No Alūksnes uz Rīgu pa upes ceļu

2020. gada 7. jūlijs 00:00

163

Senāk leģenda, tagad fakts - Alūksni un Rīgu savieno upes ceļš. Tā pēc sava unikālā septiņu dienu 370 kilometru garā ceļojuma ar kajaku no Alūksnes līdz Rīgai saka alūksnietis Dzintars Strodāns. Šāda iecere Dzintara prātā gruzdējusi sen, un beidzot viņš to īstenojis, nodēvējot par personīgo izaicinājumu, kas veltīts Alūksnes simtgadei.

Kad iecerētais īstenojas

Ideja par neparasto ceļojumu esot vismaz desmit gadus veca, dzimusi līdz ar pārcelšanos uz Alūksni 2005. gadā. “Sāku iepazīt Alūksnes ezeru, kartē pētīju iztekas un šķita interesanti, ka Alūksnes upe jeb Alūksnīte, kas no ezera iztek, aizved līdz pat Rīgai,” stāsta Dz. Strodāns. Sākotnējā doma bija pašam uztaisīt laivu un doties kādā ūdens ceļojumā, taču dažādu iemeslu dēļ tā neīstenojās, pie tam, bija bažas, vai paša gatavotā būs pietiekami kvalitatīva. Ar laiku radusies iespēja iegādāties kajaku, un ideja sāka urdīt no jauna. “Man parasti ir daudz visādu vairāk vai mazāk traku plānu, taču tiklīdz tos atklāj citiem, bet neīsteno, cilvēki pie šiem stāstiem pierod un tos jau sāk uztvert kā fantāzijas. Tādēļ - tiklīdz kaut kam esi nobriedis, ir jāceļas un jādara. Tā bija arī šoreiz. Laiva ir, plāns ir, garas pirmsjāņu brīvdienas ir – jāceļas un “jālaiž,”” stāsta Dz. Strodāns. Ceļojums sākās 12. jūnijā Alūksnes ezerā un noslēdzās 19. jūnijā Daugavā, Rīgā, izkāpjot pie Vanšu tilta.

No aizaugušās līdz varenajai

Pirmais mēģinājums “iztaustīt” iecerēto upes ceļu bija jau pirms pāris gadiem, līdz ar to Dzintars rēķinājās, ka pārvietošanās pa Alūksnīti nebūs viegla, taču – kurš gan teicis, ka būs viegli...?

“Ceļojumu sāku no zušķērāja “Tacis”, virzoties pa Alūksnes upi. Tas bija grūts sākums – Alūksnes upe ir tik aizaugusi, ka divas dienas kajaks vietumis bija jāvelk pa mežu, ceļojuma ātrumu samazinot līdz vienam kilometram stundā. Ja 20 metrus varēju paairēties, tad biju laimīgs,” stāsta Dz. Strodāns. Grūtumu gan kompensēja skaistās ainavas, airējoties pa tik šauru upīti.

No Alūksnītes iestūrējot Pededzes upē, tā uz iepriekšējās upes fona šķitusi varen plaša, ļaujot ceļotājam atviegloti uzelpot, vienīgi Pededzes akmeņainā gultne gan mazliet pabojājusi jaunā kajaka dibenu. Pēc divu dienu brauciena pa Pededzi, Dzintara ceļš ievijies Aiviekstē. “Ja pa Alūksnes upi virzījos ar vienu kilometru stundā, pa Pededzi – četrus, tad Aiviekstē jau varēja krietni atvēzēties. Savukārt, iebraucot Daugavā, kas ietekas vietā bija puskilometra platumā – kā Alūksnes ezers! - gan bija šoks, jo šī upe līdz tam bija tikai redzēta no attāluma vai fotogrāfijās. Pirmajā dienā braucu bailīgi gar krastu, bet pamazām sāku droši līkumot,” stāsta Dz. Strodāns. Par finiša vietu izvēlēta Rīgas krastmala rajonā pie Vanšu tilta, kur viņam pakaļ atbraukusi sieva. Sākumā laivotājs cītīgi mērījis attālumus un tajos pavadīto laiku, taču Aiviekstē jau sācis taupīt baterijas, tādēļ ļoti precīzu mērījumu nav. Tāpat rēķinus reizumis nojaukušas arī tīkla pārklājuma problēmas. Taču skaidrs ir viens – katru diennakti upes ceļā pavadītas 10 – 12 stundas.

Jābūt mazliet trakam

“Šādas idejas jau rodas tikai tādiem mazliet trakiem cilvēkiem, un es varētu pie tiem piederēt,” uz jautājumu, kādi priekšnosacījumi vajadzīgi, lai īstenotu šādu avantūru, atjoko Dz. Strodāns. Taču, ja nopietni, pieļauju, ka vajadzīgs kāds sportiskais rūdījums, jo Dzintars ir sporta skolotājs un ikdienā uztur sevi fiziskā formā. Laivošanas pieredze gan neesot liela, vienreiz braukts tikai studiju laikā Sporta akadēmijā.

“Šādā ceļojumā labi ir tas, ka grūtības pakāpe pieaug pamazām – sākumā patrenējies mazā upītē, savukārt, kad māka rokā, jau esi lielākā, un tā pamazām līdz pat Daugavai. Mācies procesā. Vairāk vajadzīgs stūrgalvīgs sīkstums nekā spēks,” saka Dz. Strodāns. Protams, Dzintars pirms tam mazliet pakonsultējies pie pieredzējuša laivotāja, kāds sadzīves un iztikas minimums šādā ceļojumā jāņem līdzi. Ieteikums bija neņemt līdzi pārtiku visām dienām, bet trijām, pa ceļam pāris reizes iegriežoties upei tuvākajā veikaliņā. Tāpat vajadzīgs neliels inventārs nakšņošanai. “Kad paliek tumšs, nav jau variantu, jākāpj krastā. Gulēju guļammaisā zem neliela tenta nosacīti drošā vietā, cenšoties izvairīties no privātīpašumiem. Ik vakaru sievai katram gadījumam sūtīju ziņu, kur atrodos. Tas ir svarīgi, jo īpaši pirmajās ceļojuma dienās bija diezgan ekstrēmi apstākļi – paslīdi uz bebru aizsprosta un paliec ar lauztiem locekļiem mežā...” piebilst ceļotājs. Tādēļ vienīgais priekšnosacījums šādai avantūrai esot veiksme. Un tā Dzintaram, šķiet, stāvējusi klāt, jo ceļojumu viņš īstenoja pat ātrāk nekā pats plānojis – iecerēts bija 10 dienas, taču paveikts septiņās. Gan ne bez sekām – nomesti arī pieci kilogrami personīgā svara.

Veltījums Alūksnei simtgadē

Kas gan ir tas dzinulis, kas cilvēkiem liek darīt trakas lietas, Dzintars nevar pateikt, taču viņam laiku pa laikam tāda vēlme uznāk. “Cilvēkam jau vienmēr gribas atklāt kaut ko jaunu, īpaši mūsdienās, kad šķietami jau viss ir atklāts. Sevi pamocīt, pārbaudīt. Arī pieaugušiem večiem ir jāpieaug, un šāds izaicinājums palīdz,” viņš pasmejas. Papildu stimuls bijusi arī atbildība pret iecerēto notikumu tieši šajā vietā un laikā. “Neesmu dzimis alūksnietis, taču faktiski par tādu esmu kļuvis: tas jocīgais malēnietis, kas nes gaismu ar maisu, un brauc pa upes ceļu. Var jau vienkārši uzrakstīt pilsētai apsveikumu, bet var arī veltīt ko šādu,” saka Dzintars, sveicot Alūksni simtgadē.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

No Alūksnes uz Rīgu pa upes ceļu

Kategorijas