Triju Zvaigžņu ordeņa bruņinieks

2009. gada 24. aprīlis 10:35

533

Bruno Zvejnieks: „Diemžēl Latvijā trūkst kārtīga, laba saimnieka.”

Alūksnietis Bruno Zvejnieks 7.maijā dosies uz Rīgu, lai saņemtu piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Par viņa devumu sabiedrībai liecina nesavtīgās sabiedriskās aktivitātes, ko B.Zvejnieks veic kā Tēvzemes Daugavas Vanagu vadītājs Alūksnes rajonā un vanadzēnu koordinators. No agras bērnības viņš bijis dumpinieks, jo vienmēr iestājies par taisnīgumu un godīgumu.

- Kādas izjūtas pārņēma, kad uzzinājāt par ordeņa saņemšanu?

15.aprīlī saņēmu vēstuli – ielūgumu divām personām ar aicinājumu piedalīties apbalvošanas ceremonijā. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc tieši mani tur ielūdz. Izlasot pievienoto vēstuli, sapratu, ka man piešķirts piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis un esmu iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa bruņinieku. Bija norāde ierasties tumšā uzvalkā – jāatzīst, ka man tāda nemaz nav, visi brūni, bet nu jau esmu iegādājies un gatavs doties.

Esmu ļoti patīkami pārsteigts un pagodināts par šāda valsts apbalvojuma saņemšanu.

- Jūs esat piedzīvojis gan padomju, gan vācu okupāciju...

Man pašam nāk smiekli, kāds esmu bijis bērnībā. Kad es mācījos skolā, visās izglītības iestādēs ļoti daudz strādāja ar skolu jaunatni par patriotisko audzināšanu un Dzimtenes mīlestību, kas man ļoti patika. 1940.gadā man bija 12 gadu, no mammas dzijas pats uztaisīju Latvijas sarkanbaltsarkano karodziņu un uzspraudu uz ceļa „Nēķene- Tūja” stabiņa. Vēl šodien atceros, kā lavījos pa niedrēm, bridu ūdeni grāvī, lai nevar man sadzīt pēdas. Ilgi gan karodziņš staba galā nestāvēja – kāds onkulis to noņēma, jo zināja, ko nozīmē šāda proklamācija. Bet es tādējādi gribēju paust savu protestu, lai latviešiem nav jānodod nodevas. Jau puika būdams sapratu, ka nav brīv paust savu viedokli, ja tas nesakrīt ar vajadzīgo viedokli – pretējā gadījumā milicija uzreiz noskaidroja personību. Redzēju, kā veidojās jaunās, kolektīvās saimniecības, izputinot latviešu saimniekus. Ērcīgs būdams, klasē skolotājām parasti oponēju, teikdams, ka nestāsta taisnību. Par to mani nobāra un apskaidroja, ka nedrīkst tā runāt – tam būs sekas.

Tēvam kā 1918.gada brīvības cīņu dalībniekam piešķīra jaunsaimniecībai zemi – 20 hektārus meža. Tēvs veidoja saimniecību, vēlāk mēs ar brāļiem palīdzējām. Kad Latvijā ienāca krievi, saņēmu pavēsti par iesaukšanu armijā. Mēs bijām četri jaunieši, kas stingri nolēmām neiet krievu armijā, bet partizānos, un sākām nelegālu dzīvi. Dzīvojām mežā bunkurā. Bet čeka bija arestējusi mūsu piederīgos un pateica – ja nenāksim ārā no meža, viņus notiesās uz Sibīriju. Mūsu galvenais pabalsts bija tikai no mājām, negājām ne zagt, ne laupīt, tādēļ izšķīrāmies iet ārā. Sapratām, ka ne angļi, ne amerikāņi nenāks mūs glābt, kā bijām to iedomājušies.

Vairāk lasiet laikraksta "Alūksnes Ziņas" 24.aprīļa numurā

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Triju Zvaigžņu ordeņa bruņinieks

Kategorijas