Pārdzīvosim šo krīzi!

2009. gada 31. janvāris 15:49

842

Viņa dzīvo „Beverīnā” un ir optimiste – Mārkalnes pensionāru padomes priekšsēdētāja Anta Driķe. Mārkalniete ir pārliecināta, ka optimistiem ir jābūt arī krīzes laikā – nevar visu laiku tikai gausties, cik grūti un nekā nav, jo cilvēkam pašam arī kaut kas ir jādara savas labklājības uzlabošanai.

„Māju „Beverīna” nopirkām ar visu tās skanīgo vārdu un diemžēl sīkāk tā izcelsmi nezinu. Bet – māju vārds ir skanīgs un jauks. Sava māja man ir ļoti svarīga – šeit pati esmu sev saimniece un noteicēja. Ir neliela piemājas saimniecība pašu vajadzībām, ko pati izdaru – tas ir. Daļēji mājas man ir patvērums no visām nebūšanām, kas tagad valda apkārt. Tā es te saimniekoju kopā ar dēliem,” atzīst mārkalniete.

Lauku pensionāram vieglāk

Viņa vērtē, ka dzīvojot laukos cilvēkam šajā krīzes laikā ir vieglāk, ja ir sava saimniecība un mežs, kur sagādāt malku. „Laukos dzīvojošam pensionāram ir nedaudz vieglāk, jo ir sava saimniecība, zeme un dārziņš. Pilsētas dzīvoklī ir jāmaksā dārgi komunālie maksājumi. Bet katram jau ir savas problēmas. Daudzi ir teikuši, ka jums, laukos, ir vieglāk dzīvot – es nesūdzos,” viņa smaidot saka.

A.Driķe uzskata, ka pensionāram mūsdienās nav tik grūta dzīve kā, piemēram, jaunai ģimenei ar maziem bērniem, kur kāds no pelnītājiem zaudē darbu. „Pensionārs katru mēnesi noteiktā datumā saņem savu pensiju – lai cik arī lielu, bet saņem. Nedomāju, ka viens pats Godmanis vai Kalvītis ir vainīgs pie tā, ka valstī tagad ir krīze – tas veidojies jau gadiem. Ne jau vienā dienā izput saimniecība – ir vairāki apstākļi, kas to ietekmē, un tad sāk buksēt. Skumji, ka mēs paši Latvijā vairs gandrīz neko neražojam – tādēļ arī ir tik augsts bezdarba līmenis,” secina A.Driķe.

Valsts atbalstu gribētu lielāku

A.Driķes mūžs ir bijis dažāds – reizēm nežēlīgs, reizēm pielaidīgāks. Ņemot vērā piedzīvoto, viņa atzīst – „ne tas vien ir bijis, pārdzīvosim arī šo krīzes laiku”.

„Man bija tikai seši gadi, kad izsūtīja uz Sibīriju - biju jau 14 gadu veca, kad atgriezos Latvijā. Pēc Mārkalnes pamatskolas absolvēšanas mācījos Alūksnes vidusskolā. Neilgi strādāju sovhozā Alūksnē un pēc tam – pastā Mārkalnē, biju telefoniste. Bet 30 gadus strādāju par pārdevēju Mārkalnes veikalā. Kad pienāca laiks pensionēties, nolēmu, ka pietiek strādāt algotu darbu un pievērsos savai saimniecībai,” stāsta A.Driķe.

Jautāta, vai valsts pensijas vecumā pienācīgi novērtē cilvēka darba mūžu un devumu valstij, A.Driķe atzīst – pensionāriem vajadzētu lielāku atbalstu. „Sevi neizjūtu kā īstenu pensionāri, viens no iemesliem ir tas, ka dzīvoju salīdzinoši tuvu centram. Bet gados vecākiem cilvēkiem, kas dzīvo tālu no pagasta centra, ir grūtāk. Jā, ir bērni, bet bērni ne vienmēr dzīvo kopā ar vecākiem, jo katram ir sava dzīve. Kamēr pastāv Mārkalnes pagasts, par vecajiem ļaudīm tiek ļoti domāts. Kas to zina, kā būs Alūksnes novadā,” nosaka A.Driķe. Viņa slavē, ka pensionāru vajadzības vienmēr tiek uzklausītas un palīdzēts, bet, piemēram, mediķis uz vietas Mārkalnē varētu būt pieejams biežāk.

„Izrauj” pensionārus no mājas

A.Driķe vienmēr ir bijusi sabiedriski aktīva. Apliecinājums tam ir arī tas, ka jau vairākus gadus viņa ir Mārkalnes pensionāru padomes priekšsēdētāja. Pulcinot kopā pagasta pensionārus, ir rīkoti pasākumi, braukts ekskursijās uz Ventspili, pa Latgali un Igauniju, Alūksnes rajonu.

Padomes locekļi tiekas reizi divos mēnešos- pie kafijas tases apspriež tā brīža aktuālos jautājumus. Katru gadu rīko pensionāru pēcpusdienas. Braucot ekskursijās, transportu apmaksāja pašvaldība. „Tas bija ļoti ērti pensionāriem, kā būs šogad, kad visiem jātaupa – nezinām. Manuprāt, kas gribēs aizbraukt ekskursijā, brauks arī par naudu, kas negrib – tas arī par brīvu nebrauca. Daudzi ir ļoti apmierināti par iespēju kaut kur aizbraukt un izrauties no mājām. Kāda 82 gadus veca pensionāre negribēja braukt ekskursijā uz Latgali, tomēr pierunājām – aizbrauca un bija ļoti laimīga, priecīga! Manuprāt, lai neiesūnotu, noteikti vajag kaut kur braukt un apskatīt, kā dzīvo citur. Ceļojumu maršrutus mums palīdz izdomāt tautas nama vadītājs Ingus Berkulis. Arī braucienos viņš dodas līdzi un reizēm uzņemas gida pienākumus,” saka A.Driķe.

Dalās priekos un bēdās

Lai radītu sev prieku, Mārkalnes pensionāriem februārī būs tikšanās Valentīna dienas noskaņās. A.Driķe atzīst, ka šie nav slikti svētki un, ja vēl sumina tik cēlas jūtas kā mīlestību, tad nevar neatzīmēt šo dienu. Savukārt pavasarī mārkalnieši vēlas doties ekskursijā uz Zemgali.

„Draudzējamies ar Jaunalūksnes, Ziemeru pensionāriem, viens pie otra braucam uz pēcpusdienām. Kopīgās tikšanās ir vajadzīgas, jo tad cilvēks ne tikai iziet sabiedrībā, bet arī var viens ar otru parunāties, dalīties priekos un bēdās. Tālāk dzīvojošos atved ar pašvaldības transportu. Labi, ka mums ir sava pensionāru padome, jo tad vismaz vēl kaut kas pagastā notiek – ir dzīvība,” saka A.Driķe.

Jautāta, kas mūsdienu apstākļos var iepriecināt pensionārus, A.Driķe atzīst – galvenais, lai būtu pienācīga pensija. „Lai pensionārs varētu dzīvot ne tikai no rokas mutē, bet lai kaut kas paliktu arī pāri, pirms saņem nākamo pensiju. Gribētos, lai pensionāriem būtu pieejamāki medicīnas pakalpojumi – vairāk būtu atlaižu, lai nesadārdzina medikamentus. Galvenais, lai mēs visi varētu pārvarēt krīzi un lai tā neturpinātos tik ilgi, kā citās valstīs pasaulē,” saka A.Driķe.

Kas aizstāvēs pagastu?

A.Driķe vienmēr seko līdzi sabiedrībā notiekošajam. Viņa pauž bažas, kāda mūs pagasta iedzīvotāju dzīve, kad tiks izveidots Alūksnes novads, kurā iekļausies arī Mārkalnes pagasts.

„Ja novada domē netiks neviens no pagasta deputātiem, kas to pagastu aizstāvēs? Novada domē nebūs tik daudz vietu, lai pietiktu katras pašvaldības pārstāvim – kas aizstāvēs tos, kuri netiks? Jau tagad var paredzēt, ka no ievēlētajiem katrs aizstāvēs savu pašvaldību un kādam netiks nekas. To redzam arī Saeimā – no kura rajona nav neviena deputāta Saeimā, tas arī neko nedabū. Kurš ir enerģiskāks, tas vēl kaut ko „izsit”, bet klusajiem un mierīgajiem – nekā,” secina A.Driķe.

Ar optimismu pret krīzi

A.Driķe vienmēr ir optimiste, kas pašreizējā situācijā cilvēkiem tik ļoti ir vajadzīgs. Viņa atzīst, ka optimismu visu mūžu ir guvusi no līdzcilvēkiem un tā, ka nemitīgi viņas darbs bijis saistīts ar cilvēkiem.

„Esmu bijusi notikumu centrā gan strādājot pastā, gan veikalā – ir piedzīvotas bēdas un prieki, viss dzīvē ir pārdzīvots – arī sliktais. Ir jādzīvo! Vai tad katru dienu raudāsi, cik grūti? Asaras jau pilnīgi neko nemainīs – varbūt vienīgi pašam uz kādu brīdi paliks labāk, bet citādi nekas nemainīsies. Tādēļ ir jāsapurinās un jādzīvo. Un jāatceras, ka neviens neko gatavu neiedos un nenoliks priekšā sacīdams: „Lūk, te tev būs!” Ja pats nestrādāsi, tad arī nekā nebūs,” ir pārliecināta A.Driķe.

Viņa uzskata, ka cilvēki pārdzīvos un izturēs ekonomisko krīzi, kas pašlaik valda Latvijā. „Mums tas ir jāiztur. Turklāt mūsu paaudze ir daudz ko vairāk pārcietusi, nekā šādu valstisku krīzi. Bijām izsūtīti uz Sibīriju – izcietām to, atgriezāmies Dzimtenē un dzīvojam. Manuprāt, visi Alūksnes rajona pensionāri pārcietīs arī šo krīzi. Pensionārs ir sīksts!” saka A.Driķe.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pārdzīvosim šo krīzi!

Kategorijas