Spēj dot vairāk nekā prasa

2009. gada 4. janvāris 16:51

1077

Jeļena Bondare: "Kā var nepalīdzēt!"
Laikam gan nav daudz cilvēku, kuri spēj valdīt asaras, skatoties „Latvijas lepnumu". Sirds sažņaudzas, izdzīvojot citu par citu aizkustinošāku stāstu par pašaizliedzību, nesavtību, sirds siltumu, atsaucību un labestību. Starp tiem varētu būt arī stāsts par Jeļenu Bondari, vecmāmiņu no Virešiem.

Viņas vārdu var lasīt garum garajā sarakstā starp tiem, kuri pieteikti „Latvijas lepnumam".

„Es neesmu no tiem, kuri grib slavu," atzīst J.Bondare.

No viņas strāvo tāda enerģija un dzīvotspēks, ka gandrīz taustāmi var just - nekas viņai nav par grūtu. Kad sieviete ieminas, ka vairāk par visu vēlētos mierīgu dzīvi, smejamies abas, jo ir skaidrs - viņa nespētu tā dzīvot. Pārdomājot, cik daudziem ir spējusi palīdzēt, vecmāmiņa secina, ka droši vien ir pelnījusi, lai ar viņu lepotos ne tikai mazmeita Sarmīte, kura rakstīja ieteikuma vēstuli, bet arī citi gan Virešu pagastā, gan Latvijā. Mums tikai šķiet pašsaprotami, ka cilvēkiem ir jābūt gataviem palīdzēt, negaidot pateicību vai samaksu. Diemžēl pašiem saņemties labajiem darbiem biežāk trūkst laika vai labas gribas.

Mātes vietā - vecmāmiņa
Pie J.Bondares gandrīz kopš dzimšanas dzīvo Ričards. Viņa māte zaudēja dzīvību avārijā, kad puisēnam bija tikai 7 mēneši.

„Tā es viņu paņēmu, skoloju un audzināju. Tagad mācās 7.klasē Gaujienas vidusskolā un arī mākslas skolā. Ričiņam ļoti patīk sports, sevišķi futbols," stāsta vecmāmiņa.

Viņa secina, ka zēnam nav trūcis ne uzmanības, ne mīlestības. Pie vecmāmiņas siltajiem īkšķiem turoties, sperti pirmie soļi. Kopā iepazīti burti ābecē un citas grāmatu, kā arī dzīves gudrības. Vecmāmiņa cenšas, lai zēnam nekā netrūktu. Uz nomaksu iegādājusies BMX velosipēdu. Savu māti pusaudzis neatceras, bet blakus vienmēr bijusi vecmāmiņa, kas viņam ir kā īstā māte.

„Ričiņš ļoti mīl savu tēvu, tāpēc labi, ka tagad viņš ir tepat blakus. Esam kopā. Atbrauc arī Sarmīte brīvdienās," stāsta J.Bondare.

Arī mazmeita ir ļoti pieķērusies vecmāmiņai, jo pie viņas vienmēr var justies labi un droši. Kad Sarmītes mamma gaidīja meiteni, viņa pameta Jeļenas dēlu un aizgāja pie cita. Tāpēc Sarmītei ir cits tēva vārds un arī uzvārds. Tomēr vecmāmiņa viņai ir tuvākais un mīļākais cilvēks, no kura var saņemt gan mīļumu, gan atbalstu.

„Kad Sarmīte pabeidza 9.klasi, viņas īstais tēvs - mans dēls Ziedonis - aizveda meiteni uz Rīgu, lai koledžā varētu apgūt sekretāres - lietvedes specialitāti. Viņa labi nokārtoja eksāmenus, tāpēc ir budžeta grupā," ir apmierināta vecmāmiņa.

Lai gan jau pensijā, J.Bondare ir sociālā aprūpētāja. Pagājušajā ziemā viņai bija nedaudz lielāka alga, jo aprūpēt vajadzēja 8 cilvēkus. Tagad aprūpējamo ir mazāk, bet mazmeitai tāpat jāpalīdz.

„Protams, meitenei nav viegli. Viņa vienmēr brīvdienās brauc pie manis, tad nu atlicinu naudu, cik varu," saka J.Bondare. Viņa bija dzirdējusi, ka studenti var tīrīt klases un pelnīt, tāpēc palīdzēja Sarmītei dabūt šo darbu. Tagad jauniete arī pati var nopelnīt.

Sniedz pajumti un rūpes
Jeļena ne tikai uzņēmusies aprūpēt, bet pieņēmusi savā dzīvoklī sirmgalvi Valentīnu. Martā būs 6 gadi, kopš viņas dzīvo kopā.

„Es biju viņas aprūpētāja. Kad Valentīnas dzīvesbiedrs pēkšņi nokrita viņas acu priekšā un bija pagalam, sieviete saslima. Nevarēju būt pie viņas tik bieži kā vajadzētu, tāpēc paņēmu pie sevis," skaidro sieviete.

Turklāt ir vieglāk iztikt - saliek pensijas un aprūpētājas algu kopā, J.Bondarei ir divas govis, tātad ir savs pieniņš, arī kartupeļi izaudzēti... Jeļenai pašai ir meita, 3 dēli un 12 mazbērni. Pienu vajag visiem. Kā citādi! Bet vecmāmiņa to neliedz arī citiem. Ja kādam nav naudas, viņa dod pienu uz parāda. Arī kartupeļus iedod, ja kādam trūkst.

Pirms kāda laika J.Bondarei bijusi krietni lielāka saimniecība ar 13 govīm un 3 sivēnmātēm.

„Gribēju, lai mani bērni būtu paēduši. Un bija jau arī. Manā mājā nekad nav bijis bads. Tiesa, mani aprūpējamie ne vienmēr var savilkt galus kopā. Tad ir jāpērk viņiem pārtika par savu naudu. Ko gan citu lai es daru?" spriež aprūpētāja.

Palīdz sievietei ar trim bērniem
Vai tā ir vienmēr, ka Jeļena jeb Liene, kā viņu saīsināti sauc, visiem palīdz? Atbildei viņa stāsta citu gadījumu. Kad Liene dzīvoja saimnieka mājā, meitai bija vēl mazi bērni, tāpēc viņai bija daudz darba un rūpju. Tomēr viņa paņēma savā paspārnē vēl sievieti ar trim bērniem. Palīdzēja par tiem rūpēties. Kad atrada labāku vietu, sieviete aizgāja.

„Manuprāt, viņa aizgāja tāpēc, ka maz viņai maksāju par darbu. Bet man nebija naudas, jo pie galda vienmēr bija 15 cilvēki, kuriem visiem vajadzēja ēst. Tieši tolaik piedzima arī Ričiņš," atceras Liene.

Jā, viņa palīdz visiem. Nevar pat iedomāties, kā iespējams nepalīdzēt, ja to var. J.Bondare dzied pagasta sieviešu ansamblī un ar savu „Audi 80" ved citas tuvāk dzīvojošās dalībnieces uz mēģinājumu. Kādu reizi ceļā uz mēģinājumu sveša sieviete pacēla roku, un Liene, protams, viņu paņēma mašīnā.

„Tā jau nebūtu Liene, ja pabrauktu garām," atzina viena dziedātāja.

Kad Jeļena uzzināja, ka sievietei no Vidagas vēl jāiet pieci kilometri pa meža ceļu, neko neteica, bet uzreiz bija skaidrs - vakara tumsā neļaus iet vienai. Aizveda. Mēģinājumu, protams, nokavēja. Toties varēja naktī mierīgi gulēt, jo nepameta sievieti tumsā vienu.

„Kā var nepalīdzēt! Vai jūs to varētu?" nesaprot J.Bondare.

Reizēm viņa ir tā nogurusi, ka gribas visam atmest ar roku. Bet vēl jāaizbrauc pie vīramātes. Un jāizpalīdz kādam, kuram jātiek pie ārsta.

„Neviens negrib braukt un vest, bet es vienmēr atrodu laiku. Atlieku savus darbus, lai aizvestu pie ārsta Alūksnē, arī Valmierā," atzīst Liene.

Šī viņai ir jau piektā mašīna. Sāka ar „Moskviču", tad bija divi „VAZ", „Golf" un beidzot „Audi 80". Lai gan arī mašīna prasa gan rūpes, gan izdevumus, ar to Jeļena spēj ātrāk un vairāk paveikt.

Manto izturību un labsirdību
J.Bondare ir baltkrieviete, bet dzimusi Lietuvā. 1964.gadā atbraukusi uz Latviju un ļoti ātri iemācījusies latviski. Un ne tikai. Viņa sacer dzejoļus, kā arī no galvas deklamē latviešu autoru dzejoļus.

„Ģimenē bijām četri bērni, es - visjaunākā. Jūs pat iedomāties nevarat, kur un kā es piedzimu. Bija 1943.gada 15.oktobris, kad māte ar tēvu lasīja kartupeļu mazumus. Lai gan māte juta, ka bērns tūlīt dzims, tēvs aicināja paciesties un pabeigt lauku," stāsta Jeļena. Māte sašļuka turpat pie ratiem, un bērns izkrita zemē. Kad tēvs to pamanīja, pameta zirgu un skrēja pie mātes, velkot nost kreklu, kur jaundzimušo ietīt. Ar zobiem tēvs pārkoda nabas saiti. „Tā esmu izjutusi aukstumu un guvusi rūdījumu, jau piedzimstot," secina sieviete.

Kad pārbrauca mājās, visi brīnījās, kur tik ātri bērns radies. Tēvs smējās, ka čigāns braucis garām un iemetis meiteni ratos. „Skolā līdz pat 4.klasei mani sauca par čigāna meitu. Man bija melni mati un brūnas acis. Tiesa, arī mātei bija melni mati. Un maniem dēliem ir melni mati," salīdzina J.Bondare.

Tomēr svarīgākais mantojums ir labestība, ko viņa saņēmusi pūrā no vecākiem. Lai arī dzīve nelutināja, tās ģimenē nekad netrūka.

Vai kādreiz Lienei pašai ir bijusi vajadzīga palīdzība? Lai gan daudzreiz ir bijis grūti gan morāli, gan fiziski, viņa reti gājusi meklēt atbalstu. Atbildot, kas ir bijis visgrūtākais dzīvē, Jeļena citē Āriju Elksni:

„Grūti darba smagumu nest,

Grūti nenest neko,

Grūti aizbēgt no pasaules,

Grūti satikt ar to.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Spēj dot vairāk nekā prasa

Kategorijas