Viņš izvēlējās aiziet

2009. gada 13. jūnijs 11:23

2228

Ansis Gailītis: “Tagad jūtos kā putns lidojumā.”

Alūksnietis Ansis Gailītis kopā ar vēl dažiem kolēģiem šopavasar izvēlējās aiziet no darba policijā pēc vairāk kā trīsdesmit nostrādātiem darba gadiem. Iemesls – valsts plānotie algu un štatu samazinājumi. Savu izvēli un ātro lēmumu aiziet viņš nenožēlo, jo tagad ikdienas dzīve ir mierīgāka, vairs nav policista satraukumu. Tomēr par to viņš neskumst, jo katru dienu atrod sev dažādas nodarbes.

Darba gaitas Alūksnes policijā A.Gailītis sāka pakāpeniski – vispirms pāris mēnešus bija dežuranta palīgs, tad dažus mēnešus iecirkņa inspektors, pēc tam tika pārcelts darbā BHS jeb sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas grupā. Tas bija “sliktākais cilvēks”, kurš cīnījās pret pārējiem policistiem, pret tautu. “Sliktākā cilvēka” darbu viņš veica līdz deviņdesmitajam gadam. Tad bija Operatīvās nodaļas priekšnieka vietnieks, bet kopš 1991.gada – pārvaldes priekšnieks.

- Par Jūsu aiziešanu no policijas Alūksnē vija leģendas jau sen...

Gaidīja, kad aiziešu? Man bija pagarinājums strādāt policijā līdz šā gada novembrim. Ja nebūtu noticis, kā notika, un valstī nebūtu krīze, pieļauju, ka būtu vēl viens pagarinājums, kas atļautu man strādāt policijā līdz 60 gadu vecumam. Varbūt ir labāk, kā noticis – vīrieši taču dzīvojot īsāku mūžu, nekā sievietes, tāpēc vajag vairāk atpūsties, pasaudzēt sevi. Kaut gan iznāk otrādi – tagad fiziski nostrādājos daudz vairāk, sieva liek gatavot brokastis, pusdienas, mazgāt traukus... Darbs policijā nav medus maize un salda dzīve. Tagad es jūtos kā putns lidojumā, lai neteiktu kā muša lidojumā.

- Kas savulaik policista darbā šķita tik vilinošs, ka pats nolēmāt kļūt par policistu?

Interese radās ģimnāzijas laikā. Toreiz mums skolā bija šaušanas nodarbības, stāstīja daudz interesanta par militāro jomu. Bet par stāšanos juristos domāju jau dienējot armijā.

Skolas laikā latviešu valodas skolotāja mani visu laiku lamāja, kāpēc es nelasot Andreja Upīša romānu “Zaļā zeme”! Šo romānu tā arī neizlasīju un vēl šodien neesmu to izdarījis... Man nekad nav patikušas grāmatas, kur nav ass sižets, krasi pavērsieni, lasāmi tikai dabas apraksti, cīņa ar nabadzību, lopu ganīšana. Man vajag asu sižetu, spraigus notikumus, mainīgus dzīves apstākļus – tāpēc arī mēs ar kolēģiem aprīlī pieņēmām ātrus lēmumus aiziet no darba policijā. Pirmdien bija viens “grieziens” jeb algu samazinājums, otrdien otrs, trešdien saņēmām informāciju par nākamo – tad vairs nebija, ko gaidīt, un ātri pieņēmām radikālus lēmumus. Tikai valdība nemaksā pensiju – vēl neesmu saņēmis nevienu latu (smejas). Latvijas valsts pret mani pārkāpj likumu, nesamaksājot laikus arī trīs mēnešu pabalstu, kas pienākas, dodoties izdienas pensijā. Nesen oficiāli tiku atzīts par pensionāru.

- Sapņi par spraigajiem sižetiem policista darbā piepildījās?

Jā, spraigu sižetu ir bijis ļoti, ļoti daudz. Bija reize, kad organizēja mana dēla zagšanu – nepaspēja, jo man ieceri “nostučija”. Bet viņi jau bija sagatavojuši pagrabu, kur manu dēlu glabāt pēc nozagšanas. Viss tikai tāpēc, lai kādu ātrāk izlaistu no cietuma.

Kad pirms dažiem gadiem Virešu pagastā notika dubultslepkavība un ar izmeklētāju bijām pirmie, kas izbrauca uz notikuma vietu, vainīgais turpat brīvi staigāja līdzās, tikai mēs vēl nezinājām, ka tas ir viņš. Toreiz mēs pirmie dzēsām ugunsgrēku, apskatījām, fotografējām līķus.

- Bijāt priekšnieks, kurš nesēž tikai krēslā savā kabinetā...

Kādreiz tā bija, tagad tas ir aizmirsies dēļ augstās birokrātijas valstī. Tādēļ arī mūsu valsts ir tik nabadzīga, jo birokrātu par daudz. Jau kopš deviņdesmitajiem gadiem esmu uzsvēris, ka tās ir dzīres mēra laikā. Neviens tajā neieklausījās – dzīroja tālāk. Un tagad, lai arī valstī ir ekonomiskā krīze, tas nav beidzies. Agrāk Latvijas valsts miliciju vadīja viena ministrija bez Valsts Policijas centrālā aparāta. Tagad tur ir uzbūvēts tāds Pentagons, kurā trīs Alūksnes rajona policijas pārvaldes ēkas ietilptu tikai vienā foajē!

- Kas, Jūsuprāt, valstī ir darīts nepareizi, ka esam nonākuši krīzē?

Pārāk aktīvi sāka pildīt Eiropas prasības – kā jau latvieši: vienmēr ļoti aktīvi pilda visādu kakla kungu rīkojumus, paši par ekonomiku un saimniecību vispār nedomā, ļoti daudz birokrātijas, ierēdņu un bezatbildīgu lēmumu pieņemšana. Lēmumus pieņem, pirms tam neaprēķinot, vai spēs to pavilkt. Savulaik daudzi tā ieslīga “prihvatizācijā”, ka nevarēja vairs apstāties- gribējās vēl un vēl. Ar laiku šīs shēmas tika pārnestas politikā, tādēļ esam tur, kur esam. Faktiski notiek latviešu tautas iznīcināšana, jo iedzīvotājus “izēd” no teritorijas – laukos cilvēku paliek arvien mazāk, tur nekas nenotiek un lielākoties dzīvo tikai pensionāri. Arī man visi trīs bērni dzīvo un strādā Rīgā.

- Kāds, Jūsuprāt, ir labs policists?

Labu policistu ir maz. Labs policists var būt arī bez ļoti augstām un gudrām izglītībām. Policistam jebkurā brīdī ir jābūt “na strjome” - ka tūlīt, tūlīt kaut kas var notikt. Viņam jābūt cilvēcīgam, jāgrib aktīvi palīdzēt līdzcilvēkiem, jo policija ir servisa organizācija. Tikai mums šo servisu gribēja izveidot nepareizi – apmēram kā ugunsdzēsējiem, kad jābrauc uz izsaukumu noņemt no koka kaķi, lai gan neviens kaķis nekad kokā nav palicis. Mums grib, lai policija atrisina daudzus civiltiesiskos strīdus, kas, manuprāt, ir nevajadzīgi – tam ir citas instances. Policijai ir jāstrādā, lai atklātu mantiskos noziegumus – zādzības, slepkavības. Ja tos spēs atklāt, tad viss būs labi.

Diemžēl valstī nav pilnīgas likumdošanas, kas regulē policistu darbu. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece tagad veic reformas, bet jau pirms piecpadsmit gadiem nevajadzēja pieļaut to situāciju, ko tagad jāmaina. Tagad to piespiež darīt krīze, jo dažādu ierēdņu ir par daudz. Latvijā ir pārāk grezna likumdošana, ekonomiski ietilpīga, ļoti sarežģīta – bieži vienu lietu nosaka n-tie likumi. Kādreiz pavēles policijā saņēmām īsas un kodolīgas, bet tagad tās ir garas, pretrunīgas, sarežģītiem tekstiem, ko lasi vairākas reizes un tā arī nesaproti, ko gribēts pateikt. Varbūt mēs esam novecojuši un neizprotam rakstīto? Policistiem būtu jāļauj darīt policista darbu, nevis jāspiež nodarboties ar likumu tulkošanu.

- Vai cilvēki mūsdienās var justies droši par savu dzīvību, mantu?

Grūti teikt. Jebkurā gadījumā vienmēr ir jābūt gatavam uz visu. Savas mantas nevajag mētāt, lielīties, naudu jāglabā drošās vietās. Diemžēl arī godīgie iedzīvotāji nekad nevar būt pasargāti. Lieliem noziedzniekiem Alūksne nav interesanta pilsēta, jo šeit nav naudīgu objektu. Pie mums vairāk raksturīgi noziegumi alkohola reibumā, kad lustīgs prāts iedod kādam “tankš!” pa galvu un gatavs vai arī atklāti nozog kaut ko. Es nekad neesmu sapratis pārlieko humānismu, jo tas vienmēr noved pie sliktām sekām. Vienmēr esmu atbalstījis nāvessodu kā soda mēru un to, ka uz mūžu ieslodzīto bloku vajag likvidēt. Kāpēc cietušajiem par saviem nodokļiem ir jāuztur šos ieslodzītos?

- Pašam nebūs tagad nemierīgs prāts, ka vairs neturat savu roku uz pulsa par policijā notiekošo?

Ar kolēģiem tāpat sazinos arī tagad. Man ļoti nepatīk ziņkārība – es neinteresējos par to, kurš ar kuru sakāvies, kā mani agrāk mēdza pratināt paziņas.

- Šovasar kandidējāt Alūksnes novada vēlēšanās. Kas uz to rosināja?

Staņislavs Vanags mani pierunāja kandidēt, bet ļoti ieinteresēts es nebiju. Par to, ka neesmu ievēlēts, it nemaz neskumstu. Vēlēšanu rezultāti ir tādi, kā iedzīvotāji vēlējās un tādi, kā deputātu kandidāti to visu noorganizēja. Man kā pilsētas iedzīvotājam gribētos, lai sakārto koplietošanas objektus, piemēram, ceļus, ielas. Ir ļoti apšaubāma jaunu darba vietu radīšana, jo kur gan tam radīsies finansējums, ja valstī veiks samazinājumu budžetā vēl par 500 miljoniem latu. Vajag ražot un gatavo produkciju pārdot – ja to nevar īstenot, tad ir švaki.

- Brīvbrīžos esat kaislīgs mednieks – kāda ir nozīmīgākā trofeja?

Ir staltbrieža zelta, sudraba un bronzas ragi. Vēl neesmu lūsi saticis, bet gribētos. Man patīk medīt Latvijā – ziloni nešaušu, kaut gan man nesen kolēģi izsniedza licenci medīt vardi policijas dīķī līdz pat Āfrikas zilonim (smejas).

Varbūt tagad iemācīšos makšķerēt – man pat ir jau sarunāts skolotājs. Vai būs pacietība tam – nezinu, varbūt arī nebūs. Lai gan medībās reizēm trīs stundas jāstāv mastā un zvērs kā nenāk tā nenāk. Esmu arī biškopis – man ir savs bišu vagoniņš ar 13 stropiem.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Viņš izvēlējās aiziet

Kategorijas