Priecājas par katru nodzīvoto dienu

2009. gada 20. janvāris 08:39

840

„Kas tad to varēja iedomāties, ka es tik ilgi nodzīvošu?” iesmejas Valija Jēkabsone, jautāta par sajūtām, tuvojoties mūža gadsimta slieksnim. Dzīve aizritējusi vienai dienai nomainot otru, kļūstot par mēnešiem, gadiem un gadu desmitiem, tāpēc tas gadsimts – tas tik vien kā skaitlis esot, par kuru liecina tikai veselības problēmas, bet ne cienījamos gados esošam cilvēkam neierastais prāta asums un uz āru starojošais gaišums.

Neskatoties uz to, ka 1.februārī viņai apritēs jau 99 gadi, joprojām spilgtā atmiņā saglabājušies dzīves laikā piedzīvotie mirkļi – tie tiek izstāstīti ar apskaužamu precizitāti, turklāt tik saistošā stāstījumā, ka varētu klausīties stundām un neapniktu. Kaut gan veselības dēļ ikdiena šobrīd tiek pavadīta guļot gultā, Valija ar televizora, radio un preses starpniecību aktīvi seko līdzi visam, kas notiek ārpus dzīvokļa sienām. Garām netiek laistas ne rīta pārraides, ne mīļākie seriāli, ne ar politiku saistītie notikumi, kas viņai esot sevišķi tuvi. „Man tad ir īsāks laiks,” viņa nosmaida.

Pirmais darbs – baronu paspārnē

Valija Jēkabsone dzimusi Annas pagastā. Vēlāk ar vecākiem pārcēlusies uz tagadējo Jaunannu, kur māte strādājusi par vešerieni pie dzirnavu saimniekiem. Dažus gadus vēlāk par mājvietu kļuvusi Kalniene, bet pēc tam – Stāmerienas pagasts Gulbenes rajonā, kur nodzīvoti 13 gadi un „pavadīta visa jaunība”. „Mums jau sava īpašuma nebija. Bijām klejotāji,” skaidro Valija. Stāmerienas pagastā viņa pabeigusi skolu un uzsākusi darba gaitas, par viņas pirmo darba vietu kļūstot Stāmerienas pilij.

„Pilī ienācu reizē ar hercogu Džuzepi (itāļu rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampeduza – I.B.) – viņš kā viesis un es kā kalpone,” atceras Valija, kas Stāmerienas pilī par istabmeitu nostrādājusi piecus gadus. Lai gan kopš tā laika pagājuši gandrīz 80 gadi, viņa joprojām atceras pilī kūsājošo dzīvību – istabu iekārtojumu, dažādas sadzīves ainiņas, ārzemju viesus un pat baronu telefona numuru, ko apzīmējis skaitlis vienpadsmit. Detalizēti viņa izstāsta savu saimnieku – baroneses Aleksandras fon Volfas un viņas vīra Andreja Pilara fon Pilhau – dzimtas vēsturi un iepazīšanos, uzsverot, ka šie saimnieki izcēlušies ar savu labo attieksmi pret darbiniekiem – istabmeitu un pils saimnieci.

Tieši šo atmiņu dēļ Valija ne reizi vien vesta uz Stāmerienas pili, lai pastāstītu par laiku, kad viņa tur kalpojusi. Pie viņas pēc palīdzības vērsies arī tagadējais pils īpašnieks, jo, kā viņa atzīst, jau tobrīd – pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados – viņa bijusi vienīgā dzīvā pils darbiniece, kas varējusi sniegt tiešas vēstures liecības par tur pavadīto laiku.

Mājas dzelzceļa malā

Darba gaitas Stāmerienas pilī Valijai beigušās līdz ar ieiešanu precētas sievas kārtā. Vīrs Edvards bijis dzelzceļnieks, tāpēc arī turpmākie gadi pavadīti, dzīvojot dažādu Gulbenes – Alūksnes bānīša staciju tuvumā. „Viss mūžs man vijies tikai gar dzelzceļa sliedēm,” viņa saka.

Pēc kāzām 1935.gadā, Valija pārcēlusies uz Alūksni, kur vīrs saņēmis paaugstināju darbā, kļūstot par brigadieri. Sešus gadus vēlāk par mājām kļuvusi „Umernieku” stacija, tad tagadējās „Vējiņu” pieturas apkaime, no 1958.gada līdz 1980.gadam „Papardes” stacija, bet pēdējie desmit gadi, pirms pārcelšanās pie dēla Jāņa un viņa dzīvesbiedres Valentīnas, atkārtoti pavadīti „Umerniekos”.

„Man bija 80 gadi, kad beidzu strādāt,” lepni saka Valija, kas visās stacijās, kur dzīvots, veikusi apkopējas pienākumus – kurinājusi, tīrījusi, rakusi sniegu un darījusi citus darbus, lai uzturētu stacijas apkārtni sakoptu. Savukārt, kad spēki sākuši zust un ar veselību kļuvis švakāk, palīgā nedēļas nogalēs braukuši mazbērni, līdz 1990.gadā darba gaitas beigtas un viņa pārcēlusies uz dzīvi pie dēla Alūksnē.

Kur viņai paticis dzīvot vislabāk? „Laikam jau „Papardē”,” pēc maza pārdomu brīža atklāj Valija. Tā bijusi iemīļotākā vieta arī visiem viņas piederīgajiem. Tiesa, tagad tur dzīvot viņa ne par ko negribētu. „Lai man piemaksā – tāpat nedzīvotu!” viņa smejas, paskaidrojot, ka toreiz atšķirībā no mūsdienām nav bijis nekādu baiļu atrasties vienai pašai mazapdzīvotā apkaimē. Vīrs aizbraucis komandējumā, bērni devušies uz skolu, bet viņa viena pati dzīvojusies pa stacijas apkaimi.

Paveicies ar cilvēkiem

Atceroties stacijās nodzīvoto laiku, kā īpaši patīkamus brīžus viņa min cilvēkus, ar kuriem labprāt devusies parunāties, kad, gaidot vilcienu, viņi ienākuši stacijas uzgaidāmajā telpā. „Nudien kā savi cilvēki,” Valija smaidot saka. Labi un atsaucīgi cilvēki apkārt viņu pavadījuši visu dzīves laiku. „Ar tiem man tiešām ir paveicies,” viņa piebilst. „Kaut arī visu mūžu kalpone esmu bijusi, nekad neesmu izjutusi, ka būtu no sabiedrības atstumta.”

Dzīvojot Stāmerienā, viņa dziedājusi korī un dubultkvartetā, kā arī spēlējusi teātrī. Lai gan pēc apprecēšanās šādām aktivitātēm laika vairs nav atlicis, kopā ar vīru devusies bez maz uz ikvienu sarīkojumu, kas noticis tuvākajā apkaimē. „Lai kādi tie saieti bija, visur mūs aicināja. Mēs tur bijām neiztrūkstoši,” atceras Valija. Tāpat nelaista garām iespēja piedalīties vietējo bibliotēku rīkotos pasākumos vai noskatīties kādu filmu. „„Umerniekos” pat!” kā mēģinādama pārliecināt ar reāliem piemēriem, viņa iesaucas. „Vienmēr kad kaut kas bija – vai nu kinīši, vai kas – visi nāca uz staciju un teica: nu, Jēkabsonu māt, tagad būs tāda un tāda filma vai tāds un tāds pasākums.”

Savi prieki arī vecumdienās

Arī šobrīd sabiedriskie sarīkojumi ir tie, kas ienes vairāk gaišuma un prieka dzīvē. Vēl pāris gadus atpakaļ par neiztrūkstošu notikumu kļuvusi Alūksnes skolotāju kora „Atzele” Ziemassvētku koncertu apmeklēšana, jo tajā dzied gan dēls Jānis, gan mazmeita Ina, gan arī mazmeitas vīrs Leons. Vedot no koncerta mājās, V.Jēkabsone parasti izvadāta pie reizes pa pilsētu, parādot spožākos svētku dekorus un skaistākās vietas. „Pēc tam es ilgu laiku par to domāju, jo tad tā gaiši un labi ap sirdi ir,” viņa saka.

Prieku sagādā arī viņas mazbērni un mazmazbērni, no kuriem jaunākajam vienā dienā ar viņas 99 gadu dzimšanas dienu paliks gads un septiņi mēneši. „Vai tad vecs cilvēks var vēlēties labākus apstākļus?” smaidot jautā Valija. „Jādzīvo un jāpriecājas par katru dienu, kura ir nodzīvota, jo ar to nevarēšanu – ar to ir jāsadzīvo. Tur vairs nekā.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Priecājas par katru nodzīvoto dienu

Kategorijas