Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atzīstas mīlestībā Apei

Mārīte Dzene

2008. gada 14. novembris 14:36

960

Rasma Harju: “Apbalvojums nav tikai man, bet manai pilsētai un maniem cilvēkiem.”

Šodien Valsts prezidents Valdis Zatlers pasniedz Atzinības krusta Lielo sevišķās pakāpes goda zīmi apenietei Rasmai Harju, sabiedriskajai un kultūras darbiniecei, novadpētniecei, latviešu valodas un literatūras skolotājai.

„Sākumā domāju atteikties no apbalvojuma. Likās – kāpēc tieši man? Bet, visu pārdomājot, secināju, ka šis apbalvojums nav tikai man. Tas ir manai pilsētai un maniem cilvēkiem. Ne jau visu, ko esmu darījusi, paveicu viena no A līdz Z. Tā ir kopēja darbošanās, tāpēc esmu priecīga, ka tā ir noticis,” saka R.Harju.

Viņas Latvija ir mazā Ape. Ar tās sakoptību un darbīgajiem cilvēkiem Rasma lepojas. Lai gan reizēm gribas pateikt vai uzrakstīt arī par to, kas palicis neizdarīts, tomēr apdomājot tiek secināts, ka labāk stāstīt par labo un skaisto, kas ir radīts. „Ar to es dzīvoju. Atrodu cilvēkus, kas domā līdzīgi kā es. Tas nenozīmē, ka Apē nav nekā slikta. Taču zinu, ka labo vairo tikai labais,” uzskata R.Harju.

Darbs atrod darītāju
Rasma atzīst, ka viņa ir patriote: „Citādi nemaz nevar būt!” Dzimtās vietas mīlestība ir augusi reizē ar pašu kā graudi, kas zemē dzen zaļus asnus. Nu jau 18 gadus R.Harju ir pensionāre. Liekas, varētu mierīgi dzīvot, bet viņa tā neprot. Tagad ir vairāk laika apkopot materiālus par Api un tās cilvēkiem grāmatās. „Tā ir sagadīšanās vai nolemtība, jo neviens neko man nav licis darīt. Visi materiāli ir paši atnākuši pie manis. Kāpēc tieši pie manis, es nezinu,” secina R.Harju. Acīmredzot viņas interese un vēlme izzināt, atklāt citiem novada vēsturi nav palikusi nemanīta jau tad, kad Rasma strādāja vidusskolā.

Tagad viņa gatavo izdošanai grāmatu, lai varētu šos materiālus atdot cilvēkiem. “Tādu materiālu nav nevienam citam, tāpēc tos nevaru paturēt tikai sev,” ir pārliecināta pensionāre. Sākotnēji bijusi doma veidot fotoalbumu par kultūras un dabas pieminekļiem Apes novadā. Bet, kad sāka strādāt, tika secināts, ka ar to būtu par maz un ir vajadzīgs arī teksts. Ceturto reizi projekts grāmatas izdošanai tiks iesniegts Kultūrkapitāla fondā, jo līdz šim finansiāls atbalsts nav saņemts. „Ja iespiedīsim, tad droši vien ar pašu naudu un domes finansiālu atbalstu. 1000 latu šim mērķim atvēlējis Apes attīstības klubs, kas Kultūras mantojuma gada balvu un naudas prēmiju saņēma par pilsētas vēsturiskā centra un vēsturiskās apbūves izpēti. Panāksim, ka grāmata tiks iespiesta,” ir pārliecināta Rasma.

Īstenos jaunas ieceres

Viņai nekad neviens nav aizliedzis darboties. “Viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēks grib darīt un dara. Tā tas ir bijis visos laikos,” spriež R.Harju. Nē, nebija gluži tā, ka Rasma zināja, ka darīs to, to un vēl to. Avīzē izlasīta vai citādi uzzināta informācija rosina arvien jaunas idejas, kuras R.Harju vēlas īstenot. „Nesen mani ieinteresēja māju vārds „Kalpaki”. Uzzināju, ka to īpašnieks ir bijis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Aleksandrs Lukstiņš. Pēc 1919.gada brīvības cīņām karavīriem dalīja zemi, un viņam to piešķīra šeit. A.Lukstiņš šo vietu nosaucis armijas virspavēlnieka Kalpaka vārdā,” stāsta R.Harju. Viņai radusies doma kopā ar jauniešu klubu „Sliedes” izstrādāt projektu, lai iegūtu finansējumu un „Kalpaku” māju vietā uzliktu piemiņas zīmi, kurā būtu gan mājas vārds, gan arī informācija par tās īpašnieku.

 
Atklāj neredzētas krāsas Apē

Līdz 18.novembrim “Latvijas Avīzei” var iesūtīt aprakstus konkursā “Atrodi jaunas krāsas Latvijā!”, bet trīs Harju ģimenes pārstāves to izdarīja jau septembrī, tiklīdz uzzināja par konkursu. Tā nosacījums ir nestāstīt par visiem zināmām vietām, bet atklāt jaunas vai maz zināmas. Rasmas mazmeita Madara nosūtīja aprakstu, kā tapa piemineklis Elīnai Zālītei. Daudzi zina, ka Apē ir rakstnieces memoriālais muzejs, bet par pieminekli ne. Rasma pati informē par Dāvi Ozoliņu, jautājot, kas tas ir. Viņa secinājusi, ka ne tikai atbraucēji, bet arī ne visi apenieši zina, kāpēc vidusskola nosaukta viņa vārdā. Meita Anita raksta par to, ka Ape ir īpaša. Viņa lepojas ar cilvēkiem, kas gādājuši, lai pilsēta zied un zaļo. Viņu dāvātajos stādos ir šo cilvēku labās domas un rūpes par skaistumu pilsētā, kas ir viņu mājas. Turklāt daudz ir izdarīts bez valsts finansiāla atbalsta. „Kad uzzinājām par šo konkursu, nedarījām neko citu, bet uzreiz rakstījām tam. Tas arī ir mūsu patriotisms,” atzīst R.Harju.

Raksta, kad nevar klusēt

Rasma smejas, ka par viņu nevajag rakstīt. „Ar mums, Harju, Apē ir grūti. Bet bez mums būtu vēl grūtāk,” joko pensionāre. Nesen nosvinēta jubileja, kurā viņu apsveica D.Ozoliņa vidusskolas kolektīvs, dāvinot ziedus un īpašu Pateicības rakstu. Tā vienā pusē ir fotogrāfija ar visiem skolēniem un skolotājiem. „Tāda nav nevienam Latvijā,” priecājas R.Harju. Viņa secina, ka piecu gadu jubileju var svinēt grāmatai par Dāvi Ozoliņu. Bet 30 gadi aizritējuši, kopš uzrakstīts un publicēts pirmais raksts laikrakstā. „Rakstu tad, kad nevaru nerakstīt,” saka R.Harju. Par Api un tās cilvēkiem viņa var stāstīt vēl un vēl, atklājot arvien jaunas iezīmes un faktus.

Kategorijas