Vaļasprieks pārtop senlietu muzejā

2009. gada 6. augusts 07:24

2085

Ja vēlaties aplūkot, kāds izskatās ledusskapis, ko savulaik lietojis mācītājs Ernsts Gliks, tad jādodas uz jaunatvērto senlietu muzeju Trapenes pagasta “Fazānos” pie Zigurda Safranoviča. Senlietu kolekcijā vienviet var apskatīt dažādas lietas un atliek vien kārtējo reizi paust izbrīnu par mūsu senču izdomu, kā darbu paveikt ātrāk, izmantojot savdabīgus darbarīkus.

Vēl pavisam nesen trapenietis Z.Safranovičs katru darbdienu ceļu mēroja uz Alūksni, lai veiktu Kārtības policijas biroja priekšnieka pienākumus. Bet nu viņš izbauda pensionāra lauku mieru savā mājā “Fazāni”, kas atrodas muižas parka teritorijā, turpina iekārtot muzeju, papildināt kolekciju un laipni uzņem ikvienu ceļotmīli.

Sētas vizītkarte- traktors

“Kolekcionēšanas pirmsākumi meklējami pirms aptuveni desmit gadiem, kad ceļojot radās ideja no katras apmeklētās vietas atvest mājās krūzīti ar tās uzrakstu. Tas bija savdabīgs azarts un savs pikantums. Bet interese par senlietām radās, kad sākām apceļot Latvijas pilis akcijas laikā. Impulsu deva arī muzeja apmeklējums Tukuma pagastā, kur apkopotas dažādas lietas, kas saistītas ar kara laiku, un kolekcionāra apmeklējums Lazdukalna pagastā Balvos. Arī viņam, tāpat kā man tagad, viss bija iekārtots vienkārši – daļa eksponātu ārā, daļa- telpās. Tad es sapratu, ka man arī vajag kaut ko tādu,” atminas Z.Safranovičs.

Ap māju Z.Safranovičam pieder divi hektāri zemes, turklāt muižas parka teritorijā, tādēļ tā ir piemērota vieta senlietu glabātuvei. Apmeklētājiem viņš pastāsta arī muižas parka vēsturi un to, ka savulaik baronam Vulfam tur bijis fazānu dārzs. Brīvā dabā skatāmi dažādas modifikācijas arkli, ecēšas, siena vālotāji, kasāmmašīnas un citas ierīces, bet lielākā daļa eksponātu – ēkā. “Pirmais eksponāts, ko ieguvu, ir “Fordson” traktors, kas ražots 1923.gadā Amerikā. Tas kalpo kā manas sētas vizītkarte. To atvedu no Gulbenes novada izjauktā veidā – ienākot krievu armijai, īpašnieks to savulaik bija izjaucis pa daļām un noslēpis dažādās vietās savā sētā,” stāsta Z.Safranovičs.

“Tirda” apmeklētājus

Viņš atzīst, ka aktīvākie bijuši pēdējie divi gadi, kad visvairāk domāts par kolekcijas papildināšanu. Šajā darbā daudz palīdzējuši arī draugi, paziņas, darba kolēģi, vācot sadzīves priekšmetus, darbarīkus un citas lietas, ko izmantoja Latvijā 19.gadsimta beigās, 20.gadsimtā un pat līdz mūsdienām. Lielākā daļa priekšmetu uz muzeju atceļojuši no Alūksnes rajona un Trapenes pagasta, bet ir arī no Ventspils, Lielvārdes, Rīgas, Gulbenes, Valkas, Smiltenes.

Veidojot kolekciju, Z.Safranovičs ir meklējis informāciju par atsevišķiem priekšmetiem, tomēr ir lietas, kuru pielietojumu viņš vēl nav izzinājis. Atsevišķu priekšmetu nozīmi atklāj zinoši apmeklētāji. “Apmeklētājiem vienmēr rādu lietas un prasu to pielietojumu. Reizēm izskan ļoti kuriozi varianti un tādējādi arī tiek radīta neoficiāla gaisotne, kas visus atraisa,” saka Z.Safranovičs.

Starp eksponātiem ir senlietas, kas ir tikai vienā eksemplārā, bet dažām lietām ir vairāki modeļi, piemēram, gludekļiem, kara laika ķiverēm, aptiekas pudelītēm, arkliem, piena separatoriem un daudz kam citam. “Sākotnēji vēlējos kolekcionēt zirga inventāru, ko var glabāt brīvā dabā, bet ar laiku šo domu atmetu, jo tas ir pārāk specifiski,” saka Z.Safranovičs.

Žēl lietu, ko nedabū

“Fazānos” ir apskatāmas ļoti dažādas senlietas, kas darīts ar nodomu, jo arī pašam muzeja īpašniekam kā apmeklētājam citos muzejos patīk vērot pēc iespējas lielāku dažādību. “Manuprāt, viena gleznu izstāde nav interesanta, bet, ja var aplūkot dažādus žanrus, apmeklētājiem tas ir saistošāk un katrs savām interesēm var atrast piemērotāko. Gandrīz katrai lietai, kas skatāma manā muzejā, ir savs stāsts, kā tā iegūta. Visvairāk man ir žēl to lietu, ko neesmu dabūjis. Piemēram, kādā sētā Alūksnes rajonā ieraudzīju zirga kultivatoru uz trim riteņiem. Teicu saimniecei, ka gribu nopirkt, bet viņa nebija pierunājama, jo domāja, ka pārdošu to metāllūžņos. Pēc dažiem mēnešiem nolēmu aizbraukt pie saimnieces vēlreiz – sak, varbūt pārdomājusi? - bet kultivatora vairs nebija... Izrādās, ka kādā naktī tas nozagts un netika ne viņai, ne man - par to vēl tagad esmu ļoti škrobīgs gan uz sevi, gan saimnieci,” stāsta Z.Safranovičs.

Daudzas lietas muzejam cilvēki viņam ir atdāvinājuši. “Šos cilvēkus jebkurā laikā labprāt gaidu savā muzejā par brīvu! Līdz šim dārgākais eksponāts, ko esmu pārpircis, maksāja man 30 latu – zviedru ražojuma zirga pļaujmašīna, kas ir kā “konfekte”! Vēl man ir liels prieks par kāda karavīra Latvijas laika armijas cepuri, piezīmju grāmatiņu un viņa paša foto – pašlaik tā vēl nav izlikta apskatei,” klāsta Z.Safranovičs.

Krājumus nemitīgi papildina

Z.Safranovičš norāda, ka vēl ir daudz eksponātu, kas gaida savu izlikšanu apskatei. “Kad izveidošu vitrīnas, varēs izlikt apskatei patronu, nozīmīšu, monētu, zīmogu, šķiltavu kolekciju. Būs arī fotoaparātu kolekcija. Drīzumā taps arī milicijas stūrītis, kurā būs skatāmi apbalvojumi, pavēles, medaļas, formas tērpi un citas lietas, kas saistītas ar paša Z.Safranoviča policijā nostrādātajiem 33 gadiem. Lai cilvēki skatās – kam tad es to glabāšu?” viņš saka. Z.Safranovičš atzīst, ka tagad kolekcionāra gars ir asinīs un nevar mierīgi vērot ne televīziju, ne kaut kur aizbraukt – visur, ieraugot senlietas, tiek domāts: tas ir skatāms muzejā, tā vēl nav, to vajadzētu...

“Esmu pateicīgs visiem, kas ir nesavtīgi atdāvinājuši savas senlietas manam muzejam. Vēl es ļoti gribu savam muzejam dabūt zirga labības pļaujmašīnu – pagaidām man ir tikai tās fragmenti. Drīzumā atvedīšu uz muzeju kuļmašīnu no kāda trapenieša. Sava muzeja senlietas nerestaurēju un nelaboju, jo uzskatu – kāda tā manās rokās nonākusi, tādai arī jāpaliek. Turklāt citi līdzīgi kolekcionāri ir atzinuši, ka nemaz nedrīkst pats labot, pretējā gadījumā lietas aiziet bojā. Manuprāt, restaurēts priekšmets vairs nav tik interesants,” saka Z.Safranovičs. Šogad Z.Safranovičs savā privātajā muzejā apmeklētājus uzņem par ziedojumiem, bet nākamgad tiks prasīta simboliska samaksa.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vaļasprieks pārtop senlietu muzejā

Kategorijas