Vēstures stundās „baro ar odziņām”

2009. gada 20. marts 09:11

666

Ilga Lazdiņa: pagātne ir jāizrunā un jāliek mierā
Zeltiņu pamatskolas vēstures skolotājai Ilgai Lazdiņai marts asociējas ar pavasara sākšanos, lai arī viņa atzīst, ka šo mēnesi klāj drūmu notikumu ēna. „Latvietim, manuprāt, piemīt viena liela nelaime - mēs visu laiku rakņājamies pagātnē un nevaram likt to mierā. Mums nekad nebūs miera, jo nevarēsim nolikt blakus tos, kas cīnījās sarkanajā armijā, ar tiem, kas cīnījās vācu pusē. Abi taču cīnījās par Latviju," viņa saka.

Pēc diploma I.Lazdiņa ir matemātiķe, dzīvē - arī vēstures skolotāja. Viņas uzdevums jau vairākus gadus ir skolot jauno paaudzi par vēstures notikumiem. Savulaik arī viņas pašas tēvs ir bijis vācu armijā - savā dzīvē neērtības viņai tas nav radījis, jo pat ģimenē par to praktiski nerunāja.

Par tēva gaitām uzzina kursos

Līdz aizvadītajam rudenim I.Lazdiņa par tēva gaitām zināja ļoti maz - tikai to, ka bijis vācu armijā.

„Ko vairāk uzzināju tikai šoruden kursos, kad bija nodarbība Valsts arhīvā. Tur bija pieejams arī filtrācijas nometņu arhīvs, darbiniekiem lūdzu, vai nevaru kaut ko uzzināt par savu tēvu un dabūju viņa lietu. Tur izlasīju visu, kas ar viņu noticis, jo padomju laikā par to tēvs neko nestāstīja, lai pasargātu ģimeni," saka I.Lazdiņa.

Lietā viņa izlasīja, ka tēvs kājām nācis no Vācijas atpakaļ uz Latviju, kad 1946.gadā viņu atbrīvoja no filtrācijas nometnes. Šis gājiens viņam prasījis gadu un veselības problēmas.

„Tante savulaik stāstīja - kad tēvs pārnācis mājās, viņi ar mammu gājuši viens otram pretī pa ceļu un nav atpazinuši viens otru. Pagājuši garām un tikai tad mātes sirds teikusi, ka tas ir dēls...Viņš bija darba dienestā, ne karadarbībā. Lai gan padomju varai viņš neskaitījās noziedzies, tāpat viņu visu laiku uzmanīja," stāsta Ilga.

I.Lazdiņa vērtē, ka toreiz gan padomju, gan vācu pusei bija ļoti izdevīgi, lai dažādos darbos izmantotu tieši pašus latviešus. Lai pēc tam - vienalga, kādā veidā pagrieztos vēstures rats - varētu teikt: "Redziet, latvieši paši to darīja..."

„Pašlaik tiek interpretēts, ka viss ļaunums nācis no padomju puses. Bet vācu puse jau bija tik pat briesmīga. Leģionāriem katram bija savs iemesls, kādēļ tur nokļuva - un lielākajai daļai ne-brīvprātīgi," uzsver Ilga.

Vēsture ir kā āķis

I.Lazdiņai trīs reizes redzējusi Edvīna Šņores filmu "Padomju stāsts", ko viņa augstu vērtē, jo autors prasmīgi salīdzinājis abus totalitāros režīmus un precīzi tos atklājis.

„Mēs tagad nosacīti klanāmies vācu pusei, bet tajā pašā laikā padomju puse, amerikāņi, angļi savu sodu nav saņēmuši par otro Pasaules karu," saka I.Lazdiņa.

Kad viņa mācījās skolā, par latviešu izsūtījumu nerunāja. Viņa ilgi nezināja, ka vecāku mājas atrodas netālu no Čakstes vecāku mājām.

„Bet nevar nosodīt skolotājus, kas toreiz strādāja skolās - viņiem bija jāmāca "tā" vēsture. Gribētos domāt, ka tagad jaunatnei par šo laika posmu mācām to, kas ir jāmāca - par deportācijām, izsūtīšanu. Tiek izmantoti daudzveidīgi literatūras avoti. Jautājums tikai, cik katrs bērns no tā visa grib gūt sev un atcerēties. Nevar gribēt, lai bērns zinātu visu, bet vēsture parasti ir kā āķis, kur vienmēr visi pieķeras, lai norādītu uz bērnu nepilnībām zināšanās. Tiesa, bērni mācās mazāk, nekā agrāk, jo ir daudz citu interešu - arī informācijas mūsdienās ir daudz," norāda I.Lazdiņa.

Vajadzētu vairāk stundu

Jautāta, vai Latvijas vēstures mācīšanai skolu programmās atvēlēts pietiekami daudz laika, I.Lazdiņa atzīst - varētu būt vairāk, ja vēstures apgūšanai pamatskolās būtu atvēlētas trīs, nevis divas mācību stundas, kā pašlaik.

„Manuprāt, ļoti nepārdomāts bija lēmums pamatskolās vēsturi sākt mācīt tikai no 6.klases. Agrāk to mācīja arī 5.klasē, turklāt visu gadu - tikai Latvijas vēsturi. Toreiz bērnam tika radīts priekšstats par savas valsts vēsturi, bet nākamajās klasēs šīs zināšanas tika papildinātas," saka skolotāja.

Viņa atbalsta integrētās vēstures mācīšanu, kad Latvijas vēsturi māca pasaules vēstures kontekstā. „Neviens lielais vēsturiskais notikums nav sācies tikai Latvijā, piemēram, deportācijas. Ir skolas, kas piedalās jaunajā projektā, kad līdz 8.klases otrajam semestrim māca tikai pasaules vēsturi, bet līdz 9.klases beigām - tikai Latvijas vēsturi. Manuprāt, tas ir pārāk sarežģīti. Iemesls šādam projektam - jo 9.klasi absolvējot ir jākārto eksāmens Latvijas vēsturē. Mūsu cilvēki izbrauc strādāt uz ārvalstīm - varbūt drīzumā mums pastiprināti vajadzētu sākt mācīt arī, piemēram, Īrijas vēsturi?" jautā I.Lazdiņa.

(Vairāk lasiet 20.marta laikraksta "Alūksnes Ziņās")

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vēstures stundās „baro ar odziņām”

Kategorijas