Dzīve nekad nav viegla

2008. gada 28. novembris 16:00

806

Alūksnietis Ainārs Zelčs ir brīvmākslinieks, tēlnieks un literāts. Man gribas piebilst – brīvdomātājs. Vienmēr Ainārs ir ne tikai sekojis notiekošajam pilsētā un valstī, bet arī bijis aktīvs dalībnieks: Latvijas Tautas frontes nodaļas vadītājs, rajona padomes un pilsētas domes deputāts. Viņam ir savs viedoklis arī par pašreizējo situāciju un vēstures paralēlēm.

Vaimanātājiem par krīzi A.Zelčs atgādina, ka nekad nav bijuši “labie laiki” - tāda ir dzīve. “Kad cilvēki ir teikuši, ka jūtas apmierināti ar dzīvi? Ja pirmajā vietā liek materiālo labklājību, tad vienmēr jutīsies slikti. Arī tam, kuram ir daudz naudas un mantas, tās ir mazāk nekā vēl kādam citam,” spriež Ainārs. Viņš atzīst, ka tās ir viltus ērtības, kuras nenes laimi.

Kapitālisms tiek atzīts par labāko sabiedrisko iekārtu, tomēr tā nav paradīze zemes virsū. Tāpēc mums ir jācenšas dzīvot tā, lai justos labi. Ainārs iesaka pievērsties garīgām vērtībām vairāk nekā materiālajām. Katram ir bijuši skaisti mirkļi vai pat gadi. Padomāsim, vai tie bija saistīti ar naudu? Aināram tāpat kā daudziem skaistākie ir Atmodas gadi. “Tas laiks bija pacilājošs, lai gan arī tad nebūt ne viss bija gludi un jauki. Taču šajā pacilājošajā gaisotnē tas nelikās svarīgi. Mēs uzskatījām, ka soli pa solim viss nokārtosies un attīstīsies,” atgādina A.Zelčs. Tolaik katra kaut neliela uzvara tika uzņemta ar sajūsmu. Ja arī gadījās kaut ko zaudēt, tad ticēja, ka rīt vai parīt to varēs atgūt.

Nomāc naudas pelnīšana

Tagad visi ir aizņemti ar naudas pelnīšanu. Tā ir visur pasaulē, taču citur nestaigā tik drūmām sejām. Ainārs norāda, ka amerikāņi nomāktības vietā liek mākslīgu mundrumu. Smaidot viņi sevi uztur pacilātā garastāvoklī. “Mēs tā nedarām. Domāju, ka arī nevajadzētu censties pēc tā. Tomēr degunu nokārt nevajag nekad,” saka A.Zelčs. Iespējams, arī viņam nav viegli. Tomēr Ainārs neļaujas pesimismam un smaida. Vai būtu labāk, ja nesmaidītu? “Vajag smaidīt latviski, nevis amerikāniski,” ir pārliecināts viņš.

Jā, daudzi ir vīlušies, ka tik ilgi cerētā, lolotā un izcīnītā valsts neatkarība nav tāda, par kādu tika sapņots. Acīmredzot vajadzēja spriest ar vēsu prātu. Tomēr arī tad nevarētu paredzēt, kas būs pēc 10 un vairāk gadiem. “Neviens nevar izdomāt tik daudz gājienu uz priekšu. Diemžēl, visi gaidīja – nu tik būs. Kas tad būs?” spriež Ainārs. Turklāt ir jau arī, tikai esam paguvuši pierast pie preču pārpilniem veikaliem un citām lietām, pēc kurām padomju varas gados tā tiecāmies. Tolaik kaut kas īpašs bija importa sulas vai šķīstošā kafija. Tagad tās ir visos veikalos. Sabiedriskās un dzīvojamās telpas ir glītas, jo tajās izmantoti dažādi jauni materiāli. Protams, vēl arvien daudz kā trūkst, tomēr salīdzinājums liecina par attīstību.

Ļauj panīkt lauksaimniecībai

Tomēr daudz ko varēja un vajadzēja darīt citādi. Ainārs nepiekrīt, ka nevajadzēja likvidēt kolhozus. Kā tad zemi varētu atdot īpašniekiem? Tas gan nenozīmē, ka valsts saimniecības politika bijusi nemaldīga. Lauksaimniecībai bija jāpievērš daudz lielāka uzmanība, nevis pirmajā vietā jāliek tranzīts un tūrisms. “Diemžēl mūsu politiķi domāja tāpat kā rietumu draugi, tāpēc ļāva lauksaimniecībai panīkt. Vajadzēja veidot zemnieku kooperatīvus. Jā, atsevišķi kooperatīvi veidojumi pastāv, bet tiem nav valsts atbalsta,” skaidro A.Zelčs. Viņš norāda, ka arī izdevuma “The Economist” žurnālists Edvards Lūkass atzīst - mūsu valstī svarīga varētu būt lauksaimniecības attīstība. Turklāt viņš iesaka palielināt enerģētikas neatkarību no Krievijas.

“Kāpēc nogrima “Parex banka”? Tāpēc, ka bija cieši saistīta ar Krievijas kapitālieguldījumiem. Kā tos izņēma, tā bankai bija krahs. Tagad mums būs jāsedz neveiksmīgās biznesa politikas sekas,” spriež Ainārs. Viņš cer, ka aizņēmums no Starptautiskā valūtas fonda liks ārzemju investoriem sekot šo līdzekļu izlietojumam mūsu valstī.

Ja grimst tauta, grimst arī politiķi

Protams, visi politiķi nav negodīgi. Starp 100 gudrajām galvām Saeimā ir godīgi cilvēki. “Tomēr negodīgu ir vairāk. Tāda ir cilvēka daba. Tiesa, to var ietekmēt, ja tautai dod iespējas paust savu viedokli. Demokrātiskā iekārtā politiķiem ir jābaidās no vēlētājiem,” uzskata A.Zelčs. Ja varēs panākt, lai katrs iedzīvotājs izjustu uzlabojumus savā dzīvē, tad labāk dzīvos arī paši politiķi. “Ja grimst tauta, grimst arī tie, kuri ir pakāpušies uz tautas,” uzsver Ainārs. Viņš domā, ka Satversmes grozījumus, kas paredz vēlētājiem tiesības atlaist Saeimu, neizdosies pieņemt. Tāpēc atliek gaidīt jaunas Saeimas vēlēšanas. Vai tajās ievēlēs labākus tautas kalpus? “Es domāju, ka jā. Tik daudz godprātīgu deputātu taču var atrast! Turklāt valsts ir tik sliktā stāvoklī, ka vairs nevarēs atļauties rīkoties kā līdz šim,” pamato Ainārs.

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas. A.Zelčs ar bažām raugās uz veidojamajiem novadiem. Tomēr nevēlas izteikties, kurus cilvēkus vajadzētu vai nevajadzētu vēlēt Alūksnes novada domē. Toties droši viņš var teikt, ka pats nekad vairs nebūs starp deputātu kandidātiem. A.Zelčs nevēlas piedalīties pašvaldības darbā, jo tajā lēmumu pieņemšana un rīcība esot pārāk gausa. Viņš grib rīkoties ātri, taču pašvaldībā ir jāsaskaņo daudzu cilvēku intereses. “Tāda ir demokrātija. Tomēr tiek zaudēts laiks, ko es labāk izmantoju darbam – kaut ko izkaļu. Būs lielāka jēga nekā sēdēt pašvaldībā,” secina tēlnieks. Diemžēl pie demokrātijas pieder arī deputātu nesaskaņas un domes vadības maiņas. Ainārs ir pārliecināts, ka vēlētāji ir gudri un zinās, par ko balsot. “Pagastos ir daudz spējīgu un darbīgu cilvēku, bet var gadīties, ka par viņiem būs mazāk balsu nekā par pilsētas kandidātiem,” pieļauj A.Zelčs.

Atgriezties liek ilgas pēc dzimtenes

Iedzīvotāju skaita samazināšanās ir objektīvs iemesls novadu veidošanai. Tomēr nevar cerēt, ka novados būs vērojama straujāka attīstība. Varbūt to veicinātu ārzemēs strādājošo tautiešu atgriešanās dzimtenē. Ainārs atklāj, ka ir tāds nerakstīts likums: “Ja apmēram desmit gadus nodzīvo svešumā, tad rodas stipras ilgas pēc dzimtenes. Kādam tās ir ātrāk, kādam vēlāk, bet esmu pārliecināts – ja šie cilvēki neatgriezīsies, tad mūža nogalē viņi rūgti raudās, jo jutīs, ka dzīve ir pagājusi ne tā, kā vajadzētu,” ir pārliecināts A.Zelčs. Tiesa, ne jau visi.

Vairums aizbraucēju atgrieztos Latvijā, ja šeit apgrozītos lielāka nauda. Kur to dabūt? “Latvieši nav tik bagāti kā citu valstu iedzīvotāji. Tomēr esam bagātāki par pasaules lielākās daļas iedzīvotāju. Mēs nemaz neesam tik sliktā stāvoklī. Tiesa, sacensībā ar visbagātākajām valstīm krietni zaudējam. Tas ir iemesls, kāpēc satriecoši daudz mūsu cilvēku ir izbraukuši no valsts,” salīdzina Ainārs. Vai viņi svešumā būs laimīgi? Vairumā gadījumu – nē. Ja arī izdodas nedaudz iekrāt naudu, jārēķinās, ka viņi tomēr ir ienācēji, nevis tās vai citas valsts pilsoņi. “Tā ir milzu nelaime, ka Latvijā trūkst šo cilvēku. Sevišķi jauniešu, bez kuriem mums nebūs nākotnes. Pēc 1940. gada okupācijas tas ir sliktākais, ko esam piedzīvojuši. Banku krīzi pārdzīvosim, bet par aizbraucējiem sāp sirds,” saka A.Zelčs. Viņš atgādina, ka simtiem tūkstoši latviešu ir izceļojuši uz citām valstīm, turklāt nav atgriezušies. Savulaik Brazīlijā un citur bija rosīgas latviešu kolonijas, bet visas ir iznīkušas. Arī šie cilvēki cerēja atrast labāku dzīvi. Iespējams, arī atrada, bet darbdienu vakaros savā labiekārtotajā mājā apsēdās ar seju pret to debespusi, kur ir Latvija.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzīve nekad nav viegla

Kategorijas