Laimes mirklis ir īss
Sergejs Jēgers: man nav tiesību nedziedāt
Sarunāties ar kontrtenoru Sergeju Jēgeru ir gandrīz tikpat liela bauda, kā dzirdēt viņu dziedam. Pretī sēž smaidīgs un vienkāršs cilvēks, kurš runā par it kā pašsaprotamām lietām, tajā pašā laikā radot sajūtu, it kā tās tiktu formulētas vārdos pirmo reizi. Runājoties ar viņu, viegli ir aizmirst, ka tas ir tas pats slavenais operdziedātājs, kurš ir vienīgais kontrtenors Baltijā un kurš ar savu balsi sajūsminājis klausītājus neskaitāmās valstīs.
Pagājušo svētdien tāda iespēja pirmo reizi tika dota arī alūksniešiem, kas tika aicināti uz koncertu Alūksnes Evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tiesa, nākamā reize, kad tas varētu kļūt iespējams varētu būt tikai pēc diviem gadiem, jo, kā atzīst dziedātājs, viņa koncertu grafiks sastādīts līdz pat nākamā gada Ziemassvētkiem. „Visa mana dzīve ir pilnībā saplānota,” viņš saka. „Es tā vienmēr esmu dzīvojis, un man tas ir svarīgi: man ir jāspēj sevi mobilizēt gan ikdienā, gan sadzīvē, lai es varētu izpildīt ne tikai savu darbu, bet arī vēl citus pienākumus, kas man ir jāizdara.”
Kas ir tā auditorija, kas nāk jūs klausīties?
-Tā ir ļoti dažāda. Es nevaru tā konkrēti pateikt. Pats svarīgākais, ka nāk tie, kuri grib mani dzirdēt. Priecē, ka vienmēr ir ļoti daudz cilvēku. Dziedāt – tas ir uzdevums, kuru man nav tiesības nedarīt. Vēl jo vairāk, ja cilvēki nāk un klausās, grib mani dzirdēt, izsaka komplimentus un laba vēlējumus. Man tas ir ļoti svarīgi, jo latvietis jau pēc būtības tāds nav. Es daru to, kas man vislabāk sanāk. Es nekad dzīvē negribētu darīt to, ko es nevaru izdarīt ļoti labi. Tieši tāpat kā dzīvot. Es negribu dziedāt labi – es gribu dziedāt ļoti labi. Un, ja es to kādā brīdī nevarēšu izdarīt, tad esmu gatavs vienā dienā to pārtraukt.
Perfekcionists..
-Diez vai. Gribās izdarīt visu tagad, jo šis ir mans laiks. Tas pieder man un var nebūt garš. Dziedāšanas ziņā, protams, es saku, jo kontrtenora balss ir jaunības balss. Tā ir Dieva dota balss un tikai viņš zina, kad pienāks beigu brīdis. Protams, operdziedātājs var dziedāt arī sešdesmit gados, bet vai tas būs estētiski pievilcīgi? Es neteikšu, ka tā ir. Es negribu skatīties uz dziedātāju, kura dzied Karmenu, bet kurai ir tuvu 70 gadiem. Tas nav vajadzīgs. Visam ir savs laiks. Un, ja tu to spēj piepildīt ar skaidru prātu un saplānot visu savā dzīvē, tad tev ir veicies – lai Dievs dod man tādu uzmanību pašam pret sevi! Kāpēc par to runāju? Man šobrīd ir tieši 30 gadi, bet tas ir tas, kas būs kaut kad vēlāk. Vienkārši es plānoju savu dzīvi uz priekšu. Es tā gribu dzīvot.
Iespējams, jūsu koncertos kādā no mazpilsētām kāds pirmo reizi dzird īsta operdziedātāja uzstāšanos. Vai atceraties savu pirmo reizi, kad to darījāt?
-Tikšanās ar mūziku man, protams, bija jau agrā bērnībā. Balss man ir kopš dzimšanas. Es dziedāju gan bērnudārzā, gan skolā, gan visos iespējamos koros. Tiekšanās akadēmiskās mūzikas virzienā man parādījās tikai pamatskolas beigās, vidusskolas sākumā. Radās doma, ka gribētu kļūt par aktieri, par dziedātāju. Balss bija. Nu, materiāls, pareizāk sakot. Un materiāls priekš tam ir dots, lai no viņa kaut ko izveidotu. Tas, ka tu piedzimsti ar skaistu tembru, neko vēl nenozīmē. Ja tu viņu neizkop, ja tu nespēj pēc tam to parādīt uz skatuves, tad dziedātājs no tevis neiznāks.
Savu pirmo operu izdzirdēju, kad studēju mūzikas akadēmijā. Es par to nebiju sajūsmā. Protams, pēdējo gadu laikā esmu daudz braukājis pa pasauli un redzējis neskaitāmas operas, jo tas ir mans darbs. Es gribu dzirdēt tikai labākos operdziedātājus, tāpat kā ierakstus es klausos tikai labākos. Ātrās baudas produkti mums ir visapkārt. Tās mūsu falšās spozmes Latvijā ir ļoti daudz, bet viņas atnāk un tikpat ātri aiziet. Man, piemēram, arī garšo gan kola, gan hamburgeri, bet tie ir ātrās baudas produkti. Līdzīgi ir ar māksliniekiem. Jā, man bieži ir jāmaksā barga nauda, lai es dzirdētu kaut ko pirmo reizi, bet es to varu atļauties tikai tāpēc, ka es vairāk vai mazāk daudz strādāju.
Domāju, ka Latvijā es esmu to publiku izmācījis un viņiem paskaidrojis, kas ir kas. Šaubos, vai vairs ir vajadzīga kaut kāda reklāma, lai izstāstītu sīki un smalki, bet esmu vienmēr gatavs atbildēt cilvēkiem uz viņus interesējošajiem jautājumiem. Nedrīkst vainot cilvēkus viņu nezināšanā. Ja viņš negrib neko zināt, tā ir cita lieta, bet, ja viņš vēlas zināt un jautā, tad mans uzdevums ir stāstīt tik ilgi, kamēr viņš jautās.
Ja jautā tieši par jums?
-Par dajebko! Par operu, par balsi, par dziedāšanu.. Es runāju tikai un vienīgi par profesionālām lietām. Es nerunāju par privāto dzīvi, jo nevienam svešam cilvēkam nav tiesības to aizskart. Jā, es esmu publiska persona, taču, ja kāds pienāk pie manis brīdī, kad es ēdu, viņš mani iztraucē. Iespējams, tas ir strupi teikts, bet tā ir realitāte.
Mēs esam ļoti daudz runājuši ar cilvēkiem, kuri sabiedrībā ir pazīstami – mūziķi, aktieri. Es nekad nezināju, ka būs tā, kā ir tagad. Nekad mūžā! Ir tikpat viegli, cik grūti. Tas darba smagums jānes uz saviem pleciem, bet publicitāti veido paši cilvēki. Piemēram, mēs tagad sēžam un runājamies, bet pēc tam jūs tālāk nodosiet cilvēkiem manus vārdus, manas domas, manu intelektuālo īpašumu, turklāt jūs to nodosiet tālāk tādā veidā, kā jūs to saprotat – jūs kļūsiet par mana tēla veidotāju, radot cilvēkiem tālāk iespaidu par to, kas ir Sergejs Jēgers.
Vai tieksme pēc pilnības lika pievērsties akadēmiskajai karjerai, nevis, piemēram, kļūt par estrādes dziedātāju?
-Man tāda izvēles iespēja netika dota.
Ko nozīmē netika dota?
-Bērnībā jau bērns pats neizvēlas, ko viņš darīs. Piemēram, māmiņas sapnis bijis kļūt par mākslas vingrotāju, tāpēc viņa dara visu, lai viņas bērns izdarītu to, kas viņai nav izdevies. Tas nav slikti, bet tādā gadījumā rūpīgi jāizvērtē bērna spējas, lai zinātu, uz ko tieši viņu bīdīt. Tāpat bija ar mani. Man neviens neprasīja, vai tu gribi kļūt par dziedātāju. Tā vienkārši notika. Man bija skaista balss, visi to ievēroja un man tas bija jādara. Katrā ziņā man būtu jāsaka paldies, ka es tiku ievirzīts pareizajās sliedēs.
Bez dziedāšanas man ir ļoti daudz citu lietu, kas man patīk. Viena no tām ir labdarība, ar kuru es nodarbojos. Manā vārdā pat ir nosaukts labdarības fonds, kuram augustā atzīmēsim divu gadu jubileju un atskatīsimies uz to, kas ir padarīt. Tā nav aizraušanās, bet tas, ko es gribu darīt. Es to nedaru akciju veidā, jo labdarība nav vajadzīga tikai Lieldienās vai Ziemassvētkos. Tas jādara katru dienu. Kaut vai attieksmē vienam pret otru. Labdarība ir mans otrs piepildījums, turklāt ļoti liels piepildījums. Es gūstu prieku no tā.
Runājot par jūsu balsi, kas ir jūsu darba instruments. Kā par to rūpējaties?
-Tas ir jautājums, ko man pajautā katrs cilvēks, kurš vispār spēj jautāt, bet es mēģināšu atbildēt oriģināli. Tas ir liels stereotips, ka dziedātāji ļoti tuntuļojas un ņemas, paši īsti vairs nesaprotot, kas ir kas, lai tikai nosargātu savu balsi. Man ir nedaudz savādāka taktika un attieksme pašam pret sevi. Es mēģinu norūdīties. Dzeru aukstu ūdeni ar ledu. Nelietoju uzturā diezgan daudzus produktus, ko cilvēki lieto, bet tikpat daudz es lietoju tādus, ko citi nelieto. Norūdīties ir ļoti svarīgi – rudenī pēc iespējas ilgāk staigāt plānā apģērbā, bet pavasarī – biezā. Tas ir viens no noteikumiem, lai saglabātu mundru un tvirtu ķermeni, kā arī možu garu. Katrā ziņā nekad neesmu domājis par to, kas man būtu jādara, lai izsargātos no balss pazaudēšanas. Man nav ziemas zābaku. Cimdus es uzvelku tikai tad, kad ir mīnuss trīsdesmit grādu sals. Man sanāk daudz būt zemēs, kurās ir ļoti daudz saules. Arī pārvietošanās no vienas vietas uz otru dod triecienu organismam. Katrā ziņā, ja man kaut kur ir jābrauc, tad nav variantu. Es nevaru lidmašīnā sākt domāt: tā kā iesnas, tā kā kas – nu, muļķības! Paldies Dievam, ka man tā īpaši nav gadījies, lai gan arī es, protams, saaukstējos. Es neteiktu, ka tad jūtos slims, bet saguris gan.
Ir cilvēki, kuri, runājot par savu profesiju, atzīst, ka nekad nenovēlētu tādu likteni saviem bērniem – tā nasta, kas jānes, izrādās pārāk smaga par gandarījumu, ko var gūt. Kas ir operdziedātāja spožums un posts?
-Posts es neteiktu, bet tas laimes mirklis, kad aizveras priekškars, ir ļoti īss. Brīdis, kad saņem pateicību, ir mākslinieka lielākā alga. Tāpat skatītāju aplausi, paldies vārdi, ziedi un dāvanas. Īstenībā to jau nemaz nevar samaksāt naudā. Es neesmu domājis par to, kas ir tas, ko es tā kā nožēlotu, un ko es darītu, ja nebūtu dziedātājs. Pats galvenais laikam ir darīt to, ko tu vislabāk vari izdarīt, un nelīst tur, kur tev nav ko darīt. Es zinu, ka es nekad nebūšu Saeimas deputāts vai politiķis. Drīzāk es gribētu būt kāda lielāka kultūras objekta vadītājs, kur varētu menedžēt Latvijā svarīgas lietas. Latvieši izceļas ar tādu īpašību kā nenovīdība, kas ir jūtams pilnīgi visās sfērās un mākslā jo īpaši. Līdz ar to esmu iemācījies komunicēt ar cilvēkiem un paņemt tikai to cilvēku viedokli, kurš man ir svarīgs. Pārējais diemžēl vai par laimi man aiziet ļoti ātri, neaizķeras smadzenēs, jo man nav laika muļķībām.
Vai tiešām kritika neiet pie sirds?
-Par profesionālām lietām kritika var būt dažāda, bet tā vienmēr būs subjektīva. Paldies Dievam, ka Latvijā esmu saudzēts. Kas attiecas uz komentāriem internetā, tad tādus es nelasu. Tos, manuprāt, raksta cilvēki, kas ir pašnepietiekami. Viņi spēj realizēt tikai savas dusmas, naidu, skaudību, nenovīdību, riebumu, rupjumu – katrā gadījumā ir ļoti daudz speciālistu, kas viņiem var palīdzēt, lai gan palīdzēt, protams, var tikai tiem, kas to grib.
Kas ir tas lielākais gandarījums, kas sniedz visvairāk prieka par padarīto?
-Viennozīmīgi nevaru atbildēt. Viena no iespējām, kas man ir dota un ko es novērtēju, ir iespēja dziedāt Doma baznīcā. Tā ir mūsu Meka. Otrs sajūsmas un prieka brīdis ir konkursi. Protams, arī cilvēki, kas māk pateikt paldies un to arī pasaka. Tai būtu jābūt ikdienai, bet mēs bieži vien to sakām par maz. Policists mani apstādina nevis, lai pateiktu, ka tev tur spuldzīte izdegusi, bet lai jau sodītu mani. Ir jādomā par emocijām un sajūtām, ko mēs dodam viens otram. Mana balss nepieder man vienam, ar to ir jādalās un es gribētu visu mūžu nodzīvot tā – daloties. Tas man ir strikti iemācīts, lai gan esmu audzis vietā, kur ar mani nedalījās. Iespējams, tāpēc tā man tagad ir viena no svarīgākajām lietām – mācēt dalīties ar otru cilvēku. Ja tu to spēj, tad tā ir ļoti laba īpašība. Protams, es varu dalīties, ja man ir ko dot, lai gan arī es, tāpat kā daudzi citi, esmu sācis no pilnīgas nulles. Ir cilvēki, kas man saka: jā, bet visi nevar būt tādi kā tu. Tad man gribas teikt, ka es neesmu visi. Mēs esam visi kopā. Tā, lūk.
Kategorijas
- Laikraksta sludinājumi
- Pērk
- Pārdod
- Dažādi
- Pakalpojumi
- Maina
- Izīrē
- Vēlas īrēt
- Dāvinu
- Darbs - meklēju
- Darbs - piedāvāju
- Pazudis / Atrasts
- Līdzjutība
- Sludinājumi
- Transports
- Nekustamais īpašums
- Darbs un izglītība
- Izklaide
- Mājdzīvnieki
- Dažādi
- Mājsaimniecība
- Lauksaimniecība
- Labsajūta un veselība
- Celtniecība
- Elektronika
- Pērk
- Pārdod
- Forums
- Mana dzīvesvieta
- Cilvēki
- Izklaides iespējas
- Sanāca kā vienmēr...
- Ir ko teikt?
- Izklaide un kultūra
- Transports un satiksme
- Pilsēta
- Darba devēji
- Citos portālos
- Diena.lv
- Db.lv
- Citas ziņas
- Tirgus
- Atbildam lasītājiem
- Sarunas par dzīvi
- Latvija pēc 90
- 8778
- Konkursi
- Mīlestības stāstu konkurss
- Blogi
- Afiša
- Koncerti
- Teātra izrādes
- Izstādes
- Sports
- Balles un diskotēkas
- Bērniem
- Filmas
- Citi pasākumi
- Dievkalpojumi
- Jauniešiem
- Senioriem
- Svētki
- Piemiņas pasākumi
- Izlaidumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Cope un medības
- Dzive laukos
- Veselība
- Sports
- Politika
- Vēlēšanu ziņas
- 10. Saeimas vēlēšanas
- 11. Saeimas vēlēšanas
- Kultūra
- Konkursi
- Vietējās ziņas
- Skolu ziņas
- Pasaules ziņas
- Latvijas ziņas
- Policijas ziņas
- Skola Kanaviņu kalnā
- Senioriem
- Vēlēšanas 2017
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Statiskas lapas
- Projektu raksti
- Saimnieko gudri
- Rūpēsimies par vidi
- Mediju kritika
- Teritoriālās reformas krustcelēs
- Izklaide
- 13. Saeimas vēlēšanas
- Slēpņošanās spēle "Discover the city"
- Koronavīruss
- "Unikālas kultūras tradīcijas Alūksnes un Apes novadu pierobežā"