Par ražošanu

2009. gada 9. aprīlis 14:08

470

Nudien nezinu, ko man darīt! Rakstīt pašam Repšikam vai zvanīt uz “Bez tabu”? Es pilnīgi nevaru vairāk noskatīties uz to, kā mana kaimiņiene dzīvo pāri līdzekļiem. Katru dienu no veikala mājās nes pārtiku maisiem vien. Pensionāre?! Krīzes laikā! Gribētu es gan zināt, cik šai tā pensijas ir liela, ka šitā var dzīvot!

Esmu novērojis, ka tāpat maisiem viņa no dzīvokļa nes ārā atkritumus. Tak ēd kā termīti! Un vēl arī regulāri dzīvoklī mūziku pa skaļo laiž. Un tualetes podu lieto uz nebēdu un krānu tecina, rokas mazgādami. Tā tas turpinās līdz rītam. Ir sajūta, ka tur ir riktīgs skudru pūznis. Tātad nevis viena tur mitinās, bet kopā ar veselu armijas bataljonu, un visi viņi vēl arī centralizēti sildās.

Ziniet, man ir pamatotas aizdomas, ka es no savas kabatas maksāju par viņu izpriecām. Pirmkārt, raugi, viņu dēļ vēl ņems un palielinās atkritumu savākšanas normas un tarifu. Konteineri pagalmā tak mūždien ar kaudzi piebērti! Bez tam man ir aizdomas, ka kaimiņiene šmaucas ar patērētā ūdens uzskaiti dzīvoklī. A kāpēc man pienāca pārrēķins par ūdeni? Klāt jāpiemaksā vēl 80 procenti no jau apmaksātā rēķina! Kā var tā būt?! Nu tikai kaimiņienes dēļ! Vienu nakti acu neaizvēru, ausi pie siena piespiedis, skaitīju, cik reižu kaimiņu dzīvoklī tualetes podā ūdeni nolaiž. Sanāca 31 reize! Dzīvoklī pierakstīta tikai šī viena, vai viņa spēj vienas nakts laikā tik bieži izmantot tualeti? Protams, ka ne. Atliek domāt, ka tur kā viesnīcā dzīvo vēl kādi astoņi cilvēki bez pieraksta. Mož viņai tur bordelis?

Komunistu laikos bija vienkārši ar tādiem tikt galā. Paziņotu, kur vajag, atnāktu biedri un ieviestu kārtību, liekēžus izvestu no dzīvokļa ārā roku dzelžos. Bet tagad... Ar tām cilvēktiesībām un privātās dzīves neaizskaramību mēs galu ņemsim.

Es nolēmu iet citu ceļu. Sāku regulāri zvanīt un sūdzēties policijā par kaimiņu trokšņošanu - skaļo muzonu - naktsmiera laikā. Ņēma vērā. Aiz sienas kļuva kluss kā kapā. Bet podu tāpat turpināja lietot uz nebēdu. Viennakt saskaitīju, ka aiz sienas ūdeni norauj pat visas 60 reizes. Jomajo! Nervi man neizturēja. Nolēmu piecirst kaimiņienei un izspiegot šās dzīvokli. Ierados es pie viņas ar zilo vizbulīšu pušķi un polšu. Puķes paņēma, bet polšu ne. Šī nelietojot.

Ar pirmo reizi mani dzīvoklī vēl neielaida, bet es sāku cītīgi diendienā piestaigāt. Ar puķēm. Salūza kaimiņiene. Ielūdza mani uz pusdienām pie čarkas. Un kas atklājās? Šai dzīvoklī maza ražotne iekārtota. Kaimiņiene nolīga arī mani darbā par rauga un cukura sagādnieku. Piesolīja normālu algu. Tā nu esamu iesaistījies vietējā tirgus pieprasījuma apmierināšanā. Mums ir savs produkcijas izplatīšanas tīkls, savi klienti. Lēti, ienesīgi, veselīgi. Tīra manta! Eh, nu arī es esmu sācis dzīvot zili zaļi!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Par ražošanu

Kategorijas