Slimniekiem prot palīdzēt arī tikai ar vārdu

2008. gada 8. novembris 10:05

1005

Alūksnietei Dainai Višņevskai vienīgā darba vieta ir Alūksnes slimnīcas Terapijas nodaļā. Visus šos gadus palikt uzticīgai medicīnai viņai palīdzējis tas, ka būt mediķei ir viņas sirds darbs.

Doma par mediķa profesiju viņai radās, jau mācoties Mārkalnes pamatskolā. Toreiz tā šķita skaista profesija baltā halātiņā. Arī uzvārds Dainai ir “medicīnisks” – Višņevska. Tas patīk arī nodaļas pacientiem, kuri jokojot atzīst, ka uzvārda dēļ māsiņu viegli atcerēties.

Jau kad mācījās vakarskolā Alūksnē, Daina strādāja slimnīcā par sanitāri. Mediķa darbu bija iepazinusi, tādēļ aizgāja mācīties Cēsu medicīnas skolā. Par medicīnas māsu Terapijas nodaļā D.Višņevska strādā kopš 1975.gada.

Pagājušajā nedēļā Latvijas mediķi devās uz Rīgu, lai streikā paustu savu neapmierinātību ar veselības sistēmu. D.Višņevska nebija starp streika dalībniekiem, jo bija jāstrādā. Viņa uzskata, ka streikot vajadzētu visiem kopā – gan mediķiem, gan pacientiem, tad varētu vairāk ko panākt. Par medicīnu un brīvo laiku arī šī saruna.

- Kā raksturotu darbu Terapijas nodaļā?

Katrā nodaļā ir sava darba specifika. Kopš 1975.gada strādāju kā dežūrmāsiņa – 24 stundas diennaktī. Ja ir slīdošais grafiks, tad katru ceturto diennakti, reizēm biežāk – kad ir atvaļinājumu laiks vai kāds kolēģis saslimst. Pozitīvi ir tas, ka kopš šā gada strādājam divas dežūrmāsiņas. Mana darba diena sākas pulksten 8.00. Parasti uz darbu nāku pusstundu iepriekš, jo man patīk, ka nodod dežūru un izstāsta, kas noticis, kamēr manis nebija. Rīta pusēs ir aktīvais procedūru un speciālistu apmeklējumu laiks, tagad ļoti daudz analīžu pacientiem jāveic. Pēcpusdienās un vakaros atkal ir vairāk darba, pusdienlaiks ir mierīgāks..

Darba ir daudz un tas ir grūts. Pacientus pie mums atved ļoti smagā stāvoklī, lielākā daļa ir guloši un kopjami. Salīdzinot ar to, kā strādājām agrāk, tagad darbs ir grūtāks. Agrāk lielākā daļa pacientu paši atnāca uz procedūru kabinetu, tagad procedūras lielākoties veicam palātās. Tiesa, ir vieglāk strādāt, jo izmantojam vienreizējos materiālus. Atminos, kā agrāk bija jāsterilizē medicīnas instrumentus – tie laiki bija traki! Tagad var ātrāk un precīzāk veikt dažādus izmeklējumus.

Agrāk nodaļā bija vairāk pacientu – pat gaitenī bija izvietotas gultas, tagad gultasvietu ir mazāk, bet pacientu saslimšanas ir smagākas. Iepriekš insulta slimnieki bija retums, diemžēl tagad tā ir ikdiena. Manuprāt, tagad cilvēki mazāk rūpējas par savu veselību – iemesls tam ir arī naudas trūkums, jo medikamenti ir dārgi. Bieži atved uz nodaļu pacientu un tad atklājas, ka viņam ir arī citas veselības problēmas.

- Kas ir mudinājis palikt uzticīgai medicīnas nozarei?

Man tas ir sirds darbs, kas ļoti patīk. Man lielā meita dzīvo Amerikā. Kad aizbraucu pie viņas ciemos atvaļinājuma laikā, nav ilgi jāgaida, kad man jau gribas atpakaļ uz mājām un uz darbu pie savām meitenēm. Terapijas nodaļas pacienti lielākoties ir vieni un tie paši, jo tiklīdz kaite saasinās, viņi atkal nokļūst pie mums nodaļā. Mēs jau pa logu vērojam pacientus, ko ieved slimnīcā un zinām, kuru nogādās mūsu nodaļā.

Ir gandarījums, kad redzu, ka pacientam paliek labāk – tie ir mūsu darba augļi. Arī pacientu izteiktie labie pateicības vārdi spēcina. Bieži vakaros tantītes mani uzmeklē, jo ļoti vēlas parunāties. Un bieži viņām pietiek ar runāšanos vien – zālītes vairs nevajag. Nodaļā ir ļoti jauks kolektīvs un nodaļas ārstes.

- Kā jūs vērtējat medicīnas darbinieku streiku?

Manuprāt, streikot vajadzēja visiem kopā – ne tikai mediķiem, bet arī pacientiem, kopā vēršoties pret pašreizējo veselības aprūpes sistēmu Latvijā. Tādējādi tiktu prasīts ne tikai mediķu algas palielinājums, bet arī medicīnas nozares sakārtošana. Piemēram, kā lai slimnieks nokļūst pie ģimenes ārsta, ja ārsts nav viņam sasniedzams katrā laikā? Arī par uzturēšanos slimnīcā pacientiem ir dārgi jāmaksā. Ja paaugstina pacienta iemaksu, tad ir jāpaaugstina arī darba algas un pensijas cilvēkiem, lai viņiem būtu līdzekļi par ko ārstēties. Uzskatu, ja visi vienoti streikotu, tad varētu panākt izmaiņas.

- Vai pati arī piedalījāties mediķu streikā?

Nē, jo man šajā dienā bija jāstrādā. Patiesībā tā ir bijis vienmēr – kad mediķi streiko, man ir bijis jāstrādā. Pretējā gadījumā arī es būtu devusies streikot, jo esmu sabiedriski aktīvs cilvēks.

- Kas, jūsuprāt, mediķa darbā ir grūtākais, kas – patīkamākais?

Ir patīkami vērot, kā pacienti atveseļojas, kļūst priecīgāki. Ir arī grūtības, bet – ja tas ir sirds darbs, tad grūtības ir vieglāk pārvarēt.

- Kā sevi raksturotu?

Man simpatizē mīļi un atvērti cilvēki. Kad ieraugi cilvēku, uzreiz var nojaust, kāds viņš ir. Diemžēl cilvēki mūsdienās ir ļoti skaudīgi – ja kādam klājas labi, tad skaudējs jūtas slikti. Es uzskatu – ja kādam klājas labi, pārējiem par to ir jāpriecājas.

Esmu dzimusi Sibīrijā, kur iepazinās mamma ar papu. Man bija trīs gadi, kad atgriezāmies Latvijā. Mūsu ģimeni izsūtīja kļūdas pēc – citas ģimenes vietā uzvārdu sakritības dēļ un tāpēc, ka dzīvojām kaimiņos. Paps ir vācietis – atbrauca mammai līdzi uz Latviju, iemācījās latviešu valodu, nokārtoja eksāmenu un ieguva Latvijas pilsonību. Viņš prot vācu, krievu un latviešu valodu. Tādēļ manī ir nedaudz arī vācu asiņu.

- Ko labprāt darāt, kad aiz sevis aizverat slimnīcas durvis?

Tagad dzīvoju netālu no slimnīcas, kopā ar mammu, papu un meitu Kristīni. Man dzīvē nav viegli klājies – nomira vīrs un dēliņš, paliku viena pati ar divām meitiņām. Dace ar ģimeni dzīvo Amerikā, Vašingtonā, audzina manas mazmeitiņas Annu un Emmu. Kristīne strādā tepat Alūksnē par lietvedi. Esmu jau pieradusi, ka viena no meitām ir tālu prom – braucam viena pie otras ciemos. Mācu mazmeitām latviešu valodu. Dace ir studējusi psiholoģiju, bet viņas vīrs ir ārsts. Viņš ir bijis pieredzes apmaiņā Alūksnes slimnīcā.

Mums ir sava privātmāja ar dārzu – man ļoti patīk strādāt dārzā! Audzēju puķes, sūtu sīpolus no katalogiem un pēc tam priecājos, cik krāšņi ziedi uzplaukst. Kopā ar meitu labprāt gatavojam – patīk eksperimentēt un veidot ko jaunu. Meita no Amerikas atsūtīja recepšu grāmatu, Kristīne pārtulko receptes un kopā gatavojam – izdodas garšīgi. Parasti gatavošanai nododamies sestdienās.

Dziedu sieviešu korī “Elisa” un folkloras ansamblī Ziemeros. Tas ir mans hobijs, kas ļoti patīk. Patīk arī ceļot – labprāt braucu ekskursijās. Savulaik ar kori bijām Austrijā – ļoti patika. Lai arī strādājot algotu darbu ir grūti to savienot ar iesaistīšanos pašdarbības kolektīvos, tomēr man tas ir nepieciešams. Tad mēs uzdziedam, papļāpājam – tas ļauj aizmirst ikdienas rūpes un nogurumu. Šovasar bija ļoti jauks brauciens uz Dziesmu svētkiem Rīgā.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Slimniekiem prot palīdzēt arī tikai ar vārdu

Kategorijas