Saruna sniegputenī

2012. gada 20. decembris 10:26

907

Trešās adventes rītā iededzu svecīti, baudīju tās maigo siltumu, patīkamo gaismiņu un smaržu. Izgāju laukā un satikos ar enerģiskiem sniegputeņiem, kas viļņveidīgi vēlās pa ielām un ceļiem. Palaikam savu esamību parādīja arī tie, uz jumtu korēm sēdošie, sniega virpuļi. Tā vien liekas, ka puteņa spēki, kas sēdēja uz augstākiem krēsliem, negribēja atļaut tiem zemākajiem pakāpties augstāk, it kā norādot – jums sava vieta, dariet, kā tīk, velieties vai rāpojiet pa zemi. Interesanta manā iztēlē šķita to divu dabas partiju sniegputeņu nostājas vienai pret otru.

Tobrīd starp sniegputeņiem, vējā ieskauti, nāca vīrietis un sieviete, viens otru atbalstot. Streipuļojot kāju pēdām sniega taku izrakstot. Viņi it kā dārglietu veikalus atvēra “miskastes” vākus un atstāja neaizvērtus. Sāku intervēt.
“Vai kaut ko atradāt sev piemērotu šajā veikalā?”
“Jā, pudeles. Un daudz. Aliņam sanāks. Bet esi nu tik laba un iedod mums latiņu priekš stiprākā. Mums šodien “pohas”.”
“Nē, to gan es nedarīšu. Vai jums nav neērti prasīt to pensionārei?”
“Nu ko tu “piešujies”? Mums nav darba.”
“Skumji gan, jums darbu nepienes klāt uz paplātes. Jūs esat spēka gados, kādu darbu iepriekš strādājāt?”
Vīrietis slaidi nospļāvās un izslējās taisnāks: “Es biju šoferis. Noņēma tiesības, tādēļ viņi ir spiesti man maksāt kā bezdarbniekam. Mana dāma ir mājsaimniece.”
“Kādas cerības jūs lolojat nākotnē slinkodami?”
“Nekādas. Mums ir labi tā, kā ir. Ejam, kur gribam, pavēlnieku nav.”
“Bet kā jums būs ar pensiju?”
“Par to mēs nedomājam.”
“Vai sētnieka darbu nevēlaties strādāt?”
“Mēs tam neesam radīti. Sāp muguras. Dažreiz ārstējamies, iedod arī slimības lapas. Bet, ja tā atklāti, tu gan nenoteiksi, kā mums dzīvot!”
Pudelītēm kā baznīcas zvaniem skanot kulītēs, puteņu ieskauti, aizstreipuļoja šoferis un mājsaimniece pretim Ziemassvētkiem. Es ar nožēlu aizvēru “miskastes” vākus.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Saruna sniegputenī

Kategorijas