Cik maksā smaids, dakterīt?

2009. gada 14. augusts 10:01

1877

Bija man te nesen gadījums. Ziniet, sēņojām mēs kopā ar sievu, saplūcāmies drusku tur un pēc tam mājās, sēnes tīrīdami... Vārdu sakot, guvu sadzīves traumu. Tā sanāca, ka nazis izkrita no rokām... sievai un caurdūra manu plaukstu. Ko nu? Es bāls un šokēts. Sieva aši jūdza bērīti un veda mani uz slimnīcu, uz uzņemšanas nodaļu.

Ieved mani tur viņa tik trauslu kā ziedlapiņu, bet tur neviena nav. Pēcāk izrādījās, ka ir blakusistabā – dāmas kleitas piemēra un komentē: pirkt vai nepirkt? Mēs pacietīgi gaidām. Es tikām klusi noasiņoju. Jau viss esmu nopilējis kā aizkauts suķis. Te beidzot viena, kas laikam ir daktere, panāk mums pretim un nīgri saka: “Ko tad jūs te nācāt, ko sēžat? Ejiet meklēt ķirurgu!”

Vārdu sakot, mēs ar sievuku tik ļoti sen neesam bijuši slimnīcā, ka nemaz nezinājām, ka te iedibināta jauna kārtība. Uzņemšanas nodaļa tagad kļuvusi par tādu vietu, kur mediķes relaksējas. Tā ir tāda kā vieta, kur viņas pašas tikai drīkst iet un tusēt. Pacientiem pašiem jānosaka sev diagnoze, jāizvērtē, vai dzīvība jebšu nav apdraudēta un jāizdomā arī, pie kura speciālista pa tiešo vērsties. Es tikai vienu nesaprotu – vai mums joprojām ir bezmaksas medicīna jebšu man pašam ķirurga kabatā jāmaksā par to, ka viņš man nazi izvelk no rokas? Bet varbūt pa priekšu jāiet norēķināties uz slimnīca kasi par pakalpojumu un tikai pēc tam raus nazi laukā? Kamēr es šitā gremdējos pārdomās, ar asinīm noliedams uzņemšanas nodaļu, dakteres sašutums sakāpa viņai vaigos: “Kas te sakops aiz jums? Kas par to samaksās?”

Es kaut kā tajā mirklī jutos tik viegli... Nekādu dusmu manī nebija. Drīzāk pat kļuva jautri. “Saulīt, es sakopšu. Kur grīdas lupata?” teicu es. A šī aizgāja projām purpinādama. Es vēl nopakaļ saucu: “Es samaksāšu par to, ka apgrūtināju, ka pieķēzīju. Dakterīt, bet cik maksā jūsu smaids, cik iejūtība, cik laipnība? Parādiet, lūdzu, cenrādi! Es esmu maksātspējīgs!”

Neviens vairs manī neklausījās. Un mana sieva vismazāk. “Beidz, Teni, māžoties,” viņa sacīja un izrāva man pati saviem spēkiem nazi no rokas. Tad izvilka no manas kabatas šņabja pudeli (dēļ tās jau arī mums bija izcēlies tas skandāls), dezinficēja rētu, izgāžot visu saturu man uz brūces. Es iekliedzos kā dzemdību sāpēs. Visas uzņemšanas nodaļas dāmas saskrēja skatīties. Tad sieva nolika uz asinīm un degvīna pielietās grīdas arī tukšo pudeli un nošņācās kā odze: “Tā, dāmas, sakopsiet aiz mums. Un mēs nudien par to nemaksāsim. Par kaut ko taču arī jums algu piešķir no mūsu, nodokļu maksātāju, kabatām. Un neceriet, ka mēs v ēl te nāksim. Lai jūsu bodi klapē ciet. Neiebilstam.”

I viss. Lūk, ticiet vai ne, bet tā bija!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Cik maksā smaids, dakterīt?

Kategorijas