Jāņa Vīksnes galdniecība Sporta ielā 18

2020. gada 12. jūnijs 00:00

Šis stāsts jāsāk ar lielu skaidrojošo tekstu, jo Sporta ielas jau sen vairs nav, tagad taču O. Vācieša iela un vecās darbnīcas ēkas nav ne tik. Un stāsts jāsāk par Arnolda tēvu, galdnieku Jāni Vīksni, sauktu par veco Vīksni. Jāatgādina arī, ka jaunās darbnīcas ēkas adrese tagad ir Pļavas iela 1.
Tad lūk! Vīksnu ģimene I Pasaules kara laikā, dodoties bēgļu gaitās no Rīgas, atkūlusies līdz Alūksnei un šeit arī palikusi. Muižā esot bijis vajadzīgs galdnieks, un Jānim Vīksnem ierādītas telpas dzīvošanai un darbnīcai arhitektoniski ļoti savdabīgā muižas ēkā. Domāju, ka var ticēt 1892. gadā Veinberga sastādītajam Alūksnes plānam, kurā šī ēka apzīmēta kā muižas mājputnu kūts. Savdabīga tādēļ, ka viens gals mājai kā mājai, bet otrs – ēkai pielipināta astoņstūru izbūve ar tornīti. Manā arhīvā ir tikai viens 1933. gada fotouzņēmums, kurā 7. Siguldas kājnieku pulka feldšera Andreja Kauliņa bēru procesijas fonā ir redzama šī ēka. Un tā šajā ēkā Jānis Vīksne uzsācis savu galdnieka darbību Alūksnē un uz Rīgas pusi vairs nav skatījies. Noticis pat tā, ka kara un pēckara gados viens otrs no bijušajiem Rīgas darbabiedriem braukuši uz Alūksni pie Vīksnes darbu meklēt, jo Rīgā tajos gados, politiskās nestabilitātes dēļ, dzīve bija kļuvusi ārkārtīgi smaga. Karogu maiņu pietika arī Alūksnē bet, vismaz amatniekus neviens pie sienas īsti nelika. Vēji pārskrēja, kari beidzās un tad jau darba pietika visiem. Man laimējās 1986. gadā uzklausīt vecā galdnieka Jāņa Kļaviņa (Bejas pag. Grantājos) atmiņas. Viņš pie J. Vīksnes sācis amatu mācīties un strādāt 1921. gadā. Cita starpā viņš atcerējās, ka arī viņa meistars esot saņēmis nelielu logu pasūtījumu jaunceļamajām kazarmju ēkām. Viss bijis jāizgatavo ar rokas instrumentiem, jo, atšķirībā no citiem, kokapstrādes mašīnu Vīksnem vēl ilgi nebijis. Bet tā viņam nav bijusi problēma, jo Rīgā savulaik amatu mācījies pie cunftīgiem vācu meistariem un tie jau vērtējuši tikai roku darbu. Tā ka varam tikai iztēloties, kādu tolaik vajadzēja ēveļu un kaltu, un citu rokas instrumentu klāstu, lai izpildītu visus darbus, ko vēlāk veica ar ēvel un frēzmašīnām.
Ir saglabājies un manā krājumā ir Jāņa Vīksnes sastādīts un par saņemto samaksu parakstīts dokuments, kas saucas “Reķinums par draudzes skolas un macitaja majas islabošanas darbiem”. Precizēšu, ka minētās ēkas ir mācījtājmuiža un tagadējā pilsētas bibliotēka. Atšifrēšu tikai vienu no 11 veicamo darbu aprakstiem, saglabājot vecmeistara rakstības stilu un kļūdas –< Macitaja maja vienam durem jaunus ramštikus un slengi islabot aclegu islabot.> Šie darbi veikti par 400 rubļiem. Tādā, lūk, stilā viss< Reķinums.> Te vēl jāpiebilst, ka dokuments sastādīts 1923. gada aprīlī un par visiem veiktajiem darbiem saņemti 3920 rubļi. Zinošs lasītājs teiks, paga, paga, Latvijā jau no 1922. gada bija sava valūta – lati un santīmi, kādi vēl rubļi! Viss pareizi, bet pamatā, cilvēku inertuma dēļ, vēl pat trīsdesmito gadu sākumā daudzi vecākie cilvēki visu rēķināja rubļos. Nu, lūk, un tā, pārrēķinot Jāņa Vīksnes saņemto naudiņu latos, sanāk aptuveni Ls 78. Tā tolaik bijusi itin pieklājīga peļņa. Protams, nestrādāja jau viņš viens pats – dēls Arnolds jau bija krietns palīgs un pieņemto amatnieku ar esot bijusi vesela brigāde, reizēm pat ap desmit. Šeit jāteic, ka Vīksnes darbnīcas vīri vairāk gan strādājuši pie būvdarbiem un arī darbnīcā vairāk izgatavotas būvdetaļas, mēbeles mazāk. Bet kā jau tas parasti notiek, paplašinot produkcijas apjomu, telpas paliek par šaurām. Tā bēda piemeklēja arī tēvu un dēlu Vīksnes. Izeja viena – jābūvē ēka tieši galdniecības vajadzībām. Divdesmito gadu beigās – trīsdesmito gadu sākumā Alūksnē vispār bija īsts celtniecības bums, un Vīksnes nebija izņēmums, izvēloties darbnīcas celtniecībai vietu uz tā paša gruntsgabala, tikai tālāk no ielas. Tagad tā ir dzīvojamā māja, kuras adrese Pļavas iela 1. Tur jau saimniekošanu vairāk pārņēmis dēls Arnolds, bet par viņu nākamajā stāstā.

Arnolda Vīksnes galdniecībaAtgādināšu vēlreiz, ka Sporta iela tagad ir ieguvusi Ojāra Vācieša vārdu, ka vecās darbnīcas ēkas vietā sen jau uzbūvēta jauna dzīvojamā māja un jaunās, 1930. gadā uzbūvētās, darbnīcas adrese tagad ir Pļavas iela 1. Šajā ēkā tad arī trīsdesmitajos gados savu darbošanos galdniecības jomā izvērš Arnolds Vīksne. Draugu pulkā, nez kāpēc, iesaukts par Hariju.
Te nu gan vēl jāatgriežas pie Arnolda tēva Jāņa, kurš reizēm, būdams stingro dzērienu cienītājs, par maz dēlam devis kabatas naudas. Tas gan tikai Arnolda ieskatā. Saprotams, ar to pašu nesaskaņas gaisā, jo jaunajam jau arī patikusi krogus gaisotne. Kā savulaik atcerējās galdnieks Jānis Bērziņš, viņi abi ar Hari reiz pat policijas iecirknī nokļuvuši. Esot, redz, pārāk skaļi uzvedušies, un policistus ar drusku tā kā neklausījuši. Tas jau vēl būtu nieks, bet reiz abi Vīksnes tik sirdīgi sastrīdējušies, ka jaunais dusmās iemetis kaltu kaktā, širci (priekšautu) nosviedis uz skrūvbeņķa un aizlaidies uz Rīgu. Tas ap 1926. gadu.
Laikam prasās neliels skaidrojums, kādā sakarībā priekšauts. Redz, bieza audekla priekšauts jau izsensenis bijis vienīgais galdnieka specapģērbs. Bet Rīgā jau Vīksnem paziņu daudz, un tā viņš krietnu gadu dažādās galdniecībās pastrādājis. Taču nav jau ļaunuma bez labuma – burzīdamies pa Rīgu, dažādas progresīvas mēbeļu ražošanas metodes saskatījies un samācījies, un arī vēlākos gados pēc ciemošanās pie veciem paziņām, vienmēr kādu jaunu gudrību atvedis. Viņš pirmais Alūksnē sācis izgatavot finierētas mēbeles, arī ar liektām virsmām un apaļiem stūriem, kas šeit vispār bijis neredzēts jaunums. Daudz labu vārdu par Arnoldu tika teicis viņa ilggadīgais amata brālis, sākotnēji gan vairāk kā māceklis, Haralds Ikkers, kurš amata pamatus jau bijis apguvis pie Kārļa Drollera.
Vīksnem ne mazākā mērā nav piemitusi augstprātība, pārākuma apziņa vai lielība, kā dažiem citiem vecmeistariem. Bet lepnība gan. Kādā no mūsu sarunām Haralds atcerējās notikumu ar nažu finieru. Taisījuši Odinsku meitai Edītei pūra mēbeles un pietrūcis nedaudz magoņkoka nažu finiera. Ko nu, nelēks taču tāda nieka dēļ uz Rīgu! Izdomājuši, ka Cilkes Adolfam vajadzētu būt. Uzziņai – Cilke – galdnieks, mākslinieks, pamatā strādāja viens. Bet Vīksne pats bijis par lepnu, lai pats ietu, sūtījis Ikkeru – saki, ka tev pašam vajaga. Tā arī izdarījuši. Bet darba jautājumos bijis ļoti saprotošs. Katru savu amatnieku kļūdu vai neveiksmi centies izskaidrot un pamācīt, kā pareizi jādara, lai citreiz nekļūdītos. Sevišķi tas sakāms par finierēšanu, jo tādus darbus šeit neviens vēl lāgā nav pratis. Vienīgā bēda ar Arnoldu, savējo lokā Hari, ir bijusi tā, ka nav ļāvies pierunāties iegādāties jebkādas kokapstrādes mašīnas. Pat ripas zāģa vēl trīsdesmito gadu sākumā jaunajā darbnīcā neesot bijis, ciešas vajadzības gadījumā apstrādājamo materiālu nesuši, veduši uz Latgales ielu pie Vilciņa. Tad beidzot Haraldam izdevies pierunāt savu meistaru sākt domāt par progresu, sak, cik tad ilgi pie citiem staigāsim. Nu braukuši uz Rīgu pirkt vārpstu ripas zāģim, tā maksājusi Ls 80, pie viena vēl nopirkuši vārpstu ēvelmašīnai par Ls 200. Nu vīriem bija jātaisa mašīnām korpusi, jeb kā amatnieki saka – steķi. Tolaik tā darīja daudzi, metāla detaļas pirka, pārējo taisīja paši no koka. Tāpat arī rokas ēvelītes – zobs atkarībā no izmēra un firmas maksāja Ls 2 – 5, pārējo no koka.
Trīsdesmitajos gados Vīksnes galdniecībā strādājuši Jūlijs Teterovskis, Kārlis Ruža, Adolfs Donskis, Alberts Skuja, Jānis Ahtmanis, nedaudz arī Kārlis Drollers. Reizēm piepelnījies pulētājs no Rīgas Nikolajs Ševčenko. Visilggadīgākais un vismeistarīgākais - Haralds Ikkers no 1934. gada līdz pat 1941. gada rudenim. Tātad, līdz pat savas darbnīcas iekārtošanai Sporta ielā 22, vēlāk Sporta ielā 8, bet tas jau cits stāsts. Arnolds pēc kara pārcēlies uz Gulbeni un strādājis par šoferi. Alūksnē vairs nav atgriezies.
Aivars Puzulis

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Jāņa Vīksnes galdniecība Sporta ielā 18

Kategorijas