Apes dzelzceļa stacija

2020. gada 5. jūnijs 00:00

216

Ape kā apdzīvota vieta sāka rasties tikai 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, pateicoties Hopenhofas muižas saimnieciskajam baronam Akselam fon Delvigam. Tagadējās Apes vietā bija mežs un Vaidavas upes paliena, kur ganījās muižas lopi. Barons bija dzimis lauksaimnieks ar plašu interešu loku arī citās jomās. Ziņa, ka 1899. gadā tiks uzsākta Pļaviņu (Stukmaņu) - Valkas šaursliežu dzelzceļa līnijas būvniecība, baronu iepriecināja un reizē darīja bažīgu, jo sākotnēji nebija paredzēts, ka dzelzceļš šķērsos Hopenhofas muižas teritoriju. Saprazdams dzelzceļa lielo nozīmi muižas ekonomiskajā attīstībā, barons sāka rīkoties.

Pašiem jāuzbūvē stacijas ēkas
Vispirms viņš devās pie muižnieku dibinātās Vidzemes pievedceļu sabiedrības, kas bija dzelzceļa būves ierosinātāja, taču tur palīdzību nesaņēma. Tā kā Vidzeme bija viena no cariskās Krievijas guberņām, tad dzelzceļa būves pasūtītāja un finansētāja varēja būt tikai Krievijas dzelzceļa pārvalde. Jautājums tikai, kas veica mazbānīša līnijas plānošanu un būves inženiertehnisko vadību. Barona Delviga mazdēls Tūrs fon Vāls savās atmiņās apgalvo, ka vectēvs brauca uz Berlīni, lai tās dzelzceļa pārvaldi pārliecinātu par būvplāna korekcijas nepieciešamību. Tas viņam esot arī izdevies ar vienu nosacījumu, ka visi šai līnijai pieguļošo zemju īpašnieki uzcels par savu naudu uz savas zemes dzelzceļa staciju ēkas. Ņemot vērā barona juridisko izglītību un komunikācijas spējas, to panākt nebija grūti, un drīz vien gar visu dzelzceļa stigu sāka rindoties staciju ēkas, bet kopš 1903. gada mazbānītis regulāri ar skaļu svilpienu ziņoja Hopenhofas ļaudīm par savu tuvošanos stacijai.

Attīstība līdz ar dzelzceļu
Stacijas ēku cēla no vietējiem materiāliem. Baronam bija sava kaļķakmens ieguves vieta un ķieģeļu ceplis, kur ražoja sarkanos ķieģeļus. Uz ēkas iedzeltenās sienas labi izcēlās sarkano ķieģeļu izvirzījumu rotājums ap logiem, durvīm, dzegā un zem logiem, durvju abās pusēs esošie vertikālie izvirzījumi, kas sniedzās pāri jumta malai, mazināja ēkas horizontālo līniju radīto smagnējību. Ēkas veidojumā ir jūtama jūgendstila ietekme. Pirms 117 gadiem dzelzceļa stacija bija Oppes miesta visskaistākā ēka. Tās tuvumā sākās dzīvojamo māju celtniecība, radās pirmās ielas. Stigas kreisajā pusē drīzumā izveidojās dzelzceļnieku māju iela. Pa vagonešu pievadceļu zirgi vilka uz staciju smagas vagonetes ar barona cepļos saražoto produkciju, kuru pārkrāva vagonos un nogādāja patērētājam. Dzelzceļš radīja jaunas darba vietas, iespēju tirgoties un ātrāk sasniegt tālākās apdzīvotās vai meža izstrādes vietas. Visdzīvākā vieta miestā bija stacijas laukums, īpaši jau tirgus dienās, kad sabrauca apkārtējo miestu ļaudis, lopu uzpircēji un amatnieki. Kad tirgošanās bija galā, varēja doties pie aklā krodzinieka Prinduļa. Viņa krogs atradās iepretī stacijas ēkai. Tur varēja dabūt kādu alus kausu vai iestrebt karstu viru. Pat biljarda bumbiņu te varēja padzenāt. Kad pagāja pa Stacijas ielu uz priekšu, tad grūti bija tikt garām bodītēm, kuru durvīs stāvēja to īpašnieki, vilinādami ienākt un aplūkot “jaune, svaige prece”.

Pasažieru vilciena
pienākšana
Daudz cilvēku uz perona bija svētdienās, kad tuvojās pasažieru vilciena pienākšanas laiks. Ne tik daudz braucēju, cik no miestiņa vienmuļās ikdienas nogurušu un garlaikotu cilvēku, kuri alka pārmaiņas. Rakstnieks Linards Laicens, kurš labi pazina miestiņa iedzīvotājus, ar vieglu ironiju attēlo tos savā stāstā “Miestiņš”. Janis Rozentāls savā gleznā “No baznīcas” izmanto Saldus baznīcu kā fonu, lai attēlotu dažādu kārtu ļaudis, bet L. Laicenam tā ir Hopenhofas stacija, kur vērīgā rakstnieka acu priekšā noris dzīves teātra mizanscēnas. Lūk, kārtējā svētdiena un kārtējā ļaužu steigšanās uz dzelzceļa staciju. To vidū maz braucēju, vēl mazāk sagaidītāju un pavadītāju, taču pūlis stacijas priekšā pieaug ar katru mirkli. Re, divas svarīgas miesta personas sasveicinās - telegrāfists baltā formas cepurē ar stacijas priekšnieku sarkanā formas cepurē. Steidzas saldumu un limonādes bodīšu īpašnieces, steidzas stipri pēc modes tērpies gaļas sagādnieks ar savu tikko precēto kundzi, kuras rozā tērpu papildina liela, sarkana roze pie jostas vietas. Un kur lai citur parāda šo rozā brīnumu! Sarodas maiznieki, pieci cepurnieki, divi zārku pārdevēji. Rakstnieks pamana arī divus naidā sanākušus skroderus, kuri stāv pa gabalu viens no otra. Divi realskolnieki slēpj aiz muguras smēķus, attālāk stāv ģimnāziste un četras nabadzīgas šuvējas. Blakus nostājušās jaunkundzes ar labu pūru un bez pūra, saimniekmeitas un kalpones.

Sevi parādīt un citus aplūkot
Kad atskan lokomotīves svilpe, visi gaidās sastingst. Ko tad viņi ierauga? No vagoniem izkāpj divi igauņi, grāmatu pārdevējs ar sainīti, uradņiks, baronese, vietējais dzejnieks, bet iekāpj skolotājs ar māsu. Uzzinām, ka abus pavada skolotāja kolēģe ar savu skolnieci. Pēdējai mati ir ietaukoti ar dadžu eļļu, ar tā laika gandrīz vai vienīgo matu kopšanas līdzekli. Skolotāja māsa brauc uz kursiem Pēterburgā, turp dodas arī kāds censonis likt eksāmenus, pēdējā mirklī aizelsies un nosvīdis iekāpj reņģu tirgotājs. Atskan lokomotīves svilpe, un kārtējās izrādes dalībnieki lēnām izklīst. Rakstnieka tēlojums ir skops, taču rada priekšstatu par miesta sociālo vidi tūlīt pēc Pirmā pasaules kara un to, cik svarīga vieta ir dzelzceļam un stacijai iedzīvotāju dzīvē. Stacijas ēka ir sava veida miesta informatīvās telpas centrs. Te var sastapt dažādu profesiju un interešu cilvēkus, uzzināt pēdējos jaunumus un pat modes tendences, satikt vajadzīgos cilvēkus, komunicēt, apmierināt savu ziņkāri vai izrādīt sevi un savas emocijas.

Autoosta un veikali
Laikmetu vējos mainās arī stacijas nosaukumi: Hoppenhof, Openhof, Oppe, Ope. Latviešu cilvēkam ir grūti izrunāt vācu vārdus, tie tiek vienkāršoti. Līdz beidzot uz kartes 1925. gadā parādās Apes dzelzceļa stacija, un vācbaltu vārdi kopā ar stacijas cēlāju un miesta dibinātāju ir nodoti aizmirstībai. Nekas jauns, tā tas vienmēr notiek asos vēstures pagriezienos, kad līdz nepazīšanai tiek mainīti pilsētu, staciju un ielu nosaukumi. Stacijas ēkas vienā galā ir bijis gan kaut kas līdzīgs restorānam ar nosaukumu “Restor”, gan stacijas dežuranta dzīvoklis. Savas sākotnējās funkcijas stacijas ēka zaudē 1973. gada 1. janvārī, kad slēdz dzelzceļa posmu Alūksne – Ape. Kādu laiku to izmanto kā autoostu ar uzgaidāmo telpu, bet šāda izvēle izrādās nerentabla. Tad ēku savā pārvaldījumā pārņem Alūksnes patērētāju biedrība un iekārto veikalus. Padomju laika preču deficīta apstākļos pāris reizes mēnesī bijušais stacijas laukums atdzīvojas. Ļaužu ir vairāk nekā L. Laicena laikos, tikai sociālo atšķirību nav, visi izskatās vienādi neizteiksmīgi. Cilvēki drūzmējas pie durvīm pāris stundas pirms to atvēršanas cerībā, ka palaimēsies iegādāties kādu jaku vai kurpju pāri. Vairums mājās dodas vīlies. Te tirgo arī mēbeles, bet arī tas ir deficīts.

Skumjas par tukšo ēku
Pēc 1996. gada ēka paliek tukša, tās īpašnieks vairs neatrod tai pielietojumu. Būtu bijis cēli vēsturisko ēku atdot vai par mērenu cenu pārdot pilsētai atpakaļ. Kāds naivums tirgus ekonomikas apstākļos! Novada vēstures pētnieki gadiem ilgi ir sapņojuši par to, ka te varētu iekārtot muzeju. Bet ko nu vairs! Ēka tik noplukusi, ka tādās nemēdz iekārtot muzejus. Apes iedzīvotāji ir dažādi mēģinājuši nosegt augošo postažu. Bērni un pieaugušie pirms daudziem gadiem mēģināja atdzīvināt aizsegto logu plāksnes ar pasaku tēliem, bet kopš Apes 90 gadu jubilejas logus grezno baneri ar vēsturiskiem fotoattēliem un atbilstošu informāciju. Toties Laika vecis pa šiem daudzajiem gadiem ir uzņēmis gaitu un krietni pastrādājis: apdrupinājis lieveņus un sarkano ķieģeļu izvirzījumus, izurbinājis sienās caurumiņus, sapūdējis grīdas un nupat ir ķēries pie jumta, kas jau sācis tecēt. Laika vecim ir uzradies arī palīgs – mazs bērziņš ir uzmeties jumta malā virs pašas izejas uz peronu, kuram garām kādreiz ripoja pasažieru un preču vagoni, darbdienās piestāja darba bānītis ar meža strādniekiem, svētdienās pulcējās dažādu kārtu ļaudis, svētkos, sagaidot ciemiņus, braši skanēja ragu orķestris. To visu ir pieredzējusi arī vecā lapegle stacijas ēkas galā un nu skumst par savas laika biedres nožēlojamo likteni. Kad rudeņos lietus un vēji nežēlīgi plosa ne tikai tās mīksto skuju kažoku, bet arī ēku, lapegle žēli iečīkstas: “Cik ilgi mēs vēl būsim kopā? Tu strauji noveco, kādreiz tik tīkamā stacijas ēka! Ko domā tavi saimnieki? Vai to, cik izmaksās drupu novākšana?”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Apes dzelzceļa stacija

Kategorijas