Ģimenes visvairāk satrauc neziņa par nākotni

2009. gada 22. aprīlis 18:30

1344

„Vienam otru ir ļoti jāatbalsta, jāsaprot un kopā jācenšas tikt galā ar krīzes situāciju. Nedrīkst otram teikt: „Pats esi vainīgs, ka paliki bez darba!”, jo šajā laikā apstākļi ir tādi, ka neviens nevar būt drošs par nākotni. Bet neziņa biedē visvairāk,” saka divu bērnu māmiņa, skolotāja Aiva Vilciņa. Viņa vēl visām ģimenēm pārdzīvot šo krīzes laiku, rodot spēku vienam otrā.

Šogad apritēs 17 gadu, kopš Aiva un Artis no Jaunannas ir precējušies. “Iepazināmies saistībā ar deju kolektīvu. Kad atnācu uz Jaunannu, sākumā strādāju skolā, tad kļuvu par kluba vadītāju, izveidojām deju kolektīvu, kura līdz tam pagastā nebija, bet iedzīvotāji ļoti vēlējās dejot. Artis bija tikko absolvējis tehnikumu – līdz tam es viņu nepazinu. Viņš atnāca uz deju mēģinājumu. Toreiz viņam bija gari, viļņaini mati un cepure uz acīm – pirmajā mirklī pat nesapratu, kas tur atnācis – puika vai meitene? Pēc tam mūsu attiecības lēnām attīstījās, dejojot vienā deju kolektīvā, kopā izklaidējoties,” atceras Aiva.

Viņa ir pārliecināta, ka viena no svarīgākajām ģimenes pamatvērtībām ir uzticība. “Ir jābūt kaut kam vienojošam, jābūt atbildībai vienam par otru. Sākumā visiem pāriem ir jūsmīgā iemīlēšanās, bet ar laiku tā pāriet. Mēs ar Arti esam kopā un nevaram iedomāties, kā dzīvotu viens bez otra – uz šīs kopā būšanas arī balstās mūsu ģimene. Ja ģimenē ir bērni, tas vēl vairāk stiprina un saista,” saka A.Vilciņa.

Nav barga mamma

Aivas un Arta ģimenē aug divi bērni – deviņgadīgā Laine un sešpadsmitgadīgais Nauris. Viņi abi mācās Jaunannas pamatskolā – Laine 3.klasē, Nauris – 9.klasē. Jautāti par bērnu audzināšanas principiem un to, vai vecāki ir bargi, Laine un Nauris smaidot atbild noraidoši un atzīst, ka reizēm panāk sev labvēlīgu lietu norisi, spekulējot uz vecāku labajām sirdīm – kā jau katrā ģimenē.

“Neesmu barga mamma. Reizēm mēģinu būt stingra, bet ne vienmēr izdodas – it īpaši ar Nauri, jo viņš prot no manis striķus vīt. Bet esmu ļoti priecīga, ka man ar Nauri ir labs kontakts un attiecības arī tagad, kad viņam ir pusaudža gadi – bieži šajā vecumposmā vecākiem zūd kontakts ar bērniem. Es varu uz Nauri paļauties un uzticēties viņam, varam par visu izrunāties. Protams, arī viņš kādreiz sastrādā nedarbus – ir bijuši dažādi brīži, bet savstarpējās attiecības mums ir labas. Pusaudža vecumu esam pārvarējuši,” smaida Aiva.

Viņa atzīst, ka meitai ir citādāks raksturs, nekā dēlam. “Reizēm pret viņu vajag pat stingrāku attieksmi, nekā pret Nauri. Lainei ir savs raksturiņš – viņa ir spītīgāka kā brālis. Reizēm Artis saka, ka vajadzētu paņemt siksnu, bet pret meitu roka neceļas. Laine ir ļoti mīļa, bet, ja viņai kaut kas nepatīk, tad prot būt asa. Mums ģimenē nav tēta vai mammas mīluļa – abi ir gaidīti un mīlēti bērni,” stāsta A.Vilciņa.

„Gan jau mamma zinās”

Aiva neslēpj, ka viņai nav atbildes uz jautājumu, kā izaudzināt labus un kārtīgus bērnus. „Nezinu, vai esmu ļoti audzinājusi savus bērnus. Apzinos, ka reizēm daru bērniem pāri, jo deju kolektīva vadīšana prasa daudz laika – it īpaši vakaros un brīvdienās, kad parasti ir koncerti. Dēlam un meitai ir septiņu gadu starpība, tādēļ varu lielākajam uzticēt mazāko. Mums ir arī ļoti labi un gādīgi kaimiņi, kas izpalīdz, ja vajag kaut kur uz neilgu laiku doties. Kaimiņos dzīvo arī Laines krustmāte. Dzīvojam laukos, kur tomēr vide ir drošāka, nekā pilsētā,” saka Aiva. Smejot viņa piebilst, ka sabiedrībā nereti nākas sastapties ar uzskatu, ka skolotājiem ir tie neaudzinātākie bērni. „Ir cilvēki, kas tā uzskata un domā, ka savu bērnu audzināšanai skolotājam neatliek laika. Tam varu piekrist daļēji. Ja visu dienu esi audzinājis un mācījis citu bērnus skolā, tad reizēm mājās gribas atpūsties, nevis konsultēt bērnu, kā pildīt pareizi mājas darbu – tomēr ar visu tiekam galā,” stāsta Aiva.

Viņa vērtē, ka ir apstākļi, kas nāk par sliktu tam, ka gan viņa strādā, gan bērni mācās vienā skolā. „Ir gadījumi, kad Nauris kaut ko palaiž gar ausīm, pārliecībā „gan jau mamma zinās”. Esmu arī audzinātāja klasei, kurā Nauris mācās,” atklāj Aiva.

Bērni paspēj visu

Gan Laine, gan Nauris apmeklē Jaunannas mūzikas un mākslas skolu, kur apgūst klavierspēli. „Protams, neviens no viņiem nebūs pianists, bet uzskatu: ja ir iespēja mācīties šādā skolā, to jādara, jo par sliktu bērnam tas absolūti nenāk. Laine mums ir māksliniece – viņai ļoti patīk dejot, dziedāt, uzstāties. Viņa dzied „Cielaviņās” Alūksnē, piedalās daiļrunātāju konkursos, organizē dažādus pasākumus klasē – tas ir viņas ampluā. Naurim tuvāks ir sports, it īpaši futbols, kā arī datorzinātne. Viņš braukāja uz treniņiem Alūksnē, bet pašlaik ietur pauzi dēļ traumas un mācībām, toties uzspēlē futbolu tepat Jaunannā. Nauris arī dejo tautiskās dejas. Arī Nauris sirdī ir mākslinieks,” norāda A.Vilciņa.

Viņa uzskata, ka bērnībā un pusaudža gados bērniem vajag iesaistīties dažādos pulciņos un apmeklēt sporta, mūzikas, mākslas skolu. „Man arī reizēm ir jautājuši, vai Lainei un Naurim nav par daudz ārpusskolas aktivitāšu, bet vienmēr atbildu nē. Viņiem tāpat vienmēr atliek laiks visādām delverībām! Jo vairāk bērni būs nodarbināti, jo mazāk visādu muļķību sastrādās. Es neprasu, lai viņi būtu izcilnieki, bet zinu, ka viņi laiku pavada lietderīgi. Kad bērns ir vis kaut ko izmēģinājis, viņš jūt, kas viņam patīk vairāk un uz ko koncentrēties. Pretējā gadījumā kā bērni var zināt, ka viņiem, piemēram, nepatīk dziedāt?” saka Aiva.

Nav vajadzīgas ekstras

A.Vilciņa vērtē, ka pašreizējā situācijā vairāk vai mazāk ekonomiskā krīze ietekmē katru ģimeni. Viņu visvairāk satrauc nedrošība par nākotni. “Līdz šim man vienmēr šķita, ka skolas ir kā neaizskarama vērtība, kurai vienmēr jāpastāv – tagad ir nedrošība, neziņa. Sliktākais ir tas, ka cilvēks šajā situācijā ir bezspēcīgs un pakļauts tam, kas notiek. Nedzīvojam slikti, bet negribētos dzīvot sliktāk. Mūsu ģimenei nav vajadzīgas ekstras, bet cilvēka cienīga dzīve. Esmu laimīga mamma, ka mans dēls šogad beidz 9.klasi un tālāk trīs gadus mācīsies vidusskolā. Ceru, ka pa šo laiku situācija valstī nostabilizēsies. Grūtā situācijā ir tie vecāki, kuru bērni šogad sāks studijas,” saka A.Vilciņa.

Viņa atzīst, ka krīzes ietekme jūtama arī skolā. Ir bažas, kādus pasākumus, ekskursijas bērniem organizēt, apzinoties, ka arī viņu vecākiem finanšu ir mazāk. “Pašvaldībai arī nebūs līdzekļu segt ceļa izdevumus ekskursijām, kā bija līdz šim. Situācija ir drūma – it īpaši, ja par to aizdomājas,” saka Aiva.

Vīrs un sieva- arī uz skatuves

Aizmirst ikdienas rūpes vismaz uz mirkli ļauj dejošana. Ārpus mājām Aiva ar Arti kopā spēlē teātri dramatiskajā kolektīvā.

„Šī ir pirmā reize teātrī, kad arī uz skatuves spēlējam precētu pāri – izrādē vīrs mani krāpj, aiziet ar citu, bet pēc tam atgriežas atpakaļ ģimenē. Pirms vairākiem gadiem kopā ar vēl divām ģimenēm automašīnās braucām līdz Sāremā salai un gar Vidzemes jūrmalu, ar deju kolektīvu esam bijuši Slovākijā. Kopā visa ģimene apmeklējam pasākumus Jaunannā,” par atpūtas mirkļiem stāsta Aiva.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ģimenes visvairāk satrauc neziņa par nākotni

Kategorijas