Valsts himnā lūdz svētīt Latviju

2009. gada 2. maijs 09:22

1571

Vārdos mēs bieži pieminam Latviju un tās valstisko neatkarību. Taču darbos tikpat bieži aizmirstam. Par ko mēs vairāk uztraucamies, kad vērtējam Saeimas, pašvaldības deputātu, valdības ministru un vietējo ierēdņu darbību – par valsti vai savu labklājību? Par to saruna ar Nacionālo Bruņoto Spēku Alūksnes kājnieku skolas kapelānu Dāvidu Šternu.

- Latvijas himna ir “Dievs, svētī Latviju!”. Lai gan Satversmē ir teikts, ka baznīca ir atdalīta no valsts, acīmredzot šī tautas lūgšana ir mums svarīga. Atmodas gados mācītāji aktīvi iesaistījās Tautas frontes darbībā, lai valsts atgūtu neatkarību. Tagad liekas, ka baznīca ir pati par sevi, bet valsts un tās politika – par sevi. Tiesa, starp politiķiem ir mācītāji un ticīgie, tomēr nav jūtama viņu ietekme kristīgo vērtību stiprināšanā.

- Tas ir grūts uzdevums – redzēt un skaidri pateikt, ka valsti lietas tiek stūrētas greizi. Ja baznīcu grib šķirt no valsts, tad no tās ir jāšķir jebkura ideoloģija. Tas ir neiespējami, jo katram cilvēkam ir tāda vai citāda pārliecība. Valsts būtu tikai ieguvēja, ja cilvēki augstos amatos būtu tādi, uz kuriem var paļauties. Ja viņi nezagtu, nekrāptu, nebūtu korumpēti un neņemtu kukuļus. Tie ir kristīgie principi, kas to nosaka. Desmit baušļi. Cilvēki ilgojas pēc laimes, “kur latvju meitas zied, kur latvju dēli dzied”. Man valsts himna ir lūgšana. Kad es to dziedu, lūdzu Dievu, lai tas svētī mūsu valsti. Es nezinu, ko citi domā. Varbūt tikai izpilda kādu valstisku rituālu? Ja visi no sirds lūgtu, tad daudzas lietas un paši cilvēki mainītos, jo saprastu, ka ne visu, ko viņi dara, Dievs var svētīt. Lūgšana, lai Dievs svētī mūsu valsti, ir mūsu attiecības ar Dievu. Vai mēs gribam pieņemt viņa svētību vai negribam? Dievs tāpat vien nesvētīs. Viņš grib, lai mēs esam atvērti saņemt šo svētību.

- Tomēr jāsecina, ka mums acīmredzot nav pravieša, kurš ietu pie Saeimas un valdības, lai teiktu, kas tās rīcībā ir nepareizs un ko vajadzētu mainīt. Ne velti tiek atzīts, ka Latvijā trūkst gudru politiķu.

- Jā, nevaru nosaukt kādu konkrētu cilvēku – pravieti, taču politiķiem ir jāņem vērā speciālistu domas un atziņas. Ir gudri cilvēki, kas studējuši un guvuši pieredzi, tāpēc zina vairāk nekā ministrs savā amatā. Vienkārši jāieklausās savā sirdsapziņā, pravietī, kas ir dots katram, lai nedomātu tikai par savu labumu. Jā, tas ir grūti vai gandrīz neiespējami, jo lēmumus nepieņem viens cilvēks, bet desmit, simt un vairāk. Ja katrs ieklausītos, ko saka viņa “pravietis” un speciālisti attiecīgajā nozarē, tad viss būtu citādi. Diemžēl daudzus cilvēkus virza mantkārība – vairāk, vairāk, vairāk... Bet laime neslēpjas mantā, tā ir priekā par katru jaunu dienu.

- Kāda jūsu skatījumā ir pašreizējā politiskā un ekonomiskā situācija valstī? Vai krīzi iespējams ar kaut ko salīdzināt?

- Es drīzāk gribētu jautāt – kas ir krīze. Man to saprast palīdzēja svētais Serbijas Nikolajs, kurš dzīvojis pagājušā gadsimta sākumā. Viņam arī jautāja par krīzi - lielo depresiju, kas bija tajā laikā. Viņš tikai paskaidroja šā grieģiskā vārda oriģinālo nozīmi, proti, tas nozīmē tiesa, spriedums, to attiecinot uz Dieva tiesu. Dzirdēts arī cits tulkojums no latīņu valodas – iespēja. Jā, tiesa ir arī iespēja. Kas tad ir tiesnesis, kurš spriež tiesu? Tas ir Dievs. Ja viņš spriež tiesu par pasauli, par sistēmu, par to, ko dara valdība, par to, kas notiek, tad es varu būt drošs. Man nav jākrīt izmisumā arī grūtās situācijās. Serbijas Nikolajs teica, ka krīzes jeb tiesas iemesls ir tas, ka cilvēki ir atteikušies no Dieva, ignorē viņu, viņa likumus un labo gribu. Sistēmas, kuras veido cilvēki, cenšoties izslēgt Dievu, rada sekas, kuras piedzīvojam.

- Tātad pasaules valstu valdības un iedzīvotāji ir rīkojušies nepareizi, tāpēc tagad ir krīze jeb tiesa. Vai krīzē vainojami arī tie, kuri nešaubīgi tic un paļaujas uz Dievu, jo ciest nākas visiem?

- Pasakiet man kādu, kurš līdzinās eņģelim un nav ne pie kā vainīgs! Mēs visi esam vainīgi. Jā, arī tie, kuri tic un paļaujas uz Dievu. Taču pašreizējās grūtības ir nosacītas. Ja man ir maize, ko ēst, ja man ir jumts virs galvas, ja esmu apģērbies, tad man ir minimums, kas ir vajadzīgs dzīvei. Es nevaru nopirkt to, ko man ļoti gribas. Taču ir ļoti maz cilvēku, kuriem nav šī minimuma. Un es nezinu nevienu, kurš no sirds turas pie dieva un būtu pazudis. Cilvēki, kuri strādā, kaut ko iekrāj, rūpējas par to mazumu, kas viņiem ir, un nekrīt izmisumā. Ir jālūdz un jāmeklē iespējas, kā darīt savādāk, kā mainīt domāšanu un attieksmi. Nevar vairs dzīvot viegli un vienkārši, bet ir jāpadomā par prioritātēm. Bijām pieraduši, ka daudz kas ir pašsaprotami, bet nu tā vairs nav. Es secinu, ka arī man ir bijusi un droši vien joprojām ir ačgārna domāšana. Jā, tagad ir grūti saprast, kas ir pareizi. Vairāk jāieklausās savā sirdī

- Tas ir tikai normāli, ka cilvēki grib dzīvot labi.

- Ko nozīmē labi? Ja no rīta pamodies blakus saviem mīļajiem redzu sauli un varu iedzert kafiju, tad var jautāt – tas ir daudz vai maz. Domāju, kas tas ir daudz. Tā ir milzīga Dieva žēlastība, ja esmu vesels un man nekas nesāp. Jā, ir grūtības, bet nav tālu jāmeklē, lai ieraudzītu cilvēku, kuram ir vēl daudz grūtāk un jāiet palīgā. Tas nozīmē, ka man nav tiesību sūdzēties par pārbaudījumiem. Man tie ir jāpārvar vai jāpacieš, jāparaugās atpakaļ, kā esmu rīkojies pirms tiem. Varbūt tās ir sekas, ka neesmu bijis pietiekami uzmanīgs pret savu veselību un tikai skrējis, skrējis... Tā ir vispārpieņemta prakse, ka cilvēki strādā bez atelpas un neatpūšas. Dievs ir noteicis, ka jāstrādā ir sešas dienas un septītajā ir jāatpūšas. Bet svētdienā, braucot uz baznīcu, dzirdu, ka dzied zāģi un rūc traktori. Tad es domāju, lai Dievs viņiem ir žēlīgs, jo nabaga cilvēki nezina, ka šajā dienā nav jāstrādā. No lielās skriešanas neko vairāk neiegūst. Kāda jēga ir šādai dzīvei?

- Tikai mēnesis palicis līdz pašvaldību vēlēšanām. Vai mums katram būtu kaut kas jādara, lai situācija mainītos, vai varbūt tikai jālūdz un jāpaļaujas uz Dievu?

- Noteikti ir gan jālūdz un jāpaļaujas, gan arī jādara. Tas nav darbs tikai līdz pašvaldību vēlēšanām, bet visai atlikušai dzīvei. Ir jāinteresējas, kas par cilvēkiem kandidē tikt ievēlēti. Jāatzīst, ka pats vēl par maz esmu to darījis. Tas ir vajadzīgs, lai izšķirtos, par ko balsot. Gribu mudināt nepalikt malā, bet izdarīt izvēli. Tā var būt labāka vai sliktāka, tomēr tas noteikti ir labāk nekā neko nedarīt. Deputātu kandidāti vēlas, lai viņiem uzticas, un stāsta par iecerētajiem darbiem. Viņiem neviens neprasa, lai kaut ko sola. Bet, ja solījumus neturēs, tad Dievs būs viņu tiesnesis. Tā ir mana pārliecība. Viņi ir atbildīgi par to, ko dara un darīs. Varam paļauties uz Dievu, bet pašiem ir jābūt godīgiem.

- Jau kura pašvaldība un Saeima, bet kā nav ievēlēti īstie, tā nav....

- Es neesmu sastapis nevienu eņģeli jeb perfektu cilvēku, kurš kādreiz nebūtu krāpies, melojis, bijis savtīgs un tamlīdzīgi. Katram cilvēkam ir dota iespēja būt vai nebūt godīgam. Katrs var sevi pārbaudīt. Kas ir pie varas, tiem ir vēl grūtāk. Mēs parasti skatāmies uz priekšniekiem un augstākstāvošiem politiķiem, amatpersonām, bet vajadzētu vispirms paskatīties uz sevi – kā es attiecos pret lietām, kas man ir uzticētas. Ne vienmēr tie, kuri ir neapmierināti ar Saeimas vai pašvaldības deputātiem, tāpat vērtē sevi. Ja cilvēki paklausītu Jēzus Kristus mācībai vispirms izvilkt baļķi no savas acs un tad palīdzētu izvilkt skabargu cita acī, tad sabiedrība mainītos. Lai katrs sūdz savus, nevis citu grēkus! Tas būtu ļoti svētīgi.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Valsts himnā lūdz svētīt Latviju

Kategorijas