Audžuģimene – tā ir īpaša profesija

2009. gada 16. janvāris 14:21

626

Audžuģimene – tā ir īpaša profesija

Ko nozīmē būt audžuģimenei, pilnībā izpratušas un izjutušas četras ģimenes Malienas pagastā. Tajās gandrīz gadu un nedaudzus mēnešus pieņemti bērni, kuru vecāki uz laiku vai pilnībā zaudējuši aprūpes tiesības.

Kopš dienas, kad tajās sagaidīja mazos svešiniekus, ir pilnībā pārvērties gan ierastais ģimenes dzīves ritms, gan pieņemto bērnu dzīve. Šie cilvēki ir uzņēmušies atbildību, rūpes un darbu, kas ilgst 24 stundas diennaktī bez pārtraukuma. Bet viņi ir iepazinuši arī gandarījuma prieku, kad mazās rokas apvij kaklu, sniedzot mīļu buču mammai. Tā bērni sauc jauniegūtās mātes bez mudinājuma. Citādi laikam nevar būt, jo mazās sirsniņas jūt, ar kādu mīlestību audžuvecāki gādā par viņiem. “Sākumā bija grūti pierast. Asaras bira, jo nezināju, ko iesākt. Bet tagad būtu žēl šķirties. Justīne un Kristaps skrien pretī, saukdami: “Mammu, mammu!”, kad aizeju pēc viņiem uz bērnudārzu. Liekas, ka savus īstos vecākus viņi neatceras. Abi apgalvo, ka nekur prom nebrauks, kad jautāju, vai negrib atgriezties mājās. Saka – tu esi mūsu mamma,” stāsta Tatjana Smirnova.

Audžubērniem – divas dzīves

Jā, tas ir mūžīgais jautājums – kura ir īstā māte. Vai tā, kura laidusi bērnu pasaulē, vai tā, kura ar savas sirds siltumu un gadīgām rokām spēj to izaudzēt lielu, stipru un godīgu. “Protams, atraujot no vecākiem, bērniem tiek nodarīta pārestība. Lai arī cik labi klātos audžuģimenē, lielākie bērni atceras un arī jautā par mājām. Viņi mīl audžuvecākus un jaunās ģimenes locekļus, tomēr saglabājas vēlme atgriezties iepriekšējā dzīvē. Šiem bērniem ir it kā divas dzīves,” atzīst pagasttiesas priekšsēdētāja Zinta Zihmane. Viņu atzīst, ka T.Smirnovas un Aijas Balodes ģimene īsā laikā ir daudz paveikusi, ne tikai uzlabojot šo bērnu dzīves apstākļus, bet arī palīdzot apgūt sadzīves iemaņas. Z.Zihmanei ir pedagoģiskās zināšanas un iemaņas, tāpēc viņa prot novērtēt darbu, ko audžuvecāki ieguldījuši. “Tā ir varonība, piekrist uzņemties atbildību par bērniem, ar kuriem iepriekš nav tikušies. Viss ir panākts tikai ar mīlestību. Taņas audžubērni Ziemassvētkos pie eglītes skaitīja dzejolīšus, lai gan pavasarī nemaz nerunāja,” uzsver Z.Zihmane.

Mainās kā nakts pret dienu

T.Smirnovai ar vīru ir meita Viktorija, kas mācās 3.klasē. Četrus gadus vecais Kristaps un piecus gadus vecā Justīne par viņu ģimenes locekļiem kļuva pērnā gada aprīlī. „Sākumā bija diezgan traki. Likās, ka viņi ir auguši kā Mauglis. Trūcīgajā un plānajā apģērbā bērni izskatījās kā mazi mežonēni Tikko pārslimojuši kašķi un uzreiz no slimnīcas atvesti šurp, tāpēc roku un kāju āda bija krevelēs, bet nagi - melni. Viņi neprata ne runāt, ne arī lietot podiņu,” atceras audžumāte.

Nu jau 4 mēnešus brālis un māsa var iztikt bez pamperiem, turklāt sākuši runāt. Taņa secina, ka nepilna gada laikā bērni ir mainījušies kā nakts pret dienu. Laikam Justīne un Kristaps nebija ēduši saldumus, tāpēc sākumā labāk izvēlējās sausu maizi. Taču, kad saprata, ka garšīgi ir ne tikai saldumi, bet arī Taņas un bērnudārzā gatavotās maltītes, viņi ēda, ēda un ēda... Likās, ka var pirkt, pirkt un nekad nepietiks. Taču tagad saldumu trauki mājās stāv gandrīz neskarti. Neparasti, ka māsai un brālim nepatika mūzika un dziesmas. Viņi koncerta laikā bērnudārzā izmisīgi kliedza. Tagad viņi paši gan dzied, gan dejo. Acīmredzot šī ir pirmā ziema mazo audžubērnu dzīvē. Ejot uz bērnudārzu, krita skaistas, lielas sniega pārslas. Taču Justīnei likās, ka no tām cepure kļūst netīra. Viņai arī ir bailes iet, ja slīd kājas pa sniegu vai ledu. Tas liecina, ka meitene un zēns nav bijuši laukā šādos laika apstākļos.

Mājā atkal skan bērnu čalas

Aija un Ilmārs Baloži gādību par trim audžubērniem - diviem brāļiem (Kristaps, Kaspars) un māsu (Diāna_ - uzņēmās pērnā gada septembrī. Pašu ģimenē izaudzināti trīs bērni – divi studē augstskolā, viens mācās tehnikumā. „Kamēr vēl nav mazbērnu, gribējās dāvāt sirds siltumu tiem mazajiem, kuriem tā trūkst. Kad mūsu bērni ir prom, māja liekas tukša. Tagad tajā atkal ir dzīvība. Ja man vakarā viņu nebūtu, liktos savādi,” spriež Aija. Tiesa, dažam pagastā liekas savādi, ka Baloži uzņēmušies audzināt svešus bērnus. Gadās arī, ka savu neizpratni viņi pauž aizskaroši. „Tas nav ne viegli, ne vienkārši, turklāt es nezinu, ko šie bērni ir pieredzējuši un pārdzīvojuši. Tomēr ir skaidrs – viņi pārdzīvo, ka ir prom no mātes, lai arī kāda tā ir bijusi,” atzīst A.Balode.

Viņa nenoliedz, ka ir grūti, bet tas ir patīkams grūtums. Lai gan Aija nav ne teikusi, ne lūgusi, bērni viņu sauc par mammu.

Būs grūti šķirties no audžubērniem

„Mazākie bērni iedzīvojas ātrāk. Vecākajam ir jau 6 gadi, un viņš dažkārt atceras mājas, kur rotaļājies smiltīs. Tiesa, māti nepiemin,” saka Aija. Viņa labprāt turpinātu rūpēties par puisēnu, kad viņš sāks mācības 1.klasē. Audžuvecāki un viņu bērni jau paspējuši iemīļot jaunos ģimenes locekļus, taču jābūt gataviem, ka pēc gada vai arī ilgāka laika nāksies bērnus atdot īstajiem vecākiem. Tas, protams, ir sāpīgi. V.Balode cer, ka bērniem nevajadzēs atgriezties pie īstajiem vecākiem, kur tiem bijis smagi. Varētu adoptēt viņus, taču ekonomiskā situācija valstī un nedrošība par rītdienu liek atturēties no šīs domas.„Protams, mēs visi kopā pieņēmām lēmumu kļūt par audžu ģimeni. Tomēr tagad par adopciju ir grūtāk izšķirties. Tiesa, laukos iztikt var, visi ir paēduši,” spriež Aija. No pašvaldības, kur bērni dzīvojuši, saņem 80 latus par katru, kā arī vēl 80 latus no valsts. Taču tagad ir bažas, ka varētu maksāt mazāk, jo visus maksājumus cenšas samazināt.

Pašvaldība atbalsta audžuģimenes

Z.Zihmane atzīst, ka uzņemties audžuģimenes pienākumus ir misija. “Patiesībā mūsu pagastā audžuģimeņu ir vairāk nekā četras, taču citās ir objektīvi iemesli, kāpēc šobrīd tās nevar uzņemties rūpes par audžubērniem. Vēl dažas ir izteikušas vēlmi mācīties kursos, kuros sagatavo audžu vecākus,” saka Z,Zihmane. Protams, ne katra ģimene ir gatava un spēj uzņemties papildu atbildību. Ir gadījies, ka tieši kursos pārliecinās – tomēr ne, viņi nebūs audžuvecāki. Turklāt nevis pieņemto bērnu, bet likumdošanas dēļ. Audžuvecāki, veicot šo pienākumu, nevar papildināt darba stāžu. Tas nozīmē, ka ir jāstrādā, bet ne visi var apvienot darbu ar rūpēm par nepilngadīgiem bērniem. Malienā par laimi, ir bērnudārzs, kurā audžuvecāki var atstāt bērnus, nebaidoties aiziet pēc tiem vēlāk. Turklāt ir pagasta pašvaldības atbalsts, ja ir vajadzīga palīdzība. „Mums ir visi resursi, lai audžuģimenes varētu uzņemties šīs rūpes. Protams, lielāks smagums gulstas uz sievietēm, bet paldies vīriem un lielākajiem bērniem, kuri viņām palīdz,” saka Z.Zihmane.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Audžuģimene – tā ir īpaša profesija

Kategorijas