Sapņo par lāča medībām Krievijā

2009. gada 11. janvāris 15:32

2002

Laimonis Sīpols: "Tas ir azarts - izsekot, atrast un būt gatavam izšaut."
Liepnas pagasta un Alūksnes rajona padomes priekšsēdētājs Laimonis Sīpols ir ļoti aizņemts, tomēr vienmēr atrod laiku savam vaļaspriekam - medībām. „Ja kaut kas ļoti patīk, tad darbus var izkārtot tā, lai tiktu uz medībām. Protams, ne gluži uz visām, tomēr uz daudzām var tikt," ir pārliecināts L.Sīpols.

Viņš ir mednieks vairāk nekā 20 gadus. Strādājot par autobusa šoferi bijušajā padomju saimniecībā, bieži iznāca vest citus medībās. Tā arī pats kļuva par dzinēju medībās.

"Laikam sievastēvs man šo "kaiti" pielipināja. Agrāk par mednieku kļūt bija sarežģītāk nekā tagad. Divus gadus vajadzēja iet par dzinēju, un tikai tad varēja kārtot medību eksāmenus, iegādāties bisi. Staigājot par dzinēju, nostiprinās pārliecība, ka vēlme būt medniekam ir patiesa. Tas ir uzticības pārbaudījums. Ja to iztur, tad ir kārtīgs mednieks," uzskata L.Sīpols.

Turklāt šajā laikā tiek iepazītas medību platības. Tagad Laimonis ir pārliecināts, ka viņa labākā atpūta ir medības.

„Tā ir iespēja pilnīgi izrauties no ierastās darba vides un atbrīvoties no domām, kas ar to saistās. Mežā var baudīt dabu, uzturot interesi, vai izdosies zvēru ielenkt un nomedīt. Tas var arī aiziet, ja viņam ir lemts dzīvot. Tās ir divas puses, jo ne vienmēr zvērs kļūst par medījumu. Tomēr ir azarts - izsekot, atrast, būt gatavam izšaut... Turklāt viss medību kolektīvs domā vienu, tāpēc ir īpaša kopības izjūta," atklāj L.Sīpols.

Svarīgākā nav medību trofeja
Ne vienmēr svarīga ir medību veiksme. Gaides medībās labāk var novērtēt medījumu, turklāt, sēžot novērošanas tornī, iespējams palikt vienatnē ar dabu, klausīties zvēru, putnu un koku valodā.

„Bieži zvērs neatnāk, bet tās stundas ir svētīgas. Ir laiks visu mierīgi pārdomāt. Tā ir laba atslodze," atzīst Laimonis.

Viņš ir divu medību kolektīvu „Klajalkšņu" un „Krustakmens" biedrs. Abos ir apmēram tie paši mednieki, tāpēc var teikt, ka kolektīvi ir gandrīz apvienojušies.

„Mūsu meži ir ļoti bagāti ar zvēriem: meža cūkām, aļņiem, stirnām un lūšiem. Ne daudz, bet ir arī vilki, lapsas, jenoti... Tāpat ir medņu riesta vietas. Tas ir putns skaistumam, tāpēc laba trofeja. Pats esmu klausījies medņa dziesmu, bet neesmu uz to šāvis. Man nekad nav bijis mērķis par katru cenu nomedīt," skaidro L.Sīpols.

Viņš domā, ka medniekiem vienmēr liekas, ka medījamo dzīvnieku limits varētu būt lielāks.

„Meža cūku limits ir pietiekami liels. Tiesa, tagad, ejot mežā, redzam, ka aļņi ir savairojušies. Pieļauju, ka aļņiem limits varētu būt lielāks. Šo zvēru medību sezona ir beigusies, bet redzam, ka ir ļoti daudz pēdu. Turklāt aļņi nodara postījumus meža jaunaudzēm," spriež L.Sīpols.

Pirmie aļņa ragi ir skaisti
Tieši alnis bija viņa pirmais medījums. Turklāt ar dižiem 3 un 4 žuburiem. Tie ir ļoti skaisti ragi, kuri vēl ir saglabājušies.

„Interesanti, ka šo alni šāva divi mednieki. Domāju, ka trāpījis būs pieredzējušākais kolēģis, nevis es - iesācējs. Tomēr tika konstatēts, ka tas ir mans šāviens, bet otrs mednieks nemaz nebija trāpījis. Protams, bija prieks par skaistajiem ragiem," atceras Laimonis.

Viņš nav trofeju kolekcionārs, tomēr atzīst, ka katram medniekam gribas būt tajā vietā, kurā ir iespēja nomedīt zvēru.

„Ja meža kuilim ir vareni ilkņi vai alnim žuburaini ragi, tad nosāp sirds, ka es neesmu bijis tajā vietā, kurai garām skrēja dzīvnieks. Toties, kad tāda iespēja rodas, tad, protams, ir gandarījums. Man ir arī lielāki aļņa ragi nekā pirmajās veiksmīgajās medībās, tomēr nevaru teikt, ka tie vai kāda cita trofeja būtu īpaša," atzīst L.Sīpols.

Īpaši priecīgs viņš ir par nomedītajiem lūšiem, tomēr nedomā ar tiem lepoties. Neviena trofeja nav vesta uz izstādēm, jo mednieks neuzskata, ka tās būtu tik izcilas. Tiesa, Laimonis pieļauj, ka varbūt nav pratis saskatīt to vērtību. Viņam katra trofeja saistās ar medībām, kurās tā iegūta.

Dodas briežu komercmedībās
Ne katram medniekam izdodas nomedīt lūsi, bet L.Sīpola kontā ir 3 lūši.

„Apmēram pirms 7 gadiem man bija divas veiksmīgas medību sezonas, kurās tiku pie lūšiem. Šajā sezonā arī redzēju lūsi, bet tad nebija šo zvēru medību sezona. Viņam nav gadījušās situācijas, kad pēc šāviena pašam būtu jāglābjas. Drīzāk bijušas kuriozas situācijas, kad, stāvot mastā, gar zemi nogāž skrejošs buciņš, kurš bailēs nepamana mednieku.

„Medniekam ir jābūt drosmīgam. Ja ņem rokās ieroci un tēmē uz zvēru, tad ir jāzina, jābūt pārliecinātam, ka trāpīs mērķī. Katrs aizšauts zvērs var būt bīstams. Ne tikai liels, bet arī mazs zvērs, tāpēc nekad nedrīkst zaudēt modrību," ir pārliecināts L.Sīpols.

Liepnas pusē nav staltbriežu. Tikai reizēm kāds parādās. Tāpēc Ziemassvētku brīvdienās mednieki izmantoja iespēju piedalīties staltbriežu komercmedībās Ugālē, Ventspils rajonā. "Tās bija ļoti interesantas medības. Brieži ir ātrāki nekā aļņi, arī lēcieni tiem ir slaidāki. Tomēr man laimējās nomedīt divas briežu govis," stāsta Laimonis. Briežu buļļiem bija mazi ragi, turklāt par tiem bija dārgi jāmaksā - par ragu kilogramu - 100 lati. Tāpēc katrs vērtēja, vai tādas trofejas ir vērts medīt.

Liepnas lāča mednieki tiks atrasti
L.Sīpols ir domājis par iespēju medīt Krievijā. Nevar teikt, ka tas ir viņa mūža sapnis. Tomēr gribētos nomedīt lielāku zvēru, kādu nevar medīt Latvijas mežos.

„Varētu aizbraukt kaut vai lāča medībās. Klausoties medniekus, kuri ir bijuši Krievijas mežos, saprotu, ka tur viss ir citādi. Kad paliek vienatnē ar dabas varenību taigā, tad ir jādomā par prasmi izdzīvot. Medībās dodas ar pavadoņiem - trijatā, četratā. Visapkārt simtiem kilometru mežu, un tuvumā neviena apdzīvotas vietas. Tā ir pavisam cita - mežonīgāka - atmosfēra. Turklāt mednieks ir vairāk pakļauts riskam," spriež mednieks.

Lācis nesen tika ievainots Gulbenes rajona mežā, lai gan Latvijā šī zvēra medības ir aizliegtas. Šis gadījums mednieku lokā, protams, tiek pārrunāts, izsakot un komentējot dažādas versijas.

L.Sīpols pieļauj, ka mednieks varēja nepamanīt, ka tas ir lācis.

„Ne visur meža stigas ir labi izkoptas, lai laikus varētu saskatīt zvēru. Tiesa, medību noteikumos ir teikts, ka drīkst šaut tikai pa labi redzamu mērķi. Es lāci dzīvu neesmu redzējis, tāpēc man ir grūti spriest, kā tas varētu būt," atzīst mednieks.

L.Sīpols dzirdējis, ka mednieks ir atzinies, tāpēc vērtē, ka tā ir godprātīga rīcība, jo katrs var kļūdīties.

„Šaut vai ne, tas ir jāizšķir mirklī - sekundes simtdaļās," uzsver viņš. Joprojām neatminēta mīkla, kas pirms trim gadiem nošāva lāci Liepnas pagasta mežā. „Tas nevarēja būt negadījums, jo notika klusajā sezonā, kad nemedī. Tādas medības nedara godu nevienam. Runas par šo gadījumu ir bijušas daudz un dažādas, bet izmeklēšana neko neatklāja," secina L.Sīpols.

Viņš takā laikā atradās komandējumā Somijā, tāpēc par notikušo var spriest tikai no dzirdētā.

„Vai nu izmeklēšanai neizdevās, vai arī vainīgie bija ļoti manīgi... Varam tikai minēt, kas tie bija. Ilgi iespējams slēpt, tomēr kādreiz viss nāks gaismā. Nevar būt tā, ka neviens neko nezina. Gan jau kādam atmiņa „atgriezīsies"," ir pārliecināts L.Sīpols.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sapņo par lāča medībām Krievijā

Kategorijas