Ar sirdsdegsmi un nerimstošu darbošanos

2020. gada 12. jūnijs 00:00

Sapņot un darīt – divi vārdi, kas raksturo kultūras un tūrisma dzīves kūrētāju Apes novadā Ivetu Kovtuņenko. Iveta vienmēr ir tieša, mērķtiecīga un nekad nebaidās padarīt darbus, kas citiem šķiet neiespējami vai nepadarāmi. Turklāt to, ko viņa dara, veic, atdodot sevi visu, cīnoties par izloloto ideju un aiz sevis atstājot redzamus un taustāmus paveiktos darbus.
Iepriekš Iveta gādāja par kultūras, sporta norisēm un izglītību Alūksnes pilsētā, vēlāk Gulbenē vadīja aģentūru “Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs”, taču tagad viņas ikdienas darbs aizrit vienā no mazākajiem Latvijas novadiem. Gluži kā ikvienā vietā, kur Iveta strādājusi, arī Apes novadā viņai ir mērķi un darbi.
- Pēc aktīvas un rosīgas darba dzīves Alūksnē un Gulbenē, esat nonākusi mazajā Apes novadā. Kā jūtaties, strādājot Apē?
- Ape mani vienmēr ir valdzinājusi ar savu pierobežas mazpilsētas šarmu. Lielāko dzīves daļu esmu dzīvojusi Jaunlaicenē, un mēs ļoti bieži braucam uz Api, jo tā ir tuvāk nekā Alūksne. Man vienmēr patikusi Apes sakoptība, īpašā rozīnīte, kas tiešām nav nevienai pilsētai. Esmu Latvijā ļoti daudz ceļojusi un bijusi teju visās pilsētās. Iebraucot Apē, var just, ka viss te darīts ar mīlestību, ieguldot ikvienā darbā gabaliņu sirds. Tās bija manas sajūtas līdz šim. Tagad, kopš deviņus mēnešus strādāju Apē, redzu, ka nav daudz cilvēku, kuri tā dara. Bet tie, kuri dara, skrien kā bitītes. Ja viņi kam no sirds pieķeras, ja kādu ieceri izlolo, tad darbu jeb ieceri īsteno, cik vien labi spēj. Tādēļ viss sanāk ļoti mīļi, no sirds un skaisti. Es vienmēr atbalstīšu cilvēkus, kuros ir dzirksts, viņi ir izsapņojuši sapni, bet līdz šim to nav piepildījuši. Atbalstīšu, lai sapni realizētu. Ja cilvēks realizē savu sapni, nevis viņam to kāds liek darīt, izdodas brīnišķīgs rezultāts.
- Arī Gulbenē pati izlolojāt un īstenojāt daudzas idejas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma aģentūrā, komanda strādāja ar panākumiem, ieguvāt Latvijas mēroga balvas.
- Jā, aģentūras darbību 2012. gadā Gulbenē sāku no nulles. Es varēju veikt savu sapņu darbu – sapņoju, un mēs kopā kolektīvā veidojām redzējumu, virzījāmies uz attīstību. Aģentūrā ņēmu darbā jaunus cilvēkus, kuriem ir citas zināšanas nekā man. Katram ir jādara tas, ko viņš vislabāk prot. Mana stirpā puse ir pieredze, mārketings, menedžments, gadu laikā uzkrātie kontakti. Savukārt darbiniekiem bija zināšanas izstāžu sagatavošanā, ļoti spēcīgas angļu valodas zināšanas, arī spēja maketēt un veidot mājas lapas, interaktīvas prezentācijas. Lietas, ko es nemāku un negrasos apgūt. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka darbiniekiem man apkārt jābūt gudrākiem par mani. Vadītājs vada un uz visu procesu skatās kopumā, tādēļ darbiniekiem katram savā jomā jābūt gudrākam par vadītāju.
Ja Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs nebūtu pāragri aizgājis no dzīves, domāju, Gulbenes novads būtu attīstījies dinamiskāk un citādāk. Ļoti labi bija strādāt ar priekšsēdētājiem Andri Apinīti, Andri Vējiņu (jo aģentūras tiešais virsvadītājs ir domes priekšsēdētājs – red.). Kā jau sen zināms – pašvaldības darbā ir politika un politiskās intrigas. Politiskā virtuve ir ļoti netīra. Jā, man bija zaļā gaisma, bet man vienmēr bija nežēlīgi jāpierāda izdomātā lieta un par to jācīnās. Es kā tanks mērķtiecīgi gāju uz priekšu, darīju savus darbus. Gulbenē jau mani iesauca par lokomotīvi. Lai arī kur esmu strādājusi - Alūksnē, Gulbenē vai Apē, man vienmēr gribas, lai cilvēks, kurš dara savu darbu, to dara ar lielu atbildības sajūtu. Ja ir lieli sapņi, mērķi un kolektīvi strādā to piepildīšanai, tad visu var izdarīt. Kolektīvs sastāv no maziem zobratiņiem gluži kā pulkstenis – ja viens zobratiņš sabojājas, tas nestrādā. Gulbenē radās politisks konflikts. Tas bija personīgs konflikts ar vienu deputātu, kuram vēlāk nācās nolikt deputāta mandātu un aiziet no Gulbenes. Ētikas komisija atzina viņu par vainīgu. Man galvenais ir darbs, nevis politiskās intrigas.
- No darba Gulbenē aizgājāt politikas dēļ?
- Šajos astoņos gados aģentūrā izdarīju visu, ko bija nepieciešams un svarīgi izdarīt. Tā brīža konflikts bija lūzuma punkts jeb grūdiens. Es sapratu, ka Gulbenē ir izdarīts viss, ko biju iecerējusi, izsapņojusi kā aģentūras vadītāja. Man vairs nebija tālāka lidojuma un mērķu. Pieliku punktu. Tāpat kā kādreiz aizgāju no darba Alūksnē: toreiz, gada nogalē, sapratu, ka vairs nevēlos strādāt, jo man vajag citu darbošanos un attīstību. Uzrakstīju atlūgumu 29. decembrī un ar 1. janvāri sāku strādāt Gulbenē.
- Nebija žēl aiziet no visa, ko bijāt veidojusi Gulbenē?
- Tieši otrādi. Man ir ļoti liels gandarījums par paveikto. No 2014. līdz 2018. gadam aģentūra padarīto darbu ziņā bija pirmajā trijniekā Latvijā, kas bija ļoti liels sasniegums. 2014. gadā ieguvām 1. vietu Latvijā ar jauno tūrisma produktu - elektrovilcieniņu, 2017. gadā ieguvu titulu “Gada cilvēks tūrismā – 2017” nominācijā Tūrisma centra vadītājs. 2018. gadā ieguvām3. vietu Latvijā ar jauno tūrisma produktu - Interaktīvo centru “Dzelzceļš un Tvaiks” dzelzceļa stacijā.
Jā, paveikts ļoti daudz – 2012. gadā tika izliktas pirmās info norādes zīmes Gulbenes pilsētā, pirmie Vidzemē izveidojām ikmēneša Zaļo tirdziņu, tika iegādāts elektrovilcieniņš, nomāts kuģītis, atvērām interaktīvo centru dzelzceļa stacijā, organizējām Rankas, Litenes muižas svētkus, riteņbraukšanas sacensības, atvērām tūrisma centru Stāmerienā un daudz cita. Ir milzīgs gandarījums par paveikto. Un galvenais bija komandas un saliedētības darbs ar pagastu pārvaldēm, tūrisma uzņēmējiem un citām iestādēm. Man laikam ir tāds raksturs vai tas ir šūpulī ielikts - es nespēju sevi iedomāties vienā darba vietā 20, 30 vai 40 gadu. Jau kopš skolas laikiem nepārtraukti eju kā pa spirāli uz augšu. Gulbenē es jutos savu septiņu gadu posmu pabeigusi. Galvenais ir atstāt aiz sevis paliekošas vērtības.
- Tagad strādājat Apē, kādu redzat savu vietu šeit?
- Sākot strādāt Apē, kādu laiku neredzēju vīziju. Nevarēju saprast, kā tautas nami, bibliotēkas, muzeji un tūrisms var būt vienā kamolā. Viennakt pamodos un pēkšņi man tapa skaidrs, kā tam visam būtu jādarbojas, jābūt vienotiem. Tagad, pēc deviņu mēnešu darba, gluži kā bērns pēc deviņu mēnešu gaidīšanas 1. jūnijā sāka darboties “Dižgaru ceļš” – kultūrvēsturisks maršruts, kur iepazīt Apes novada dižgaru mantojumu. Ojāra Vācieša devumu Trapenē, Jāzepa Vītola - Gaujienā, Elīnas Zālītes - Apē un Kornēlijas Apškrūmas – Virešos. “Dižgaru ceļā” visu četru pagastu iestādes darbojas saskaņoti. Man ir pārliecība, ka svarīgākais ir cilvēku sadarbība un mijiedarbība. Ja novadā ir četri pagasti, tad visiem jāstrādā sadarbojoties. Arī katra pagasta muzejam, bibliotēkai un tautas namam jāstrādā visiem kā vienam veselam. Ir jāsadarbojas. Jākomunicē vienam ar otru.
Jā, man ir negants raksturs pret demagogiem, ciest nevaru dažādas atrunas, bet esmu ļoti atvērta un draudzīga pret cilvēkiem, kuri reāli strādā ar sirdsdegsmi. Esmu ļoti skarba pret sliņķiem un paviršiem darba darītājiem. Augu ģimenē, kur no bērnības vienmēr bija daudz jāstrādā. Nekad neesmu baidījusies no darba. Visu man var pārmest, bet ne darīto un padarīto darbu. Ja es kādu darbu daru, tad izdaru. Sākot strādāt Apē, viena iestādes vadītāja teica, ka grib no manis atklātumu, patiesumu, vienādu skatījumu pret visiem. Cenšos strādāt atklāti, kas daudziem varbūt nav pieņemami, patiesi un ar pilnīgi vienādu attieksmi pret visiem. Man patīk cilvēki, kuri dara, nevis izliekas, ka dara.
- Kādā intervijā esat teikusi, ka neviens nevar iztikt bez attīstības. Kādu redzat Apes novada kultūras dzīves attīstību?
- Piekrītu Sanitas Eglītes (Alūksnes novada Kultūras un sporta nodaļas vadītāja – red.) teiktajam, ka mazajiem kultūras namiem nav jārīko profesionālu mākslinieku koncerti. Gribam mēģināt organizēt braucienus uz koncertiem un izrādēm citviet, piemēram, uz Latgales vēstniecību “Gors”, Valmieras drāmas teātri, arī Alūksnes Kultūras centru, Cēsu koncertzāli u.c. Ne visiem iedzīvotājiem (Vireši, Gaujiena, Trapene, Ape) ir savs transports un arī iespējas, lai aizbrauktu uz pasākumiem citviet, to varam organizēt mēs. Ir jāsaprot, ka mēs Apē vai pagastu kultūras namos nevaram organizēt koncertus, kas maksā 20 000 eiro un vairāk, zinot, ka klausītāju būs tik, cik būs. Savukārt ieražu svētki, arī valsts svētki ir tie, kas jāorganizē katrā pagastā vai pilsētā, un vēl kādi īpaši pasākumi ar savu “odziņu”, bet tas ir iestāžu vadītāju ziņā.
- Otra joma, kur jāstrādā, ir tūrisms. Kāda ir tūrisma dzīve Apes novadā?
- Vienmēr esmu uzskatījusi, ka vispirms jāizmanto vietējie resursi. Pilnīgi pietiek ar to, kas ir. Ir jāattīsta un jāpilnveido esošais. Ape ir pierobežas mazpilsēta ar savu šarmu, slavena ar gadatirgiem, dabas takām un dabas tūrismu. Vēstures entuziastiem ir sapnis kādreiz stacijas ēkā ierīkot modernu, inovatīvu muzeju par Apes novadu, arī šķūnī līdzās tautas namam ir iecere par kaut ko mūsdienīgu, tas lai paliek kā noslēpums un sapnis. Jāņem vērā, ka ir 21. gadsimts un jādzīvo mūsdienīgi, lietas jādara moderni. Ape ir arī velosipēdistu pilsēta, kas jāizmanto. Apei ir sava savdabība un nav tā, ka tūristiem kaut kā šeit trūktu. Nevajag neko celt un būvēt vai mākslīgi radīt. Vairāk jāreklamē tas, kas jau ir. Piemēram, liela vērtība ir novada dižgari. Tā ir superīga vērtība, kas jāceļ saulītē. Gan jau izraksim vēl!
- Alūksnē vadījāt kultūras, sporta un izglītības dzīvi, Gulbenē – tūrisma, šobrīd Apē kūrējat kultūru un tūrismu. Kas pašai tuvāks – tūrisms vai kultūra?
- Abi. Tos nevar nodalīt. Organizējot kultūras pasākumus, ir jāpiesaista apmeklētāji, līdz ar to tas jau pāraug tūrismā. Jāreklamē un jāpiesaista, un līdzko tūrismam piesaistīti apmeklētāji, ir piesaistīti apmeklētāji arī uzņēmējiem - naktsmītnes, ēdināšana, veikali, aptiekas un tā tālāk. Gulbenē man bieži bija jāpierāda, ka katru pasākumu vai notikumu nevar vērtēt tikai pēc pārdotajām biļetēm. Cilvēki atbrauc, ieiet krodziņā paēst, nopērk veikalā ūdeni, varbūt pat ieiet aptiekā pēc kādām zālēm, dodas uz naktsmītnēm gulēt. Sarēķinot to visu kopā, nauda pieckārtīgi ir atnākusi atpakaļ uz novadu. Es nezinu, kādēļ to nesaprot!? Jo vairāk cilvēku apgrozās uz vietas novadā, jo vairāk naudas atstāj savām ikdienas vajadzībām. Tūrisms un kultūra viens bez otra nevar iztikt. Kultūrai ir jārada produkts, un tūrismam tas ir jāpārdod.
-Nemaz ne tik tālu ir teritoriālā reforma. Jūsu domas par to? Vai Apes novads nezaudēs savu īpašo identitāti?
- Būtība ir tāda, ka par reformu lemj valdība, un mēs, iedzīvotāji, neesam noteicēji. Lai arī kādas reformas būtu, man nekad nav traucējis, piemēram, pie ārsta braukt uz Madonu vai Rīgu. Kas mainās, kurā novadā dzīvo? Reforma varētu arī nebūt, ja tikai valsts dotu naudu mazajiem novadiem. Šobrīd mazajiem novadiem ir grūti piesaistīt papildu finanses, tādēļ ir jāapvienojas. Atnākot strādāt uz Api, mani pārsteidza, cik ļoti daudz ir izdarīts. Protams, nevar salīdzināt finanšu ieguldījumus Gulbenē vai Alūksnē. Apes novadā ir sakārtoti ceļi, atjaunotas ēkas, salaboti jumti, veidotas tūrisma takas. Ar tiem naudas līdzekļiem, kas ir, padarīts ļoti, ļoti daudz. Un arī turpmāk novads varētu dzīvot un saimniekot pats par sevi, taču nav valsts atbalsta investīciju projektiem. Reforma nav vajadzīga, taču valstij būtu jādod nauda investīcijām arī mazajiem novadiem. Tad varētu dzīvot tāpat kā līdz šim. Mazs var izdarīt tikpat, cik liels. Jo lielāks, jo lielākas vajadzības. Identitāti nevar zaudēt. Neviens ēku nepaņems līdzi vai neaizvilks uz Alūksni vai Smilteni, tāpat arī ceļus un citas lietas. Reformas rezultātā mazie novadi nezaudēs savu identitāti, ja būs cilvēki, kuri degs par savu darbu un dzīves vietu.
- Šobrīd Alūksne uzņēmusi aktīvu kursu tūrismā, jūsu kā nozares speciālistes vērtējums par to?
- Mans profesionāļa viedoklis – tas ir pasakaini. Piedāvājums, kas radīts pēdējos gados, ir fantastisks! Alūksnē tūrisms ir ar zelta maliņu. Ir sakoptas takas, Dabas mājas, Pilssala, Tempļakalns, muižas parks, dzelzceļa stacija. Kur tik skaties, viss ir sakopts. Esmu sajūsmā. Vienīgi Alūksnē ir tā pati problēma, kas bija Gulbenē, – ir divi tūrisma centri - bānīša stacijas rajons un pils ar parku. Cilvēks nevar apskatīt Bānīša staciju un kājām izstaigāt muižas parku, Pilssalu. Ja būtu vilcieniņš, lai visu kompakti varētu apskatīt, būtu izcili. Un, cik zinu, tas tiek plānots. Tad būs gandrīz viss. Tā kā dzīvoju Jaunlaicenē, priecājos arī par Jaunlaicenes parku, kas ir sakopts. Ir skaidrs, ka cilvēki brauc un pulcējas sakoptā vidē. Ja vide ir nesakopta, neviens nebrauks.
- Jūsu ikdienas darbs ir domāt par tūrismu un kultūru, taču kā pati atpūšaties, atjaunojaties, piepildāties? Kas dod spēku un iedvesmo?
- Protams, laika vaļasbrīžiem un atpūtai ir ļoti maz. Spēku un prieku man dod manas puķudobes, dārzs, mūžīgās jaunības dzinulis mani četri bērni un septiņi mazbērni. Ceturto gadu dzīvoju vecmammas mājā Jaunlaicenē, kur es piedzimu. Esmu laimīga atgriezties dzimtas mājās, kas dod ļoti daudz spēka. Taču māja un saimniecība prasa daudz darba. Gribētos zvilnēt mājas pagalmā un neko nedarīt, bet tāda brīža vēl nav bijis. Vienmēr atrodas kāds darbs, ko padarīt, kāda dobe, kas jāizravē. Ja es atpūšos, tad daru to tālu no mājām. Diemžēl Latvija ir tik maza, ka nevar aizbraukt uz vietu, lai nevienu pazīstamu nesatiktu un fantastiski relaksētos, ne par ko nedomājot. Vienīgi tas izdodas pie draugiem Ventspilī, kas ir gana tālu no Alūksnes. Bieži dodos uz Pērnavu, kur arī dzīvo draugi, arī uz Tallinu, Tartu Igaunijā.

VIZĪTKARTE
Vārds, uzvārds:
Iveta Kovtuņenko.
Nodarbošanās: Apes novada pašvaldības iestādes "Apes kultūras un tūrisma centrs" vadītāja.
Ģimene: vīrs Jānis, bērni Pārsla, Gatis, Santa, Gints un septiņi mazbērni.
Hobiji: puķu dārzi, ceļošana un atpūta pie draugiem.
Dzīves moto: Tikai darot var uzzināt kas un kā... ir tikai jāsapņo un jādara!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar sirdsdegsmi un nerimstošu darbošanos

Kategorijas