Dod otru iespēju dzīvot

2009. gada 26. janvāris 09:30

1356

Drīz būs pieci gadi, kopš Alūksnē ir suņu un kaķu patversme. Šajā laikā ar tās darbinieku rūpēm no nāves ir izglābti vairāk nekā 200 suņi, jo eitanizēti jeb iemidzināti tiek tikai slimi un veci dzīvnieki, tas ir, apmēram trešā daļa.

“Tā mēs, protams, iztērējam vairāk līdzekļu. Tomēr rokas neceļas liegt iespēju dzīvot jauniem un veselīgiem suņiem. Ir bijis gadījums, kad viņi te dzīvojuši nevis noteiktās 14 dienas, bet apmēram pusgadu. Toties trim vācu aitu šķirnes jauktenēm atradās saimnieki,” stāsta veterinārārste Sarma Ločmele.

Izvēlas mazo suņu meiteni - utīti

Viņa secina, ka parasti cilvēki patversmē meklē kādas noteiktas šķirnes, vecuma un krāsas suņus. Protams, reti vēlmes sakrīt ar iespējām. Tāpēc notiek tā, ka iepatīkas tāds suns, par kuru iepriekš nav pat domāts. Katram dzīvniekam ir savs stāsts, kā tas nokļuvis patversmē. Vairums ir skumji, bet ar laimīgām beigām. “Mums bija pavisam miniatūra suņu meitenīte. Lai gan ielikām vārdu Džīna, saucām to par utīti sīkā auguma dēļ un arī tāpēc, ka sunītes kažoks bija pilns ar utīm. Mēs viņu mazgājām, pūderējām un smērējām, ar fēnu žāvējām... Darījām visu iespējamo un neiespējamo, kamēr tikām vaļā no utīm,” stāsta S. Ločmele. Mēneša laikā, ko sunīte pavadīja patversmē, viņa kļuva par visu mīluli. Kad atbrauca skatīties, kādu suni izvēlēties, pietika atvērt durvis, un mazā nebēdne jau skrēja uz darbinieku kabinetu, lai saņemtu kādu īpašu gardumu. “Džīna zināja, ka tur viņai viss tiek izsniegts. Acīmredzot suņa raudzītājiem patika, ka viņa ir tik kustīga un šiverīga, nevar stāvēt mierā ne brīdi, tāpēc izvēlējās mūsu mazo meiteni,” secina S.Ločmele.

Trešo reizi nepārdzīvotu

Toreiz Džeris, balts suns ar brūniem plankumiem, palika patversmē viens. Kad viņa fotogrāfiju ievietoja avīzē, par suņuku interesējās sieviete, kura dzīvo Gulbenes rajonā. Sarma bija gatava aizvest suni, arī pusaugu kaķeni no patversmes kopā ar jauno saimnieci uz viņu mājām, lai tikai dzīvniekiem atkal būtu iespēja dzīvot savās mājās. “Nesen satiku šo sievieti. Viņa stāsta, ka suns ir ļoti foršs. Jau kļuvis par saimnieku mājās. Ja tajās ienāk svešinieks, tad bez mājinieku klātbūtnes ārā vairs netikt,” pauž S.Ločmele.

No kādas ģimenes bija jāizņem suns sakarā ar ierosinātu administratīvo lietu. Tas bija skaists laikas šķirnes puika, kurš it kā baidot garāmgājējus. S.Ločmele spriež, ka, iespējams, ar suni nebija nekādu problēmu. Varbūt problēma bija kaimiņu attiecības. “Suns patversmē bija apmēram divus mēnešus, pēc tam to paņēma un aizveda. Taču pēc kāda laika mums prasa, lai atkal suni paņemam no tās pašas ģimenes. Izrādījās, ka laika atgriezusies savās mājās. “Man vienkārši necēlās rokas atkal to ņemt prom, tomēr tas bija jādara. Trešo reizi es to nepārdzīvotu, tāpēc ar drausmīgu sajūtu suni aizsūtīju uz citiem medību laukiem, kur tam varbūt būs labāk,” saka Sarma.

Negrib atņemt dzīvību

Viņa secina, ka daudzi iedomājas – patversmes darbinieku pienākums ir savākt un izmitināt jebkuru dzīvnieku, kā arī meklēt tam saimnieku bez atlīdzības. Piezvana un saka: “Es jums atdošu suni.” S. Ločmele, protams, jautā, kāpēc. Bet skaidrojuma vietā dažkārt jādzird – tā nav jūsu darīšana. “Nē, tā ir mana darīšana. Ir, kas pasaka, ka man viņu vairs nevajag. Citi skaidro, ka apstākļi tā iegrozījušies, ka vairs nevar rūpēties par suni,” skaidro Sarma. Noteikumi neparedz no iedzīvotājiem pieņemt dzīvniekus par brīvu. Turklāt samaksa ir pietiekami augsta, jo ir jāgādā par šiem dzīvniekiem un arī par iespēju tos iemidzināt, ja jauni saimnieki neatrodas. “Algotam slepkavam ir jāmaksā. Ja man tas ir jāizdara... Es saprotu, ka vajadzīgs eitanizēt vecu un slimu suni, bet jaunu dzīvnieku ir grūti nolemt nāvei,” atzīst S.Ločmele.

Var meklēt jaunus saimniekus

Patversmes dzīvnieki ar fotogrāfijām tiek publicēti avīzē. Taču tāda iespēja ir arī īpašniekiem, kuri vēlas atdot vai pārdot savu suni. Ja patversmes darbinieki atsakās braukt pēc suņa vai kaķa, tad tā arī pasaka – es jums izlaidīšu. Un tā arī dara – atved un piesien pagalmā. S.Ločmele uzreiz var noteikt, vai suns ir tikai izskrējis laukā paskraidīt vai arī tam nav māju, kur atgriezties. Reizēm viņai zvana un stāsta, ka pieklīdis suns. Tomēr bieži šie cilvēki paši meklē tam saimnieku, nevis atdod patversmē.

Vienīgais vardarbības gadījums, kas izdarīts pēdējos gados, ir nesen Kanaviņu ielā nosistā taksīte. Kad Sarmai zvanīja, ka jāpaņem šis suns utilizācijai, viņa domāja, ka tas ir cits – vecāks- suns, kurš gājis pie kucītes. “Grūti iedomāties, kāpēc tāda nežēlība pret suni. Kucīte bija labi kopta un barota, veselīga, skaista. Tiesa, meklēšanās laikā tā var gaudot vai citādi izpaust savas emocijas. Tomēr nav saprotams, kā var pacelt koku pret tādu mazu sunīti,” saka S.Ločmele.

Pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, katram ir jāizlemj, vai ņemt suni un vai varēs par to rūpēties. Neviens jau neliek to darīt. Ja apstākļi mainās, tad ir jābūt atbildībai pieņemt lēmumu, nevis pamest savu uzticamo draugu likteņa varā.

Dolāru atrod kāpņu telpā

Kādā novembra novakarē alūksniete Signe Vimba izgāja savas mājas kāpņu telpā un pārsteigta apstājās. Tur uz maisa sēdēja divi kucēni. “Es viņus ienesu istabā, un abas ar mammu domājām, ko iesākt. Nākamajā rītā sākām meklēt tiem saimniekus. Vienu kucēnu – Centu - uz laukiem aizveda kaimiņš, bet Dolārs palika un vēl arvien dzīvo pie mums. Varētu paturēt, taču kaimiņiem nepatīk dzīvnieki – ne suņi, ne kaķi. Tāpēc labāk būtu atrast saimnieku, kas Dolāru mīlētu un rūpētos par to,” stāsta Signe. Meitene secina, ka suns nevienam neko sliktu nedara, tāpēc nesaprot, kā citiem tas var radīt neērtības. Viņa ar mammu jau paguvušas Dolāru iemīļot. Signe ar Dolāru sestdienās apmeklē suņu skolu, tāpēc kucēns ir paguvis jau daudz ko iemācīties. “Atdosim tikai labiem saimniekiem, kas nedarīs pāri sunim. To jau uzreiz var redzēt, vai cilvēkam tas ir mīļš,” spriež Signe.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dod otru iespēju dzīvot

Kategorijas