Ar sirdi un dvēseli “pie dzelžiem”

2009. gada 19. jūlijs 08:00

1801

Aigars Kārkliņš: ir piedzīvoti arī baiļu brīži, bet īsi - nepaspēju nobīties
Rīt un parīt Alūksnes ezers atkal dūks no laivu skaņām, jo uz ezera risināsies ūdens motosporta sacensības. Bija laiks, kad arī alūksnietis Aigars Kārkliņš tajās piedalījās ar savu skuteru un guva daudzas godalgas. Tagad šajā sporta veidā viņš ir starp skatītājiem un aktīviem atbalstītājiem, toties citiem tehniskajiem sporta veidiem joprojām ir nodevies ar sirdi un dvēseli.

A.Kārkliņš labi izprot sacensību dalībniekus, norādot, ka lielāks uztraukums vienmēr arī pašam bijis, startējot savā pilsētā. Savulaik viņš bijis sporta meistars gan ūdens motosportā, gan braucot ar bagijiem - šoreiz saruna par agrākajiem ziedu laikiem un pārdomas par to, kā ūdens motosporta sacensības notiek tagad.

- Kad un kā sākās jūsu aizraušanās ar tehniskajiem sporta veidiem?

Bērnību pavadīju Jaunalūksnes pagastā, blakus mājai bija autokrosa trase, kur notika kravas automašīnu sacensības - tās vienmēr gāju vērot un tā arī radās interese. Jau kopš bērnības esmu bijis mehāniķis brālim Indulim - viņš piedalījās motokrosos. Pats oficiāli mazliet sāku braukt ar bagiju 1979.gadā Rīgā. Kad astoņdesmito gadu sākumā atgriezos Alūksnē, sāku braukt ar skuteru OCN 500 laivu klasē un piedalīties sacensībās Latvijā. Sākumā man pat nebija vēl nokārtotas braukšanas tiesības, tādēļ sacensībās startēju zem sveša uzvārda, aizņemoties to no kolēģa Jēkabsona.

- Kā tolaik pašam bija vairāk: fanātisma vai iespējas braukt?

Gan tas, gan tas. Tolaik nebija kā tagad, ka viss jāpērk par savu naudu. Strādāju rūpnīcā VEF un bijām vefiešu komanda. Darba vieta neliedza rūpnīcā izgatavot detaļas, VEFs nopirka man laivu un motoru - tādā ziņā bija daudz vieglāk. Bija pat tā, ka valsts darbu darīju mazāk, nekā ķimerējos ar saviem dzelžiem.

- Kas vēl tolaik bija braucēji no Alūksnes ūdens motosportā?

Raimonds Špacs, kurš arī tagad ir Alūksnes komandā. Oskars Ozols - tagad viņš ir mehāniķis jaunajiem Alūksnes ūdens motosporta braucējiem. Tolaik ar mums brauca arī Kalvis Kliests, Gints Rozenbergs. Ja būtu līdzekļi, arī es varētu atsākt braukt, bet iesākumam vajag vismaz 20 000 latu.

- Kā toreiz notika laivu remontēšana, treniņi, sacensības...

Visu darīju pats - arī savai laivai otro motoru uztaisīju pats. Toreiz treniņi pirms sacensībām praktiski nenotika. Skuteram braukšanai nepieciešams metanols, kas tolaik bija grūti pieejams. Līdz ar to meistarība tika pilnveidota galvenokārt tikai sacensību laikā.

- Kad bija jūsu slavas laiks un zvaigžņu stunda?

Tolaik notika PSRS čempionāti. Kad divus gadus biju braucis sacensībās, kļuvu par sporta meistaru un iekļuvu Latvijas izlasē. Padomju savienībā notika starpvalstu komandu sacensības - mēs, Latvijas izlase, ūdens motosportā izcīnījām 1.vietu. Vairākkārt esmu bijis Latvijas čempions, iegūta 3.vieta PSRS kausa izcīņā. Piemēram, 1983.gadā izcīnītas 12 godalgotas vietas, 1984.gadā - 15, 1985.gadā - 7...

- Brīdī, kad bija labi panākumi, jūs pēkšņi pārtraucāt braukt ar laivu un pievērsāties bagijiem. Kāpēc tāda izvēle?

Astoņdesmito gadu vidū nopietni pievērsos autosportam, jo tas bija mans sapnis kopš bērnības. Ūdens motosportā iesaistījos, jo bija tāda iespēja, bet sirdslieta ir autosports. Arī autosportā pēc diviem gadiem izcīnīju sporta meistara titulu, bet 1988.gadā izcīnīju 1.vietu PSRS čempionātā. Autosportā braucu individuāli - ne kā VEFa komandas dalībnieks. Pēdējais Latvijas čempionāts, kurā piedalījos, bija 1993.gadā. Tad viss pajuka, nevienam nebija naudas.

- Kas tik ļoti piesaista tehniskajos sporta veidos?

Adrenalīns, asas izjūtas. Tiesa, ir piedzīvoti arī baiļu brīži, bet īsi - nepaspēju nobīties (smejas). Šādi mirkļi ātri aizmirstas un pēc tam brauc atkal. Kādās sacensībās Liepājā trasē pēkšņi iebrauca makšķernieks ar motorlaivu - es ietriecos tai sānā, jo apbraukt neizdevās. Savu otro bagiju sameistaroju pats - izmēģinājuma braucienā atklājās, ka nepareizi uztaisīts kardāns, kas atraisījās no stiprinājumiem. Rezultātā potītei bija lūzumi. Toreiz sieva izzaga mani no Alūksnes slimnīcas un aizveda uz Rīgas slimnīcu Gimnastikas ielā. Kad dakteris Skulte brauca uz mājām slimnieku meklēt, sievasmāte īsti neprata izstāstīt un teica, ka aizvests uz Vingrotāju ielu... Tā arī dakteris palika neziņā, kur esmu palicis.

- Kad Alūksnes ezerā tagad notiek laivu sacensības - esat skatītājs?

Jā, noteikti. Ir patīkami vērot, kā brauc. Visvairāk jūtu līdzi savējiem, it īpaši Raimim (Raimonds Špacs - L.V.).

- Kādas ir būtiskākās atšķirības, salīdzinot ar to, kā laivu sacensības notiek Alūksnē tagad un agrāk?

Būtiska atšķirība, ka tagad starts laivām ir no laipas, toreiz - no gaitas. Piecas minūtes pirms starta sportisti ar laivām jau bija ūdenī un brauca, minūti pirms starta pulkstenis sāka skaitīt laiku un tikai sekundi sekundē drīkstēja šķērsot starta līniju un sākt sacensību. Tas bija grūti - ar pilnu ātrumu tieši tajā brīdī šķērsot starta līniju. Tagad laivu ezerā ieceļ krāns - agrāk stūmām paši. Nedaudz atšķiras arī trases izvietojums.

- Jūsuprāt, kas ūdens motosportā ir būtiskāks: nauda un iespējas vai fanātisms un meistarība?

Protams, lai piedalītos sacensībās, naudu vajag. Ja ir fanātisms, tad meklēs un atradīs arī sponsorus. Daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka, apstākļiem un pazīšanās. Ir ļoti labi, ja pašam sportistam nav jāmeklē sponsori, bet to izdara kāds cits cilvēks, jo sportistam ir jātrenējas un jāpilnveido meistarību. Pieredze rāda, ka visos laikos sponsori pārsvarā ir radi, draugi un paziņas - sveši cilvēki ļoti reti piekrīt atbalstīt finansiāli.

Manā sportista karjerā bija kuriozs gadījums, kad svešs cilvēks ziedoja veselu rubli! Jēkabpilī bija sacensības, es startēju ar bagiju un man bija diez gan nodrupusi aizsargķivere. Kad biju uz goda pjedestāla, informators mani sumināja kā 1.vietas ieguvēju un apsveica ar uzradušos sponsoru: kāds vīrietis gribot ziedot rubli manas ķiveres nokrāsošanai..! Tiesa, sacensību laikā informators nemitīgi rosināja - ja ir vēlme, var ziedot naudu kādam sportistam. Es dabūju rubli.

- Sabiedrībā ir viedoklis, ka ūdens motosports ir dārgs vaļasprieks, ko katram pašam jāīsteno bez, piemēram, pašvaldības atbalsta. Kā jūs domājat?

Ir labi, ja pašvaldība rod iespēju atbalstīt finansiāli, bet vēl labāk būtu, ja atbalstītu ne tikai vienu sporta veidu, bet arī citus. Turklāt Alūksnes vārdu pasaulē nes arī citi sporta veidi - ne tikai ūdens motosports.

- Arī tagad ar tehniskajiem sporta veidiem esat uz "tu"?

Bieži pazūdu savā autopulciņā - tas nozīmē, savā garāžā. Bieži kopā ar draugu no Rīgas dodamies braucienos kā mototūristi. Piemēram, aizbraucam paēst brokastis pie Daugavas - galvenais ir process! Dēlam Renāram ir ekstrēmo sporta veidu klubs "Adrenalin.lv", viņš ir aktīvs sacensību dalībnieks, it īpaši motokrosos. Arī viņam jau kopš bērnības ir interese par tehniku, savulaik daudz braucis pa "krūmu gonkām". Tagad viņš strādā Rīgā, bet tēva padomes vienmēr noder.

Jau otro ziemu piedalāmies Latvijas žiguļu kausā, ko rīko biedrība "Rencēnu autoklubs" kā ziemas drošas braukšanas apmācības skolu. Pasākumu veido kā autosporta vecu draugu un paziņu satikšanās, ļoti draudzīgā un humoram bagātā gaisotnē, ar nelielu adrenalīna piedevu. Šajās sacensībās gan es esmu tikai mehāniķis. Fanāti salabo vecos, labos žigulīšus kā no rūpnīcas un rīko sacensības. Mans ķūnētais žigulis iepriekš tika pat atzīts par "Gada auto".

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Aigars Kārkliņš

Dzimis: 1957.gada 15.maijā

Izglītība: vidējā tehniskā

Ģimene: precējies, dēls Renārs un meita Sandra

Amats: SIA "Auto Alūksne" direktors

Vaļasprieks: mototūrisms

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar sirdi un dvēseli “pie dzelžiem”

Kategorijas