Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Talantu jāprot saskatīt

Ilze Bogdanova

2009. gada 7. februāris 11:38

1136

Pēc divu gadu pārtraukuma Alūksnes mūzikas skolā darbu atsākusi pedagoģe Sigita Taivāne. Tieši viņas paspārnē savulaik uzauguši tādi spēcīgi vokālisti kā šobrīd jau Latvijas mērogā pazīstamā Kristīna Zaharova un Edgars Krūmiņš, pie kura pēdējiem panākumiem pieskaitāma uzvara krietnās mūzikas festivālā „Dziesma manai paaudzei”. Šie divi jaunieši joprojām apmeklē skolotājas vokālās nodarbības. Tāpat kā grupas „Tranzīts” solists Ralfs Rubenis un vairāki dziedāt gribošie talanti no kaimiņu rajoniem – Balviem, Gulbenes, Valkas un pat Madonas.


Lielā darba slodze šobrīd ir krasā pretstatā ar diviem mājās pavadītajiem gadiem. „Strādāju par māmiņu uz pilnu slodzi,” nosmejas S.Taivāne, atklājot, ka šajā periodā, kad viņa kļuvusi par māmiņu diviem puisēniem, vokālā pedagoģija atstāta novārtā. Nu, pēc atgriešanās no dekrēta atvaļinājuma, darba viņai kļuvis tik daudz, ka pat neatliekot laika mācīt dziedāt savai desmitgadīgajai meitai. „Šajā ziņā es mazliet grēkoju, lai gan viņa brauc man līdzi uz mēģinājumiem, skatās, kā es strādāju ar citiem, un šīs prasmes izmanto mājās pati saviem spēkiem,” atzīst skolotāja.

Tiesa, uzsākot sarunu par viņas atpazīstamākajiem audzēkņiem, kas šobrīd guvuši vērā ņemamus panākumus, S.Taivāne iebilst, ka runāt tikai par šiem jauniešiem nebūtu korekti. Arī šobrīd viņai esot daudz jaunu talantu, par kuriem, visticamāk, pavisam drīz uzzināšot arī citi.

- Nevajag balstīties tikai uz tiem pašiem lielākajiem audzēkņiem. Man ir ļoti burvīgi maziņie, kuru ir vesels kvantums. Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā vien man ir vairāk nekā 30 jaunieši, kas dzied. Vēl ir Ape, kur dziedāt mācās apmēram 15 audzēkņi, un Alūksne, kur viņu ir vairāk nekā 20. Vairums no viņiem ir pilnīgi jauni dziedātāji, taču ir arī tādi, kas turpina. Tie ir tie, kas pie manis mācījās pirms dekrēta atvaļinājuma. Protams, neskaitot tos, kas mani nesagaidīja un mūzikas skolu pabeidza pie cita pedagoga.

Kādas attiecības jums veidojas ar bijušajiem audzēkņiem?


- Man nav bijušo audzēkņu! Man visi ir tagadējie. Kristīna pie manis mācās līdz pat šim brīdim, tāpat Ralfs. Viņi visi joprojām ir mani audzēkņi, un mēs turpināt ļoti pamatīgi strādāt. Nereti audzēkņi pie manis atgriežas, kad jau izveidojuši paši savas ģimenes un brīvajos brīžos atsāk dziedāšanu. Tā tīri priekš sevis.

Abi pieminētie dziedātāji iekļuva LNT šova „Zvaigžņu lietus” finālā. Kāda vispār ir sajūta, vērojot savu audzēkņu sniegumu?

- Par to, ka abi mani audzēkņi kļuvuši par šova finālistiem, mani jau „Diena” intervēja. Tad es teicu, ka mana kā pedagoga uzvara bija tieši tajā brīdī, kad notika šova fināls. Lai gan teorētiski es zināju, kurš no abiem uzvarēs un kāpēc, man neko vairāk vairs nevajadzēja, jo priekš manis tā jau bija kļuvusi par uzvaru. Kad vēroju viņus dziedam, tad pārņem tāds iekšējs siltums. Iespējams, uztraukums ir vēl lielāks, nekā pašiem solistiem, taču tas ir jebkurā gadījumā, kad uz skatuves vēroju uzstājamies savus audzēkņus. It sevišķi, kad paši mazākie dzied. Ja viņi vēl labi nodzied, tad tā ir pavisam liela laime.

Cik liela nozīme ir bērna talantam?


- Ļoti liela. Ja bērns ir talantīgs, tad mana informācija tiek uztverta ātrāk un arī rezultāts tiek sasniegts īsākā laika periodā. Protams, ja bērnam tā talanta nav tik daudz, nereti to ātrumu var sasniegt ar lielām darba spējām. Ja bērniņš ir ļoti uzcītīgs, ir gadījies, ka viņš sasniedz vienādu rezultātu ar talantīgajiem. Tieši tās savas centības dēļ, tomēr tad tam ir jābūt ļoti fanātiskam bērnam.

Vai tas nozīmē, ka ne visi var iemācīties dziedāt?

- Nē, dziedāt var iemācīties ikviens, kurš to grib. Man šobrīd ir jau 18 gadu darba stāžs. Šajā laikā ir bijuši daži cilvēki, kas atnāk un saka – man ir zilonis uzkāpis uz auss. Paiet divi mēneši un viņš jau sāk dziedāt, tā ka tas atkal ir no gribēšanas atkarīgs. Ja tu to gribēsi, tad divos mēnešos pilnībā var iekļauties. Protams, ja tā nav viena stunda nedēļā, bet daudz pamatīgāks darbs.

Ne visi bērni, kas mācās dziedāt, kļūst par Latvijā pazīstamiem solistiem. Kas kļūst par viņu lielāko ieguvumu, apmeklējot vokālās nodarbības?


- Man ir noformulējies mērķis, ko es gribu ar šiem bērniem panākt. Protams, ne visi viņi būs solisti, tāpēc mans mērķis ir, lai viņi vismaz kļūtu par labiem koru dziedātājiem. Tādiem, kuri, pabeidzot vidusskolu vai ģimnāziju un aizejot uz Rīgu, varētu doties uz jebkuru profesionālo kori un viņus tur sagaidītu ar atplestām rokām. Strādājot ar šiem bērniem, es cenšos viņu balsis izkopt tādā līmenī, lai viņiem šīs durvis būtu atvērtas, ja rastos tāda vēlēšanās.

Kristīna un Ralfs pie jums brauc mācīties uz Alūksni, lai gan izdevīgāk viņiem būtu atrast pedagogu savas dzīvesvietas tuvumā. Vai tas nozīmē, ka liela loma panākumu gūšanā ir arī pedagogam?

- Runājot par Kristīnu un Ralfu, domājams, viņi pie manis turpina braukāt, jo mums ir kaut kas vairāk nekā tikai pedagoga un audzēkņa attiecības. Tā drīzāk ir sadarbība. Un tas attiecas ne tikai uz darbu ar viņiem, bet visiem pārējiem – mūzikas skolas bērniem, mazajiem bērniņiem, kas vēl apmeklē sagatavošanas grupiņu. Nu, kā lai to pasaka? Es negribu būt tikai skolotāja. Manuprāt, daudz svarīgāk ir būt draugam un palīgam, un tikai tad skolotājam. Kad mēs esam draugi, viņi to informāciju no manis uzņem daudz vienkāršāk, nekā tad, ja es būtu stingra skolotāja. Protams, dažreiz tādai ir jābūt, taču tie ir atsevišķi gadījumi. Savulaik, mācoties Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, ar mani tā strādāja klavieru skolotāja. Tad arī es sapratu, ka tas ir ideālākais variants, kā strādāt ar bērniem, tā ka šo metodi esmu aizguvusi no viņas.

Par savu lauciņu vokālajā jomā esat izvēlējusies pedagoģiju. Vai skatuve nemaz nevilina?

- Tā gluži nav, ka es tikai mācu, bet pati neko nedaru. Ik pa brīdim es uzkāpju uz skatuves, lai padziedātu kādā baznīcā, kas man patīk. Tāpat gadās uzstāties ar neakadēmisku programmu, Ziemassvētku pasākumos vai kādos bērniem domātos koncertos. Skatuvei „nē” es nekad neesmu teikusi, lai gan solo koncerti gan ilgu laiku nav rīkoti.

Šodien Alūksnes tautas namā notiks dziedošo un dejojošo talantu konkurss. Vai daudz jūsu audzēkņi tur piedalīsies?

- Īstenībā ļoti daudzi nepiedalīsies. Būs abas vokālās grupiņas no bērnu un jauniešu centru. Vēl kādi pieci mazie vokālisti, taču tas arī viss. Vienkārši lielajiem šobrīd ir citas prioritātes. Tas gan nenozīme, ka mēs šo pasākumu negaidām ar lielu nepacietību. Vienkārši tas notiek uz vietas un neprasa nekādus materiālos ieguldījumus. Šobrīd tas ir ļoti svarīgi, jo ekonomiskā krīze skar visus. Arī vokālistus. Tā kā mēs esam atkarīgi no pašvaldības, tad, ja pašvaldībai nav līdzekļu, to nav arī mums. Tajā pašā laikā visiem mūziķiem skatuve ir ļoti vajadzīga. Mēs gan esam jau pieraduši, ka mums ar tehnisko pusi jātiek galā diezgan pieticīgos apstākļos – pie skatuves ar visu aparatūru tiekam ļoti reti. Ja tu neesi tādā veidā gana daudz strādājis, tad, pieejot pie mikrofona, mums sanāk zaudēt lielu daļu ieguldītā darba kvalitātes. Līdz ar to, mēs esam iemācījušies izmantot jebkuru iespēju uzstāties uz skatuves, lai izmantotu to kā treniņu un maksimāli ātri apgūtu to, kas priekš dziedātājiem, it sevišķi estrādes jomā, ir ļoti svarīgi.

Pēdējos gados Alūksnes vārds Latvijā izskanējis saistībā ar jaunajiem vokālistiem. Ar panākumiem viņi uzstājušies gan krietnās mūzikas festivālā „Dziesma manai paaudzei”, gan LTV rīkotajā konkursā „Latvijas Talants”. Vai šobrīd Alūksnē aug jauna dziedātāju paaudze?

- Pavisam noteikti. Talantu ir ļoti daudz. Vajag tikai strādāt un tad būs arī gaidītie rezultāti. Nevienu mirkli neesmu domājusi, ka talantu nav. Spilgts piemērs ir mazā vokālistu grupiņa, kas pie manis nāk bērnu un jauniešu centrā – jebkuram no viņiem patiesībā būtu jādzied solo, jo tie bērni katrs par sevi ir ļoti talantīgi. Turpmākais gan ir atkarīgs no viņiem pašiem – cik ļoti gribēs iemācīties dziedāt un cik daudz vecāki viņus atbalstīs. Šajā ziņā varu teikt, ka man patiešām ir paveicies, jo talanti paši atrod ceļu pie manis. Jāprot tikai viņos šo talanta dzirksti saskatīt.

Kategorijas