Kultūra nav tikai izklaide

2009. gada 3. jūlijs 09:18

3779

Neskaitāmi pateicības vārdi par paveikto un laba vēlējumi no cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāts vairāk nekā 13 gadus – tas bijušajai Kultūras ministrijas ekspertei Alūksnes rajonā Astrīdai Bēterei ir lielākais gandarījuma moments, kam ne tuvu nelīdzinās nupat saņemtā atzinība par ieguldīto darbu pašvaldības kultūras dzīvē. „Tie ir tikai mani A burtiņi ikgadējā atestācijā,” viņa komentē saņemtās atzinības vērtību, pretstatot tam savu veiksmīgo sadarbību ar pašvaldības vadītājiem un kolēģiem, kas augstu vērtējuši viņas viedokli un centušies tajā ieklausīties.

Lai gan kopš lēmuma par minētā posteņa likvidēšanu aizritējuši vairāki mēneši, viņa joprojām ir neizpratnē par to. „Tas manī radīja lielu izbrīnu, jo tā saikne, ko mēs, bijušie eksperti rajonos, veicām starp ministriju un pašvaldībām, nu ir nocirsta kā ar cirvi,” saka A.Bētere. „Tas, ka valsts runāja par funkciju nodošanu reģioniem, protams, nebija jauna ziņa, bet katrā gadījumā negaidīju, ka tas notiks tik strauji. Domāju, lai kāda būtu finansiālā situācija valstī, tas nebija prāta darbs.”

Tiesa, neņemot vērā pēkšņo posteņu likvidāciju, ir lietas, kas tādēļ nepazudīs. Paveiktā rezultāts nu redzams to cilvēku darbos, kas ieklausījušies ekspertes teiktajā un auguši viņai līdzi.

A.Bētere: - Ja agrāk kultūras darbinieki savu produktu vairāk iepirka, tad šobrīd situācija ir mainījusies. To var redzēt, paskatoties kaut vai mūsu mājas lapā, kur es visu laiku esmu devusi informāciju par pašmāju aktualitātēm. Cilvēki ir iemācījušies veidot notikumus paši saviem spēkiem, un nu vienas lappuses vietā man ir trīs: tur ir viena pagasta teātrītis, kurš dodas ciemos pie kaimiņiem, viens koris sadziedas ar otru, tāpat deju kolektīvi, nemaz nerunājot par uzaicinātajiem māksliniekiem no citām vietām. Domāju, ka savā ziņā to veicinājusi nepieciešamība būt šajā procesā, kā arī tas, ka pamazām tika sakārtots jautājums par kolektīvu vadītāju atalgojumu. Nu tas viss ir apdraudēts, jo šobrīd to vien dzird: “jāsamazina algu fonds, jāsamazina algu fonds”. Līdz ar to tagad ir jautājums – cik ilgi noturēsies tas entuziasms, kas uzplaucis visā savā krāšņumā?

- Vai redzi iespējas kultūrai attīstīties arī jaunajā novadā, ņemot vērā pašreizējo situāciju?

- Lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, jau pēdējā novadpētniecības konkursa vienā no kārtām mēs modelējām to, kā gribētu strādāt jaunajā novadā. Es liku viņiem domāt par šīm lietām un esmu arī pati nosūtījusi daļu priekšlikumu cilvēkiem, kas veidoja apvienošanās projektus. Kultūru pēc novadu reformas redzu kā tautsaimniecības nozari, kas cieši saistīta ar tūrismu un uzņēmējdarbību. Katra no kultūras iestādēm veido vienotu produktu, ko tūrisma speciālisti nodod tālāk caur savu nišu, stāstot un informējot par to. Uzņēmējs savukārt varētu pievienoties ar savu piedāvājumu, piemēram, ēdināšanas vai nakšņošanas, tādējādi kultūrai šajā brīdī jau kļūstot par daļu no tautsaimniecības. Vēl mēs esam īpaši ar savu ģeogrāfisko stāvokli, ko daba ir piedāvājusi un kas varētu papildināt šo piedāvājumu. Vairākās pašvaldībās, piemēram, izveidotas dabas takas. Domāju, ka Alūksnes novadu varētu radīt kā kultūras un tūrisma galamērķi, jo mums ir visas iespējas to izdarīt. Netrūkst arī strādātspējīgu cilvēku.

- Vai nešķiet, ka Alūksne kā novada centrs kultūras ziņā krietni vien atpaliek no ārpus pilsētas notiekošā?

- Šī situācija nav viennozīmīga. Kādreiz mēs bijām aizliegtā zona, līdz ar to mums nav ne viesnīca, ne tautas nama, kā, piemēram, Gulbenē vai Balvos. Mums šeit bija karabāze, tāpēc mums tas tika liegts. Uzcēla Pededzē, kur kultūras dzīve kūsāja. Tad bija laiks deviņdesmitajos gados, kad pašvaldībām pārmeta kapacitātes trūkumu. Bet kāda gan varēja būt kapacitāte, ja jaunajiem cilvēkiem šeit nebija, kur palikt? Vajadzēja radīt infrastruktūru, lai viņam būtu, kur darboties.
Pēdējais variants bija, kad Helēna Demakova šeit viesojās. Tobrīd gāja runa par reģionālajām kultūras celtnēm, kad es teicu, ka Alūksnei ir akūti nepieciešama koncertzāle. Tika apkopots milzīgs informācijas daudzums, lai pamatotu, kāpēc tieši šeit. Un brīdī, kad vēlāk pasniedza ministrijas gada balvu labākajiem cilvēkiem kultūrā, kas toreiz tika Viktora Ķirpa Ates muzejam, Helēna, fotografējoties kopā ar mani un Valdu Ķirpu, stāv man blakus un saka: Astrīda, jums būs koncertzāle.

- Kas notika tālāk? Kāpēc koncertzāle tā arī netika uzbūvēta?

- Tie bija ziemas mēneši. Pienāk maijs, man no ministrijas zvana un saka: Astrīda, bet pilsētas dome mums nav atsūtījusi nevienu dokumentu. Tābrīža priekšsēdētājs sāka rosīties un kaut ko mēģina sākt runāt. Pilsētas dome pieņem konceptuāli zināšanai par koncertzāles būvniecību. Viņi pat neparāda, ka to un to zemes gabalu mēs jums piešķiram koncertzāles būvniecībai. Deputāti nebija „par”. Viņi filozofēja par to, kā mēs viņu uzturēsim. Runāja par naudu, nevis saturisko pusi, kas šai vietai iedotu dzīvīgumu. Augustā es saņemu zvanu no ministrija, ka Cēsis ir sagatavojušas visus dokumentus, lai gan viņi gāja tikai uz renovāciju. Mēs paši vienkārši zaudējam savu koncertzāli. Kad tika sasaukti vairāki speciālisti – Jānis Baltiņš, Agris Veismanis un Daiga Bētere, jo teicu, ka ir vajadzīgs viņu viedoklis par koncertzāles būvniecību – šajā sarunā atkal ir deputāts, kurš saka: mums nekā nav, mums neko nevajag un tu neiedomājies kaut ko par daudz.

- Kur tas viss ir palicis tagad?

- Nezinu, kāds ir šīs zāles tālākais liktenis. Ceru, ka šīs iestrādes nepalika gaisā karājoties, jo tur klāt bija arī Alūksnes pilsētas arhitekti, bet tas, kas ir tagad, nav normāli. Esmu ļoti daudzas reizes jutusies neērti un neveikli šī nama dēļ. Šobrīd Alūksnes tautas nams varēja būt vadošais novadā, bet nu tas vairs reāli nav izdarāms, un tas ir izcili skarbi. Tur nu atbildība ir jāuzņemas šiem te lēmējiem. Es gribu domāt, ka viņi domāja par Alūksnes attīstību, bet es tikpat labi gribu domāt, ka viņi darīja visu šai iniciatīvai no kultūras iestādēm, lai nospiestu viņus uz ceļiem. Tas nav normāli, ja kultūras iestāžu darbiniekiem jāiet uz sarunām par darbu ar drebošu sirdi. Arī pastāvīgi zvani uz Kultūras ministriju, stāstot, ka tad ir par daudz naudas, tad – par maz, tad vēl nav cilvēku, kas to visu varētu realizēt – tā ir attieksme, kas pamazām veidota pret mums, Alūksni.

- Kas šobrīd ir Alūksnes novada stabilākās vērtības?

- Lai gan pats par sevi tas ir novazāts jēdziens, man gribētos teikt, ka mūsu lielākā vērtība ir cilvēks. Vērtība ir arī tas, kas notiek katrā vietā atsevišķi, jo, piemēram, nekad nevarēs likt vienlīdzības zīmi starp to, ko redzam Jaunlaicenē, Liepnā vai Alūksnē. Es ļoti, ļoti gribētu, ka kultūra jaunajā novadā tiek novērtēta. Un nevis tikai kā izklaide, bet gan kā tautsaimniecības nozare, kurā aiz strādājošajiem cilvēkiem stāv gan amatieru kolektīvu dalībnieki, gan sarīkojumu apmeklētāji, gan arī bibliotēku lasītāji un daudzi, daudzi citi kultūras cienītāji, jo nav tā, ka kādu kaut kas varētu neinteresēt. Ir vienkārši jāatrod niša, kā viņam savu produktu piedāvāt un tajā ieinteresēt.

- Ja runā par kultūru, ko gribētu vēlēt jaunā novada deputātiem?

- Es gribētu viņiem novēlēt runāt par kultūru ne tikai kopumā, bet arī par atsevišķām tās niansēm. Ko tas nozīmē? Ir viena kultūras daļa, kas pelnīs naudu un kam tā arī ir jāpelna. Tajā pašā laikā ir otra daļa, kas varbūt ekonomiski nav tik izdevīga, bet ļoti nepieciešama cilvēkam. It sevišķi tagad, sociālās spriedzes apstākļos. Ir svarīgi, lai mēs varētu savas negācijas tautas dziesmās izdziedāt vai izdejot deju rakstos, izspēlēt teātrī vai orķestrī. Vienlaikus tā ir daļa no nemateriālā kultūras mantojuma, kas notur mūsu identitāti, jo viss tas, ar ko Alūksnes novads iet Latvijā – varbūt dažkārt kā mazs dadzītis, kas ieķēries Latvijai elkonī, taču tas ir ļoti spēcīgs un to nevar tā vienkārši norakstīt.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kultūra nav tikai izklaide

Kategorijas