Piepilda bērnības sapni

2009. gada 26. jūnijs 09:29

2449

Latvijas policijas kapteinis Edgars Perijs (28 gadi) ir dzimis un uzaudzis Alūksnes pusē. Tagad jau apmēram 12 gadus viņš nedzīvo savā dzimtajā vietā, tomēr ik atvaļinājumu brauc uz šejieni, lai rakstu mieru, relaksētos no stresa un baudītu skaisto apkārtni. Lai gan viņam tīk šejienes klusums, tomēr viņa īstais aicinājums ir tieši miera uzturēšana kara darbības zonās.

Izvēlas studēt nevis spēlēt basketbolu

“Alūksnē es mācījos līdz 10.klasei, pēdējos divus vidusskolas gadus zināšanas apguvu Gulbenes vidusskolā. Tur es varēju paralēli trenēties basketbola spēlē, kas tobrīd bija mans dzīves aicinājums. Alūksnē man tādu iespēju nebūtu, jo nebija mana vecuma basketbola grupas. Spēlēju Latvijas Jaunatnes basketbola līga Gulbenes sporta skolas sastāva un Latvijas Basketbola līgā Gulbenes "Buku" komandā ,” stāsta Edgars. Jaunietis spilgti atceras, ka toreiz basketbols bija kas īpašs. Varbūt tieši tādēļ, ka iespēju nebija daudz.

Pēc vidusskolas beigšanas Edgaram bija iespēja palikt Gulbenē un spēlēt basketbolu, bet viņš izvēlējās doties uz Rīgu studēt. “Iestājos Latvijas policijas akadēmijā publisko tiesību nodaļā. Uzreiz arī sāku strādāt policijā patruļdienestā. Basketbols tomēr man bija tuvs un pēc uzaicinājuma arī piekritu spēlēt policijas basketbola komandā. Tajā laikā arī policisti spēlēja augstākajā līgā. Sanāca tāds saspringts laiks – mācījos, strādāju, spēlēju basketbolu. Visu paspēju apvienot, ieguvu pirmo darba pieredzi, bija savi finansiālie līdzekļi. Šāds dzīves ritms man bija piecus gadus,” stāsta Edgars. Pēc tam viņš sāka strādāt Valsts policijas Starptautisko attiecību nodaļā un jau 2006.gadā aizbrauca uz miera uzturēšanas misiju Bosnijā, kur bija divus ar pus gadus. Policijas misijai Bosnijā bija atvēlētas divas vietas, pretendenti uz to bija 60, Edgars bija starp šiem diviem veiksminiekiem.

Dodas uz misijām Bosnijā un Gruzijā

“Bosnijā darbojos pie vietējās policijas kapacitātes stiprināšanas, uzraudzijām vai policija veic savu darbu tā, kā tas būtu jādara pēc starptautiskajiem standartiem. Palīdzējām cīņā ar organizēto noziedzību, stiprinājām multifunkcionālo policijas dienestu. Šai valstī trīs gadus plosījās pilsoņu karš un gāja bojā vairāk kā 100 tūkstoši iedzīvotāju un joprojām ir jūtamas kara rētas. Mūsu uzdevums bija stiprināt valsti,” stāsta Edgars. Sākumā Bosnijā viņš bija paredzējis uzturēties gadu, bet tad viņu paaugstināja un misija bija jāturpina. Pēc misijas Latvijā viņš pavadīja tikai četrus mēnešus, jo bija iespēja doties uz Gruziju. Lēmums doties vai nē Edgaram bija jāpieņem 5 dienu laikā, viņš izaicinājumu pieņēma. No katra dienesta sūtīja pa vienam cilvēkam – viens no policijas, pa vienam arī no robežsardzes, ugunsdzēsējiem.

“Pēc Krievijas – Gruzijas kara Eiropas Savienība uz Gruziju nolēma sūtīt savus novērotājus. Mums bija jānovēro vai tiek ievērots sešu punktu miera līgums. Misijā Gruzijā mēs esam 300 cilvēki no dažādām Eiropas Savienības valstīm, es esmu novērotāju vienības komandieris un manā pakļautībā ir 35 cilvēki no dažādām valstīm,” saka Edgars.

Bez riska neiztikt

Bijušas arī riskantas situācijas, daudzreiz esot nācies būt apšaudēs. Reizēm patruļai paveicies, piemēram, tieši pirms viņu patrulēšanas brauciena Gruzijas policijai veltītās mīnas sprāgušas. Cik tur trūka, lai mīnas sprāgtu novērotāju patruļai. “Bija apšaudē, kad varēja just kā lodes aizspindz gar galvu. Tad es domāju, ka tās ir beigas. Tā bija kritiskākā situācija, bet ir bijušas arī apšaudes no tāluma. Ir bijuši gadījumi, kad mūs gribēja apcietināt vai nolaupīt. Jāpiebilst, ka mums nav ieroču. Vienīgais ierocis ir bruņumašīna, ķivere un bruņu veste. Tas tamdēļ, ka tā ir novērošanas misija, kurā mēs parādām savu neitralitāti. Līdzko tev ir ierocis – pretējai pusei ir iemesls šaut uz tevi,” stāsta Edgars.

“Man patīk riska situācijas, tas ir mans aicinājums. Es nevaru nosēdēt mierīgi birojā, tas nav man piemērots darbs, būtu garlaicīgi. Man dzīve gribās vairāk asuma. Darbojoties starptautiskajā sfērā to varu īstenot, varu ceļot pa pasauli, iegūt jaunus draugus un darba pieredzi, bet jāatzīst, ka darbs ir stresa pilns,” pauž Edgars. Viņš arī neslēpj, ka vecāki nav priecīgi par Edgara misijā, jo baidās par dēlu, tomēr tā ir viņa izvēle.

Uz Latvijas krīzi skatās savādāk

Bērnībā Edgars sapņojis kļūt par lidotāju, ugunsdzēsēju vai policistu. “Jau pamatskolā es zināju uz ko tiecos, gribēju strādāt spēka struktūrā. Mērķtiecīgi gāju uz mērķi un tas ir piepildījies. Pats galvenais ir motivācija. Ja ir motivācija, tad tu vari gan skriet krosu no rīta, gan vari individuāli strādāt, lai sasniegtu mērķi. Ja nav mērķa, nav motivācijas, tad dzīve tiek vienkārši nodzīvot. Dzīvot bez mērķa nav mans kredo. ” saka Edgars un piebilst, ka patreiz gan vairs neko neplāno, jo karjerā ir grūti kaut ko plānot. Daudzas lietas notiek pašas no sevis un tās paredzēt nav iespējams. Tomēr Edgaram ir pārliecība, ka nākotne būs ārpus Latvijas robežām. “Latvijā es pagaidām neredzu perspektīvu,” atzīst viņš.

Edgars par Latvijas krīzi bija tikai dzirdējis, atbraucot pēc pusgada dzimtenē sajutis, ka kaut kas mainījies ir. “Cilvēki palikuši saspringtāki, arī Gruzijā cilvēki ir saspringti, bet tas ir savādāk. Tur viņi baidās iziet no mājām, jo kāds var šaut, baidās par savu dzīvību. Salīdzinot ar Latviju, tur ir vēl lielāks vājprāts. Varbūt te nemaz tik traki nav...” saka Edgars. Viņu uztrauc tas, ka aug noziedzība.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Piepilda bērnības sapni

Kategorijas