Tautas namam būtu jābūt vietai priekš jebkura vecuma cilvēkiem

2009. gada 18. aprīlis 08:14

937

„Atcerieties, ka jūs esat izvēlējušies profesiju, kurā, kad citiem būs svētki, jums būs darbs,” šāds atgādinājums ne reizi vien izskanējis no pasniedzēju puses, kad alūksniete Līva Leimane studējusi Latvijas Kultūras koledžā. Kopš pērnā gada vasaras, viņa par to neskaitāmas reizes varējusi pārliecināties pati, kad sāka strādāt Alūksnes pilsētas Tautas namā kā pasākumu organizatore. Tiesa, viņa par to nesūdzas. Iespēja atrasties notikumu epicentrā, strādāt nenormētu darba laiku un darboties jomā, kurā nepieciešama neapsīkstoša izdoma esot galvenie iemesli, kāpēc pieņemts lēmums apgūt ar svētku režiju saistītu profesiju.

Šī interese radusies pamatskolas pēdējos gados, kad viņa no pilsētas skolas pārgājusi uz Bejas pamatskolu. Pateicoties skolotājiem un mazajam skolēnu skaitam, kas ļāvis katram bērnam pievērst lielāku uzmanību un ar īpašāku attieksmi, jauniete atvērusies. Rezultātā pamodusies vēlme iesaistīties dažādos pasākumos un izpausties radoši. Šīs tendences turpinājušas veidoties arī Alūksnes vidusskolā, kur, pēc Līvas teiktā, paveicies ar tikpat radošiem skolotājiem, kas ir personības paši par sevi, kā Bejas pamatskolā. Studijas Latvijas Kultūras koledžā kļuvis par pašsaprotamu turpinājumu. Tāpat kā atgriešanās Alūksnē.

- Tā doma bija jau studiju laikā, ka, ja vien man atrastos pašai sava vieta, tad es noteikti varētu atgriezties Alūksnē. Te tapa arī mans kursa darbs un diplomdarbs. Taisīt savus pasākumus vietā, kur tev ir pazīstami cilvēki, tomēr ir vieglāk. Es zināju, ka varu vērsties pēc padoma vai palīdzības un man nepateiks – nē, atvaino, man nav laika. No šejienes kultūras cilvēkiem jutu ļoti lielu atsaucību, kas man sevišķi daudz nozīmē tieši tagad – laikā, kad esmu tikko sākusi strādāt. Ļoti daudz man iemācīja arī prakses vadītāji – Sanita Jurģīte Alūksnes pilsētas Tautas namā, kā arī Astrīda Bētere un Sanita Eglīte Alūksnes rajona padomē. Viņas es uzskatu par cilvēkiem, no kuriem ļoti daudz var mācīties un gūt. Iespēja satikt daudz interesantu un radošu cilvēku ir viena no labākajām lietām manā darbā. Tāpat gandarījuma sajūta, kad esi kādam sagādājis prieku ar savu pasākumu. Vienīgais, kas nepatīk, ka daži cilvēki aiz muguras apspriež to, kas varbūt nav paticis. Ja es to pasākumu taisu, tad man ļoti gribētos dzirdēt, ko par to domā apmeklētāji neatkarīgi no tā, vai tas ir kaut kas labs vai slikts, jo galu galā mācīties var arī no savām kļūdām.

Kāda, tavuprāt, šobrīd ir cilvēku attieksme pret tautas namu?

- Domāju, ka lielai daļai cilvēku tautas nams asociējas ar vietu, kur nekas nenotiek. Līdzīgi priekšstati bija arī man pašai, kamēr es nesāku te strādāt. Es vienmēr teicu, ka: ai, Alūksnē jau nekas nenotiek, te nav kur aiziet. Tagad redzu, ka ļoti daudz kas notiek. Tam vienkārši netiek pievērsta uzmanība. Piemēram, es skatos arī pēc saviem vecākiem. Iepriekš viņi uz tautas namu praktiski nenāca, bet, tiklīdz es sāku strādāt, tā sāka nākt arvien biežāk, turklāt jutās patīkami pārsteigti. Tagad, kad kāds pasaka, ka te nekas nenotiek, uznāk dusmas – nu, kā var nekas nenotikt, ja mēs katru dienu te strādājam un cenšamies, lai kaut kas būtu? Citreiz es vispār aizeju mājās divpadsmitos naktī, bet to jau neviens neredz. Redzēt var tikai gala rezultātu, kuru daži pat nepapūlas atnākt novērtēt, bet komentē vēlāk, balstoties uz citu gūtajiem priekšstatiem no tēmas „viena tante teica..”. Tādiem cilvēkiem gribētos pateikt – nu, tad atnāc un apskaties beidzot pats savām acīm un tikai pēc tam runā, ka nekas nenotiek.

Kāpēc izveidojusies tāda situācija?

- Godīgi sakot, pat nezinu, kur ir tā galvenā problēma. Tautas namā esmu bijusi kopš pašas bērnības, bet, kādu es viņu atceros, tāds viņš arī ir šobrīd. Nu, ja neskaita to vidiņu, kas pēdējos gados izremontēts. Varbūt tur ir viena no problēmām, ka nams vizuāli praktiski nemaz nav mainījies, līdz ar to rodas priekšstats, ka arī saturiski tur nekā nav. Piemēram, ja aizbrauc uz Balviem, tad tur ir tāds kultūras centrs, ka vai nu – prieks skatīties. Domāju, ka tautas nama ēka ir tā galvenā lieta, ko nevaru mainīt ne es, ne kāds cits no maniem kolēģiem. Viņš ir tāds, kāds viņš ir, un mainīt situāciju nav mūsu spēkos. Mēs varam strādāt savā jomā, taisīt grandiozus pasākumus, bet jaunu namu uzcelt nespējam. Tas tiešām ir liels trūkums, jo, lai cik labi tu būtu izdarījis savu darbu, tiklīdz tiec līdz lielajai zālei tā visam pāri pārklājas ēna. Vēl tad, kad taisīju tautas namā mācībām domātos darbus un komisija atbrauca no Rīgas, ienākot lielajā zālē viņi tā arī pateica – tā esot tik drūma un nospiedoša, ka ir praktiski neiespējami padarīt to zāli dzīvīgāku. Varbūt jātaisa pasākumi garderobē? (Smejas). Tur vismaz ir spilgtas un dzīvīgas krāsas.

Vai ir idejas, kā varētu mainīt šo attieksmi, kamēr nav rasti līdzekļi ēkas vizuālā tēla uzlabošanai?

- Pēdējo gadu laikā tautas namā ir nomainījušies cilvēki. Mēs tiešām strādājam kā komanda, kas visu kopīgi apspriež un izdomā. Domāju, ka laika gaitā to var izdarīt, taču ne vienā vai divos gados. Ticu, ka no 10 pasākumiem būs vismaz viens, kas būs piemērots un patiks katram atsevišķi. Lai gan tagad visam ņem nost naudu, kas nozīmē, ka neko lielu un spīdošu uztaisīt nevarēs, nesen notikušais labdarības koncerts apliecināja, ka varam uztaisīt labu pasākumu arī no vietējiem māksliniekiem. Tāpat apmeklēti ir tradicionālo svētku pasākumi, koncerti vakaros, kas vairāk pievelk jauniešus. Visu var izdarīt. Jautājums tikai, vai cilvēki paši grib kaut ko mainīt.

Vai krīze nenospēlēs par labu šīs attieksmes mainīšanā? Cilvēkiem šajā laikā varētu vairāk novērtēt iespējas gūt pozitīvas un gaišas emocijas.

- Tā noteikti vajadzētu būt. Pārmaiņas varētu skart arī pasākumu saturu un piedāvāto mākslinieku klāstu. Piemēram, manuprāt, ļoti veiksmīgs izvērtās labdarības pasākums ar vietējo mūziķu piedalīšanos. Cilvēki nāca pretī, tā ka beigās viss sanāca tiešām jauki un skaisti. Vienīgais, ko gribējās, bija vairāk jauniešu publikas vidū. Starp māksliniekiem tomēr bija dažādu vecumu mūziķi, taču vairums pasākuma apmeklētāju bija pusmūža cilvēki. Tas tikai apliecināja, ka tie cilvēki, kas nāk uz tautas nama pasākumiem, to dara gandrīz katru reizi, kad ir kāda iespēja. Savukārt pārējiem vari piedāvāt, ko vien gribi, bet attieksmi mainīt ir praktiski neiespējami.

No dzirdētajām atsauksmēm par pasākumiem. Kāds ir izveidojies priekšstats par to, kas cilvēkus interesē?

- Viens no mūsu lielākajiem plusiem ir aizsāktā tradīcija ar teātra izrāžu rīkošanu. Lai gan tās cenas ir tādas, kādas viņas ir, tas tomēr ir lētāk un vienkāršāk, nekā aizbraukt uz Rīgu. Zāle vienmēr ir pilna, kas nozīmē, ka cilvēkiem patīk. Tagad taisām eksperimentu ar bērnu izrādēm. Gribam radīt vairāk iespēju atnākt uz tautas namu visai ģimenei – vecākiem kopā ar bērniem, kas ļautu pavadīt kopā vēl vairāk laika. Turklāt, kas tad mūs veido, ja ne kultūra? Manuprāt, izglītība un kultūra ir savstarpēji nesaraujamas jomas, jo tas, ko bērni var iegūt caur pasākumiem vai darbošanos pašdarbības kolektīvos, ir neaizstājams.

Ja runā par populāro mākslinieku koncertiem, tad tagad tautas namam ir konkurenti – jaunais klubs „Ideja”. Vai nedomā, ka, ņemot vērā šo apstākli, tautas nama vajadzētu sākt vairāk orientēties uz citādāku piedāvājumu?

- Tas ir stereotips, ka klubs „Ideja” var viens pats apmierināt visu intereses. Piemēram, es biju uz Ivo Fomina koncertu gan tautas namā, gan „Idejā”, līdz ar to varēju salīdzināt. Publika atšķīrās. Ja pie mums var nākt jaunieši, sākot no 16 gadu vecuma, tad tur vecuma ierobežojums ir 21 gads, kas nozīmē, ka ne visi jaunieši var apmeklēt koncertus „Idejā”. Tāpat esmu ievērojusi, ka uz klubu bieži cilvēki iet vienkārši paklausīties mūziku. Tur nav tik izteikta dejošana līdzi koncertu laikā, kā tas ir pie mums. Tās ir dažādas vecuma grupas, kas apgrozās vienā un otrā vietā, tā ka šajā ziņā problēmas nesaskatu.

Diskotēkas, tradicionālo svētku pasākumi, teātra izrādes, akadēmiski un populāru mākslinieku koncerti – vai šādā piedāvājumu spektrā saskati ideālo tautas nama misiju?

- Es uzskatu, ka, ja tas ir Alūksnes pilsētas Tautas nams, tad tai ir jābūt vietai priekš ikviena cilvēka – sākot no divgadīga bērna, kurš apmeklē to kopā ar vecākiem, un beidzot ar deviņdesmitgadīgu pensionāru. Tautas namam būtu jāstrādā kā kultūras centram uz visām sabiedrības grupām. Protams, līdz ar novadu reformu daudz kas mainīsies, bet domāju, ka pašai būtībai vajadzētu saglabāties. Cerams, ka krīze patiešām mainīs attieksmi pret tautas namu uz labo pusi. Ja vēl izdotos piesaistīt līdzekļus, kas ļautu sakārtot tā vizuālo tēlu, tad ar tādu komandu, kāda mums ir tagad, te varētu brīnumu lietas veikt.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Tautas namam būtu jābūt vietai priekš jebkura vecuma cilvēkiem

Kategorijas