Robežšķirtne - būt vai nebūt pienam

2009. gada 31. janvāris 10:47

594

Viola Lāce: “Lai vai kā, ir jāskatās tikai uz priekšu.”

Ziemeru pagasta zemniece Viola Lāce kļuvusi par līderi, organizējot zemnieku protesta akcijas. Viņa kopā ar vīru Normundu ir apliecinājusi, ka savulaik pa jokam izraudzītais saimniecības nosaukums “Sliņķi” nemaz neatbilst viņu darbam. Turklāt tagad, kad izšķiras tās un daudzu saimniecību “būt vai nebūt”, Viola nedomā sēdēt un gaidīt, bet aktīvi rīkojas.

- Kā vērtējat situāciju lauksaimniecībā? Cik dramatiska tā ir jūsu skatījumā?

- Pēdējā laikā esmu daudz braukājusi, piedalījusies dažādos zemnieku pasākumos un protesta akcijās, tāpēc redzu, ka cilvēki ir izmisuši. Tikai tad, ja mēs visi kopā prasām valdības rīcību un esam vienoti, iespējams panākt, lai mūs sadzirdētu. Pēc protesta akcijām visā Latvijā varam secināt, ka beidzot tas ir noticis. Arī Zemkopības ministrijā apgalvo – ja nebūtu protestu, tad nekas netiktu darīts, lai rastu risinājumu problēmām. Tomēr mani māc šaubas, ka izdosies panākt zemnieku prasību izpildi. Bet lauki nevar iztikt bez lauksaimniecības: piena lopkopības, graudkopības... Ko cilvēki darīs, ja to nebūs? Taču nevar noliegt, ka šobrīd mēs esam bankrota priekšā.

- Acīmredzot tādā situācijā ir arī jūsu saimniecība, jo saņēmāt vēstuli, ka ar 1.februāri “Rīgas piena kombināts” ar SIA “Zeltaleja” starpniecību no jums pienu nepieņems.

- Jā, mūsu saimniecība “Sliņķi” ir starp tām, no kurām atteicās. Pirmajā brīdī es tam pat neticēju. Nu nevar tā pēkšņi paziņot – paldies, bet nevajag jūsu pienu, dodot tikai divu nedēļu laiku, lai meklētu izeju.

- Jums ir jauna kūts, kurā ir 50 lopu ganāmpulks. Vai tad, kad to cēlāt, varējāt iedomāties, ka pienāks tāds brīdis?

- Toreiz Zemkopības ministrijas un Lauku attīstības dienesta speciālisti teica – ņemiet kredītu, dariet un attīstiet piena ražošanu. Izmantojiet Eiropas Savienības fondu finansējumu, lai saimniecība būtu atbilstoša visām prasībām. Tā arī darījām – 2000.gadā uzcēlām kūti un pakāpeniski attīstījām piena lopkopību. Iegādājāmies jaunu piena dzesētāju. Izrakām artēzisko aku, lai nodrošinātu lopiem ūdeni. Izmantojām Eiropas fondu finansējumu, lai iegādātos lauksaimniecības tehniku. Šim mērķim ir ņemti gan kredīti, gan arī izmantoti līzingi. Par visu ir jāmaksā, bet tagad piena nauda nav tāda, kādu to plānoja. Mūsu plānoto apstiprināja Lauku atbalsta dienests, bet tagad nekas nevienam nav vairs vajadzīgs. Turklāt ar tik mazu piena iepirkuma cenu tāpat ir gaidāms lēns bankrots.

- Tas nozīmē, ka neko daudz nemainīs iespēja atrast citu piena pārstrādes uzņēmumu, kam nodot pienu?

- Katrā ziņā esam meklējuši šo iespēju. Acīmredzot turpmāk pienu pārdosim SIA “Preiļu siers”. Tiesa, šis pārstrādes uzņēmums gribētu pārņemt visas zemnieku saimniecības, no kurām pienu pārstrādei ar SIA “Zeltaleja” starpniecību pieņēma “Rīgas piensaimnieks”. Tomēr visi nepāries pie “Preiļu siera”, daži zemnieki izvēlējās “Smiltenes pienu” un “Valmieras pienu”. Tiesa, piena iepirkuma cenas ir zemas visur.

“Preiļu siers” mūs pārņem, maksājot tādu pašu cenu kā līdzšinējiem piena piegādātājiem. Tiesa, ir gaidāmas izmaiņas, taču tika apgalvots, ka pamatcena – 14,5 santīmi par kilogramu - nemainīsies. Piemaksas ir pēc nodotā piena daudzuma, taču kopējā maksa nepārsniegs 16 santīmus. Turklāt maksājumi kavēsies. Tomēr būtu, ar ko norēķināties un veikt maksājumus. Tagad naudas nav un nav arī zināms, kad tā būs. Mūsu saimniecībai ir jādomā, kā atmaksāt kredītus. Ja nevar strādāt, lai nopelnītu un atdotu, tad tā ir problēma. Govis nevar “iesaldēt” uz laiku, kamēr nav iespējas pārdot pienu. Situācija ir pārāk nopietna, tāpēc bail pat domāt, kas varētu notikt, ja netiks saņemts valsts atbalsts. Šobrīd neatļaujos neko pirkt. Ir jāpievelk josta gan pašiem, gan govīm. Tas, protams, ietekmēs izslaukumus – iegūsim mazāk piena.

- Kādi, jūsuprāt, ir cēloņi tādai situācijai? Vai iespējams, ka ne tikai piena lopkopību, bet arī valsti grib novest līdz bankrotam, lai tad visu, ko kāds vēlas savā īpašumā, varētu iegādāties par nieka grašiem?

- Kad piedalījos sanāksmē Valmieras rajona Kocēnos, tur bija zemnieki no visas Latvijas. Tika izteikti ļoti dažādi viedokļi. Tika pieļauts, ka starp Latvijas, Lietuvas un Igaunijas piena pārstrādes uzņēmumiem ir savstarpēja vienošanās. Tāpēc zemnieki ir ķīlnieki, ar kuriem var rīkoties, kā vēlas. Es pieļauju domu arī par iespējamu valsts bankrotu, taču ir mazliet bail no tā. Vai tiešām piena nozare tiks iznīcināta?

- Zemnieki prasa, lai piens veikalā nebūtu vairāk kā divas reizes dārgāks par piena iepirkuma cenu. Vai tādu prasību varēs izpildīt?

- Man gribētos tam ticēt, bet īsti neticu. Politika nav izprotama. Valdībai ir vara, bet tā neko nespēj mainīt. Klausoties zemkopības ministru, liekas, ka viss ir labi. Atsevišķas saimniecības bankrotēs. Tas neliekas nekas īpašs. Bet tās ir ģimenes ar bērniem, tie ir cilvēki. Viņiem visiem ir jāēd un jādzīvo. Bez darba tas nav iespējams, bet ko citu vēl laukos darīt?

- Zviedru piensaimnieki atzinuši, ka arī viņiem ir grūts periods. Taču viņus glābj tas, ka 90 procenti pārstrādes uzņēmumu pieder zemniekiem. Vai tas būtu glābiņš arī Latvijas piensaimniekiem ilgtermiņā? Neviens nevar zināt, vai pēc kāda laika arī “Preiļu siers” un citi pārstrādes uzņēmumi nepārtrauks pieņemt pienu no zemniekiem.

- Man liekas, ka ļoti labi būtu, ja pārstrādes uzņēmumi piederētu valstij. Tad droši vien nebūtu tādas piena iepirkuma cenas kā tagad. Tomēr valsts šo uzņēmumus, protams, nepārņems. Bet vai tie nonāks zemnieku rokās? Varbūt.

- Ja izdosies normalizēt situāciju, vai redzat perspektīvu piena ražošanai? Ko domājat darīt, lai vēlreiz nenonāktu šādā situācijā?

- Tagad ir grūti domāt par to, ko vēl varētu sākt un attīstīt, jo neviena lauksaimniecības nozare nav pelnoša. Nav saprotams, kāda lauksaimnieciskā ražošana mūsu valstī ir vajadzīga. Tiesa, ir doma, ka papildus vajadzētu nodarboties ar kaut ko citu, nevis balstīties tikai uz piena lopkopību. Esmu optimiste, tāpēc ticu, ka ir iespējams atrast vēl kaut ko.

- Vai nenožēlojat, ka savulaik izvēlējāties šo nozari?

- Nē, nenožēloju. Tikai esmu apjukusi, jo nekas nav atkarīgs no tā, kā es strādāju. Daudz vairāk ir atkarīgs no citiem – vai tie manu produkciju iepirks, arī no valdības nostājas pret piena lopkopību. Tas ir sāpīgi, ka ar labu darbu nevaru savu saimniecību attīstīt.

- Dzirdēti mudinājumi zemniekiem pārdot pienu pa tiešo patērētājiem bez starpniekiem. Vai to nevarētu darīt?

- Neesmu pati pamatīgi izpētījusi šīs iespējas. Taču jau minētajā sanāksmē Kocēnos zemniekus informēja, ka Latvijā ir pārsniegtas piena tiešās tirdzniecības kvotas. Zemnieki masveidā ir pārgājuši no piena piegādes kvotām uz tiešās tirdzniecības kvotām. Tas nozīmē, ka valstij būs jāmaksā sods, un ikviens, kas būs palīdzējis pārsniegt šīs kvotas, arī tiks sodīts. Lai gan Alūksnes rajonā nav izvērsta piena pārdošana tirgū vai citur, bet valstī acīmredzot šīs iespējas ir izsmeltas.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Robežšķirtne - būt vai nebūt pienam

Kategorijas