Ilgojas pēc Dieva pieskāriena

2008. gada 22. decembris 11:11

4213

Mācītājs Ivo Šmits kalpošanu draudzēs uzskata par Dieva sūtību. “Ja cilvēkam ir aicinājums no Dieva, tad ir jābūt arī aicinājumam no cilvēkiem. Pasniedzējs Lutera akadēmijā mums teica – ja jums ir jābūt par mācītājiem, tad jūs tādi būsiet,” uzsver I.Šmits. Par viņa garīgās attīstības ceļu un tajā gūtajām atziņām šajā sarunā.

- Šis Adventa laiks dāvā mums mazāk miera nekā citkārt, jo saņemam ne tās jaukākās valdības dāvanas. Kā valstī un pašvaldībās notiekošo uzņem Apes, Opekalna un Zeltiņu draudzē?

- Baznīcā cilvēki nāk gūt mieru, bet šis laiks ir smags. Cilvēkos jūtams liels negatīvisms, mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi imūna pret grēku. Daudzos valda vienaldzība. Vienaldzība pret ļaunumu, pret negodīgumu, pret visām negatīvām norisēm valstī. Runāt, protams, visi runā savā starpā un izsaka neapmierinātību, bet pie Saeimas piketēt dodas tikai daži desmiti. Ja tādu cilvēku būtu vairāk, tautas būtu saliedētāka, tad arī kaut kas mainītos. Es kā mācītājs to atbalstu, jo valdība maz domā par tautas labklājību.

- Vai, jūsuprāt, ir atšķirība starp ticīgiem un neticīgiem cilvēkiem? Ziemassvētkos baznīcā vēlas būt daudzi, bet ne visi tic Dievam.

- Atšķirība, protams, ir. Šis ir laiks, kad cilvēki nāk baznīcā pēc Ziemassvētku brīnuma. To nevar nopirkt lielveikalos, to nevar iegūt daudzajos pasākumos, kādi tiek rīkoti saistībā ar svētkiem Viņi nāk, lai saņemtu to, ko ar prātu nevar izskaidrot, bet pēc kā viņu sirds alkst. Pēc Dieva pieskāriena un miera dvēselē. Dievs necenšas pārkliegt visus pasaules trokšņus un kņadu, kas valda gan Ziemassvētkos, gan ikdienā. Var redzēt, ka cilvēki šajos dievkalpojumos ir ļoti emocionāli. Man ir prieks, kad dievkalpojuma beigās visi dzied “Klusa nakts, svēta nakts” un dzirdu – aizmugurē dzied vīri. Kā nu katrs prot, bet dzied šo Ziemassvētku himnu. Tad es zinu, ka ir nojaukts mūris, ko cilvēki ikdienā uzceļ ap sevi, ap savu sirdi un dvēseli, lai netiktu ievainoti, lai spētu visu izturēt un varētu izdzīvot. Līdz ar šī mūra nojaukšanu daudziem birst asaras, kas liecina par sirds atvērtību , tās attīrīšanos un dievbērna skaidrības atdzimšanu šajos cilvēkos. Ir teikts: “Ja jūs neatdzimstat kā bērni, tad jums netikt Dieva valstībā.”

- Minējāt, ka arī pats savulaik reti gājāt baznīcā. Kāds ir bijis ceļš līdz mācītāja amatam? Kāpēc izvēlējāties kalpošanu Dievam un cilvēkiem?

- Tas, ka neapmeklēju baznīcu, nenozīmē, ka neticēju Dievam. Par to varu teikt paldies savai mammai, kas mani vēl mazu ragavās vilka uz Ziemassvētku dievkalpojumu Cēsu baznīcā. Tieši tur man 11 gadu vecumā radās pirmā nojausma, ka būšu tas, kas esmu tagad. Skatoties uz mācītāju kancelē, man it kā kāds teica – tu no turienes runāsi. 14 gadu vecumā lasīju Jāņa Evaņģēliju, bet toreiz man likās, ka tur ir stāstīts par seniem laikiem un uz mūsdienām to nevar attiecināt. Šajā vecumā man bija saskare ar mākslinieku sabiedrībā. Viņu sarunas par teosofiju un ezotēriku radīja manī interesi. Bet galvenais – gribēju izprast, kas ir visums. Lasīju Helēnas Blavatskas, Klizovska, Nikolaja Rēriha darbus un krišnaīdu literatūru, bet saņēmu tikai daļējas atbildes uz saviem jautājumiem. Turpinot meklējumus, pievērsos bioenerģētikai. Apmeklēju dziednieku kursus, un jāatzīst – man tas padevās. Kad strādāju par bārmeni, gadījās arī, ka palīdzēju kolēģiem atbrīvoties no sāpēm. Taču man pašam palika slikti. Sapratu, ka daru to, ko nevajadzētu un ne ar to spēku. vainas. Secināju – tas nav ar Dieva spēku. 1991.gadā mani kristīja un iesvētīja Burtnieku baznīcā. Kad mācītājs man uzlika rokas, radās sajūta, ka iziešu cauri zemei. Bija liela smaguma sajūta, bet tas mani, acīmredzot, atbrīvoja no kaut kā negatīva. Kad man bija 26 gadi, tuvi cilvēki mani mudināja studēt Lutera akadēmijā, lai kļūtu par mācītāju. Jāatzīst, ka man pašam vēl nebija pārliecības, ka tas ir pareizais ceļš.

- Kad un kā radās pārliecību, ka tas atrasts? Varbūt vēl joprojām ir šaubas?

- Tolaik baznīcu es apmeklēju biežāk, bet ilgi es nevarēju nomesties ceļos baznīcā un arī negāju baudīt svēto vakarēdienu. Mani kaut kas atturēja, līdz cietu avārijā. Agrā jūlija rītā, braucot mājās no darba bārā, es aizmigu pie mašīnas stūres. Braucu pa lauku ceļu apmēram ar ātrumu 90 kilometri stundā un ietriecos kokā. Kādu brīdi biju zaudējis samaņu, bet atguvies redzēju, ka no motora ceļas balti dūmi. Mašīna bija gandrīz aptinusies ap koku, bet priekšējais panelis iedzīts labu gabalu salonā. Izkāpu no mašīnas un gaidīju, ka kāds brauks garām. Apstājās pazīstami cilvēki, jo redzēja, ka tā ir mana mašīna. Taču viņi neticēja, ka esmu sēdējis pie tās stūres. Traktorists, kas palīdzēja mašīnu atraut no koka, atzina, ka esmu dzimis vairāk nekā laimes krekliņā, jo, pēc visa spriežot, man vajadzētu būt stipri cietušam vai pat mirušam. Tomēr pirmajā dienā pēc notikušā man bija ļoti žēl mašīnas. Tikai aiznākamajā dienā sāku domāt, kas būtu tad, ja es gulētu slimnīcā ar lauztu muguru, rokām un kājām, plaušās iedzītām ribām, bet mašīna būtu vesela. To nāktos pārdot, lai varētu ārstēties. Turklāt ar šo naudu nepietiktu veselības atgūšanai. Tad beidzot sapratu, ka esmu glābts ar Dieva palīdzību. Tajā vakarā es aizgāju uz Cēsu baznīcu, asarām acīs uz ceļiem sūdzēju grēkus, pateicoties Dievam, un pēc tam gāju pie Dievgalda. Tajā brīdī manī notika lūzums.

- Tagad kalpojat Alūksnes rajona draudzēs, bet dzīvojat Cēsīs. Droši vien ir grūti braukāt. Vai nedomājat pārcelties tuvāk?

- Jā, es domāju pārcelties un dzīvot te pastāvīgi. Jaunlaicenē man ir dzīvoklis. Taču pārcelšanās, protams, nenotiek steigā. Es būtu laimīgs, ja varētu kalpot vienā draudzē, nevis visu darīt trīskārt – vadīt dievkalpojumus, Bībeles stundas, iesvētes mācības, kristīt, iesvētīt ... Dažkārt uzskata, ka lauku mācītājiem ir mazāk darba, jo draudzēs nav daudz cilvēku. Taču draudzes locekļu skaits nenosaka darba kvalitāti. Diemžēl mācītāju trūkst. Iepriekšējos gados mācītāji par darbu saņēma tik, cik draudze varēja atļauties samaksāt. Lai varētu iztikt, līdz pagājušajam gadam papildus strādāju divos darbos. Biju sociālais rehabilitētājs Cēsu bērnu namā un kapelāns nepilngadīgo kolonijā. Tagad baznīcas vadība ir noteikusi vienotu atalgojuma sistēmu, lai mācītāji varētu kalpot ar lielāku atdevi.

- Vai jums ir vaļasprieks brīvajam laikam?

- Man patīk atpūta pie jūras, kur ir mazāk cilvēku. Tad var redzēt un izjust Dieva radīto – patieso realitāti. Pilsētā ar mūžīgo steigu, ko mēs paši radām, tas nav iespējams. Kad esmu pie jūras, izjūtu, ka visas problēmas nav nekas. Tā sniedz mieru un Dieva klātbūtnes sajūtu, jo Dievs runā caur klusumu. Dievs atklājas, liekot cilvēkam apstāties, ielūkoties sevī un pasaulē. Dievs nāk pie ikkatra. Tāpēc ieklausies, atver savu sirdi un dvēseli!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ilgojas pēc Dieva pieskāriena

Kategorijas