Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Annā un Veclaicenē aizver pamatskolu durvis uz visiem laikiem

Ilze Bogdanova
Vietējās ziņas

2009. gada 15. jūnijs 09:10

1124

Aizvadītā nedēļas nogale aizritējusi izlaidumu zīmē. Tajos pamatskolas izglītību apliecinošu dokumentu saņēma gandrīz 400 rajona 9.klašu skolēni. Tiesa, divās skolās izlaidums pagāja, priekiem mijoties ar asarām. Šīs skolas ir Annas un Veclaicenes pamatskolas, kurām šī gada izlaidums kļuvis par pēdējo.

„Ir sāpīgi par to runāt,” atzīst Veclaicenes pamatskolas direktore Anda Plauma, lūdzot iespēju šoreiz no plašākiem komentāriem izvairīties. Viņai, tāpat kā vēl trīs kolēģiem, Veclaicenes pamatskola atmiņā paliks kā pirmā un vienīgā darba vieta vairāku desmitu gadu garumā. Daži skolotāji šeit strādājuši pat 40 gadus. Tajos piedzīvotais cieši savijies ar viņu dzīves gaitām, tāpēc šķiršanās no ilggadējās darba vietas ir sevišķi sāpīga un bez asarām par to runāt kļuvis neiespējami.

Pietrūks bērnu čalu

Līdzīga situācija ir arī Annas pamatskolā, kura nākamajā gadā atzīmētu 160 gadu jubileju, kopš savas dibināšanas. Nereti skola par pirmo mācību vietu kļuvusi bērniem vairākās paaudzēs. Izņēmums nebija arī šis izlaidums, kurā apsveikt absolventus ieradās jauniešu ģimenes pārstāvji, kas savulaik paši beiguši šo skolu. „Būs dīvaini, ka skolas te vairs nebūs,” atklāj Annas pamatskolas absolvente Dace Skaistkalne, kura mācības šeit beigusi pirms sešiem gadiem un uz izlaidumu ieradusies apsveikt brāli. „Cik vien sevi atceros, šī vienmēr bijusi tā vieta, ap kuru kūsā dzīvība un čalo bērni, tāpēc tā pietrūks visvairāk.”

Ar mīļuma un saliedētības sajūtām šī skola atmiņā iespiedīsies citai absolventei Kristīnei Bojārei. „Kā jau mazā skoliņā, mēs bijām neliela klase,” viņa atceras. „Domāju, ka tas bija viens no šīs skolas lielākajiem plusiem, jo tas ļāva justies kā vienai ģimenei.” Savukārt šāgada absolventam Kristapam Rozenbergam visvairāk pietrūkšot iespēju iegriezties bijušajā skolā, lai pakavētos atmiņās par šeit pavadīto laiku un apciemotu skolotājus. „Manuprāt, pēc aiziešanas uz citu skolu, liela nozīme ir tam, ka vari atgriezties pie bijušajiem skolotājiem, lai aprunātos, ja kaut kas neiet, kā vajag, vai palūgtu padomu,” viņš saka. „Mēs diemžēl to vairs nevarēsim izdarīt, tāpat kā nevarēsim atbraukt uz vietu, kur esam pavadījuši deviņus savas dzīves gadus.”

Lielākā vērtība – kolektīvs

Protams, vissāpīgākās emocijas ar skolas slēgšanu saistās tiem skolotājiem, kuri te pavadījuši praktiski visu mūžu. Annas pamatskolas skolotāja Gunta Rozīte savulaik pati to absolvējusi, bet, pēc pedagoga kvalifikācijas iegūšanas, atgriezusies dzimtajā pusē, lai turpinātu mācīt citus. Ceļu uz skolu viņa mērojusi 41 gadu. Kaut arī šo gadu laikā mainījušies gan skolas nosaukumi, telpu izkārtojums un ēkas vizuālais tēls, gan skolas vadība un kolēģu sastāvs, nemainīga palikusi skolas labā aura un pozitīvā atmosfēra darbinieku vidū.

„Varu būt pateicīga, ka visu šo laiku man bijusi laba komanda, kas izcēlusies ar izpalīdzību un atbalstu viens otram,” saka skolotāja. „Tāpat, gan strādādama pie iepriekšējiem direktoriem un mācību pārziņiem, gan pašreizējiem, esmu ļoti daudz guvusi no viņiem.” Pamatskolas kolektīvu kā lielāko vērtību akcentē arī šāgada 9.klases audzinātāja Maruta Skunstiņa. „Vairums skolotāju šeit strādājuši ļoti ilgu laiku, tāpēc par labāko, kas mums bija, varu minēt kolektīva vienotību un saliedētību,” viņa spriež. Tiesa, šķirties no skolas viņa vēl nav gatava, tāpēc cerības tiek liktas uz darba turpināšanu šobrīd topošajā dienas centrā „Annas māja”. „Protams, tas būs citādāk. Tā vairs nebūs Annas pamatskola, bet gan „Annas māja”, taču ļoti ceru, ka tur atradīsies kāda vietiņa arī priekš manis.”

Kategorijas

Kategorijas