Pēta radinieku likteņstāstus

2009. gada 24. marts 13:02

2110

Iepazīt vēstures notikumus no cilvēkiem, kas paši tos piedzīvojuši, ir pavisam citādāk, nekā klausīties par tiem mācību stundās vai lasīt grāmatās. Vēsture atklājas pavisam citā gaismā, ja uzzina par emocijām un sajūtām, kas slēpjas zem faktiem.

Pie šāda secinājuma nonākuši četri Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas jaunieši: Megija Tarvane (7.a klase), Reinis Riekstiņš (8.b klase), Artis Zēmelis (8.d klase) un Dace Rauze (12.a klase). Piedaloties Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonu skolēnu pētniecisko darbu konkursā „Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, kas veltīts1949.gada 25.martā deportēto Latvijas iedzīvotāju piemiņai, viņi veidoja darbus par savu radinieku piedzīvoto. Lai gan piektdien Balvos notikušajā konkursa noslēguma pasākumā visu minēto jauniešu veikums novērtēts ar augstāko diplomu, viņu ieguvums darba tapšanās gaitā ir daudz vērtīgāks – tā ir priekšstatu maiņa gan par sešdesmit gadus atpakaļ notikušo, gan vēsturi kopumā.

Balstās uz atmiņām

„Dzirdēt dzīva cilvēka stāstījumu, kas tur ir pabijis, to visu redzējis pats savām acīm un izjutis uz savas ādas, ir tomēr savādāk, nekā lasīt par to pašu grāmatās vai kaut kur internetā,” atzīst Reinis. Veidojot darbu, viņš pamatā balstījies uz savas vecmāmiņas Annas Bērziņas stāstījumu, aprakstot viņas izsūtīšanu, dzīvi svešumā un atgriešanos mājās. Vienlaikus sniegts tā brīža laikmeta raksturojums Latvijā un pasaulē, izmantojot grāmatas un interneta resursus. Pēc līdzīgiem principiem tapuši arī pārējo jauniešu darbi, kur materiālu vākšanas metodes būtiski neatšķiras. Vienīgi Dace kā papildus informācijas avotu izmantojusi sava vectēva Ulda pierakstītās atmiņas, kas nodotas Mārkalnes pagasta muzeja krājumā, kā arī vectēva māsas Vizmas atmiņu stāstījums, kas, pateicoties Alūksnes rajona politiski represēto kluba „Sarma” aktivitātēm, iemūžināts videolentē.

Dodas vēsturiskā ekskursijā

Visi jaunieši atzīst, ka grūtākais esot bijis apkopot savāktos materiālus vienā darbā. Tajā pašā laikā iegūt plašāku informāciju par 1949.gada notikumiem bijusi galvenā motivācija piedalīties konkursā. Lai gan pirms tam tie pārrunāti vēstures stundās un ģimenēs, tieši caur šiem pētnieciskajiem darbiem atklājies pilnīgāks iespaids par notikušo. „Varēja redzēt, ka par to runāt ir sāpīgi,” atklāj Megija, atceroties daudzās intervijas ar sava vectēva māsīcu Valiju Tarvani. Artim nozīmīga likusies iespēja apjaust, ka pat drūmajos dzīves apstākļos gadījies arī pa kādam gaišākam atmiņu mirklim, par kuru pasmaidīt. „Tas man likās svarīgi, ka nebija tikai negatīvas atbildes, bet arī kāds pozitīvs moments joku veidā,” viņš saka. Savukārt Reinis kā interesantāko momentu darba tapšanās atceras ekskursiju pa Mālupes pagastu kopā ar vectēvu Andreju, kurš izstāstījis gan par mājām, no kurām izsūtīti cilvēki, gan vietas, kur savulaik bijušas mājas, bet kara laikā nopostītas.

Dzīvs cilvēks - vērtīgāks par grāmatu

To, ka jaunieši ieguldījuši milzīgu darbu savu pētījumu veikšanā, atzīst arī viņu pedagogi – Ingūna Vilemsone, Lāsma Jaunozoliņa, Aija Kļaviņa un Inese Marķitāne. Lai gan darba vadītājas vairāk pildījušas padomdevēju funkciju, garām nav paslīdējusi interese un aizrautība, raksturojot to kā darbu „ar sirdi un dvēseli”. Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas metodiķe Ilona Riekstiņa atklāj, ka būtiskākais ieguvums ir gan teorētiskais materiāls par tā laika situāciju, bez kura jaunieši nevarēja ķerties pie dzimtas koka pētīšanas, gan arī iespēja tikties ar cilvēkiem, kuru liktenis saistīts ar šiem notikumiem. „Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka prakse dod vairāk nekā teorija. Ja vēsturei iet cauri ar reāla cilvēka palīdzību, tas dod daudz vairāk, nekā grāmatas vai publikācijas presē,” viņa uzskata.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pēta radinieku likteņstāstus

Kategorijas