Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Netaisās ļaut bankrotēt savai saimniecībai

Mārīte Dzene
Sarunas par dzīvi

2009. gada 28. marts 09:11

1070

Pašlaik izšķiras ne tikai piensaimniecības, bet arī lauksaimniecības “būt vai nebūt”, jo visas nozares ir saistītas. Ir radusies cerība, ka situācija piena nozarē uzlabosies, tomēr nav zināms, kad un kas varēs saņemt solīto valsts atbalstu. Kā jūtas un ko par lauksaimniecības perspektīvu domā Mālupes pagasta zemnieku saimniecības “Kalnāji 1” īpašniece Joanna Drikāne?

- Vai, jūsuprāt, lauksaimniecība ir bizness vai dzīvesveids? Jaunais zemkopības ministrs uzsver, ka vairāk jāatbalsta ir bizness, nevis mazās saimniecības “pie ezera”.
- Uzskatu, ka lauksaimniecība ir gan dzīvesveids, gan bizness. Tagad visi politiķi, arī eksprezidente Vaira Vīķe – Freiberga, ir uzņēmuši vienu meldiņu – ar divām, trim govīm nevar dzīvot. Nevajag runāt muļķības! Ar pāris govīm dzīvo un dzīvos tie, kuri pienu un tā produktus ražo savām vajadzībām, nevis tirgum. Un labi, ka viņi tā dzīvo. Būtu jāveicina, lai laukos cilvēki tur savu gotiņu un neiet uz pašvaldību  prasīt pabalstus. Lai nopelna vismaz iztiku sev, bērniem un mazbērniem! Manuprāt, nelaime ir tā, ka laukos gandrīz visi ir zemnieki.  Gan tie, kuriem ir viena govs, gan tie ar 200 un 300 govīm aizpilda tādu pašu statistikas atskaiti. Bet nevajag visus likt vienā katlā! Tāpēc skaitās, ka valstī ir 80 000 zemnieku, bet patiesībā to ir tikai ceturtā daļa, kas ražo tirgum.

- Tiek uzsvērts, ka mazie zemnieki kavē lauksaimniecības attīstību. Bet Vācijā un citās Eiropas Savienības valstīs ir arī nelielas lauku saimniecības, kuras tirgū piedāvā savus produktus.
- Mazās zemnieku saimniecības vaino tie, kas no lauksaimniecības neko nesaprot. Padomju varas gados bija partijas komiteja, kur visu zināja labāk nekā lauksaimnieki. Tas bija murgs! Bet arī tagad visi ir gudri mācīt. Televīzijas raidījumā „Skats no malas” žurnālisti skaidro, kā zemniekiem vajag saimniekot! Ari ar 10 govīm var būt konkurēt spējīgs zemnieks. Domāju, ka pie mums būs tāpat kā ārzemēs būs šādas saimniecības, kurās gatavo sieru un biezpienu, varbūt arī pienu tirgo. Šobrīd tādas mazas ražotnes veidojas, un tās arī saglabāsies. Tā rīkoties piespieda krīze.

- Liekas, ka prioritāšu trūkums ir novedis situācijā, kādā šobrīd ir piensaimniecība un arī citas lauksaimniecības nozares.
- Kopš 1992.gada, kad izveidojām savu saimniecību, līdz 2002.gadam  taustījāmies, ko varētu ražot. Izmēģinājām audzēt cūkas, agros dārzeņus, kartupeļus, ogas... Bet pamazām  izkristalizējās atziņa, ka valstī ir vajadzīga  piensaimniecība. Tagad jāsecina, ka redzējuma par attīstības virzieniem Latvijā nekad  nav bijis. Tas uzskatāmi atspoguļojas subsīdiju nolikumos – vienu gadu  prioritāte ir truškopība, nākamajā gadā – kazu audzēšana vai vēl kaut kas cits.

- Jebkurai attīstībai ir nepieciešams finansējums. To var iegūt ar projektiem un kredītiem. Vai ir tā, ka zemnieki kredītus ņēmuši nesaprātīgi, kā tagad apgalvo?
- Muļķības! Mums teica – skatieties, kādus signālus dod valsts. Subsīdijas maksāja no piecām, tad no septiņām, no desmit, no piecpadsmit govīm... Tas ir signāls! Un mēs attīstījām piena ražošanu, jo arī piena pārstrādes uzņēmumi maksāja vairāk par lielāku piena apjomu. Secinājām, ka piens būs produkts, kuru no ārzemēm  pudelēs nevedīs.  Ņēmām kredītus, jo līdz ar  kolhozu likvidēšanu fermas bija sabrukušas, tās vajadzēja celt no jauna. Kad  mēs dabūjām struktūrfondu naudu kūts projekta īstenošanai, tieši tobrīd mainījās situācija, jo alkatīgi cilvēki sajuta naudas smaku.  Firmas, kuras piedāvāja būvmateriālus un celtniecības pakalpojumus, nepamatoti paaugstināja cenas. Visi gribēja kļūt par miljonāriem. Tāpēc no 2005.gada aprīļa līdz decembrim jaunas kūts celtniecības izmaksas dubultojās. Jā. saimniecības ganāmpulks tika palielināts no 15 līdz 50 govīm. Bet līdz ar to bija jāmaina arī lopbarības sagatavošanas, barošanas, dzirdināšanas un slaukšanas sistēma.  Bija vajadzīgs otrs projekts un arī kredīts. Tajos apstākļos rēķinājām, ka varēsim visu nomaksāt. Tagad puse kredīta ir atdota. Negribam dēlam atstāt parādu slogu, tāpēc nevēlamies pagarināt kredīta atmaksas termiņu, kā mums iesaka.

- Acīmredzot, nebija citas izejas, jo nevarēja turpināt ražot pienu nelielā, vecā fermā, kur nav prasībām atbilstoša ražošana. Kāpēc tagad pienu nevajag, ja jau tika doti tādi signāli?
- Grūti pateikt. Pirms diviem gadiem Valmierā bija tikšanās ar bijušo zemkopības ministru Mārtiņu Rozi. Tikko bija likvidēta cukura ražošana, un ministrs teica, ka nākamā tai sekos piena nozare.  Bijām neizpratnē. Roze savu prognozi pamatoja, ka mums būs jāmaksā tādas algas kā Īrijā un ka visiem ir kredīti, tāpēc nevarēs šo slogu pavilkt. Vecajās ES dalībvalstīs jau iepriekš paredzēja, ka visiem atbalsta maksājumu naudas nepietiks. Tāpēc tās saviem zemniekiem palielināja atbalsta maksājumus.  Šajās valstīs piena iepirkuma cena tika samazināta, bet Latvijā palielinājās. Kaut kad  tām vajadzēja izlīdzināties. Cerējām, ka cenas izlīdzināsies 25 santīmu līmenī, bet satikās, kad bija 15 santīmi. Vecajās dalībvalstīs tas neko daudz nenozīmē, jo ir tajās ir lielāks atbalsts. Bet mēs ar tādu iepirkuma cenu nevaram izdzīvot. Saka – ko tie zemnieki var prasīt. Jā, jebkuru biznesu var pārtraukt. Ja nav vajadzīgi koki, tos nezāģē. Ja nevajag ziepes, aptur to ražošanu. Bet ar dzīviem lopiem tā nevar. Visu laiku vajadzēja pienu – vairāk un vairāk. Ja arī tagad to nevajag, tad iepirkuma cena ir jānotur tāda, lai nav peļņas, bet tā nevar būt zem pašizmaksas.

- Situācija šobrīd nav iepriecinoša. Vai redzat gaismu tuneļa galā?
- Šobrīd ar piena iepirkuma cenu - 12,5 santīmi par kilogramu piena - izdzīvot nevar. Ir iespēja sākt tiešo tirdzniecību. Ja par litru maksā 30 santīmus, man katru dienu vajadzētu pārdot vismaz 250 litrus piena. Tas nav neiespējami un varbūt to arī darīšu. Bet varbūt izdomāšu kaut ko citu. Katrā ziņā neļaušu saimniecībai bankrotēt. “Maitu lijas” jau ir klāt – avīzēs parādās sludinājumi, ka pērk saimniecības par 1 latu ar visām  kredītsaistībām. Bet es netaisos savām rokām veidotu saimniecību tik vienkārši atdot vai likvidēt. Ja arī pārdošu, tad pārdošu ar peļņu. Domāju, ka man  izdosies saglabāt saimniecību un atdot kredītus bankai. Ja es pārdotu govis, tad tās varētu nodot tikai gaļā. Tā nav iespēja glābt kredītsaistības. Un ko es pēc tam darīšu? Tātad tas neder.

- Dzīve ir dzīve. Vai tajā nav nekā priecīga?
- Jāpriecājas, ka ģimenē visi esam veseli. Nāk pavasaris, dzīvosim un strādāsim. Jebkurā biznesā  ir brīvdienas, bet mums ir jāstrādā 365 dienas gadā. Un katru dienu ir jāstrādā ar visu spēku un enerģiju.

Kategorijas

Kategorijas