„Bez skaņas krīt lapas”

2008. gada 31. oktobris 16:49

12288

Šogad rudens Alūksnes pusē aizrit Ojāra Vācieša zīmē. Sagaidot novembrī dzejnieka 75. jubileju, Alūksnes pilsētas bibliotēkā noslēdzies literāro darbu konkurss 5-12. klašu skolēniem „Bez skaņas krīt lapas…”. Kopumā 119 jaunie autori ir iesūtījuši 150 literāros darbus.

Priecē tas, ka piedalījušās 15 Alūksnes rajona skolas. Vislielākā atsaucība no Alūksnes vidusskolas, E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas un Gaujienas vidusskolas. Visi darbi tika sadalīti pa vecuma grupām. Visaktīvākie literāti ir skolēni, kuri mācās 8.-9. klasē. Īpaši jāuzteic Gaujienas speciālās internātpamatskolas un Alūksnes vidusskolas skolēni par oriģinālo noformējumu literārajiem darbiem.

Katrā vecuma grupā mums ir savi favorīti. Iesūtīts ļoti bagāts dzejoļu un prozas darbu klāsts- mīļš paldies autoriem. Žūrijai bija emocionāla bauda tos visus izlasot. Daļa dzejoļu neatbilst konkursa tēmai, bet arī tajos autori uzrunājuši lasītājus emocionāli, caur savu dzīves skatījumu. Šie labākie literārie darbi tiks publicēti laikrakstā.

Liels paldies skolotājiem par atbalstu! Veiksmīgu mums turpmāko sadarbību!

Literāro darbu konkursa „Bez skaņas krīt lapas”
dalībnieku labākie darbi
DZEJA

Uzdāvini pērļu virteni
Pēdējam nakts gulbim,
Pirms vēl saullēkts
Nav to nogalējis.

Atļauj nakts gulbim
Nodejot vēl vienu deju,
Kamēr vijolīšu mūzika
Nav to iemidzinājusi.

Novij ūdensrožu gultu
Pēdējam nakts gulbim,
Palaid to ezerā
Mūžības skavās.

***

Lai līst!
Lai pār zemi nolīst miers.
Lai pār vijolīšu ziedlapām
Noslīd melanholiska asara.
Lai uz lietus aizsvīdušā loga
Meitene zīmē klusumu.
Lai līst…

Elīna Gabrāne

Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskola 11. klase

Bez skaņas krīt lapas

Sārtas lapas virpulis vējā
Un lietus lāses sejā
Kā vēss veldzējums
Atmiņām par vasaru.

Klausos lapu čukstos
Tās stāsta daudz,
Par pirmajiem saules stariem,
Par ziedēšanas brīnumiem.

Par to, kas bijis,
Par to, kas būs,
Par gadalaiku maiņu
Un nebeidzamo dzīves ciklu.

Lapas krīt klusu,
Krītu tām līdzi
Un paceļos spārnos
Lidojot brīvi.

Vita Riepniece,
Alūksnes vidusskolas 11.b klase

Malēnietis

Vīrs ar melnu bereti
nāk man pretim pa lapegļu gatvi
un smaida.
Smaida, pavisam vienkārši
Un sirsnīgi smaida.

Reiz pats viņš bija teicis:
„ja es nebūtu no šīs puses,
tad arī es smietos par šejienes
ļaudīm.”
Redzu acīs tik lepnumu
tam vīram ar stalto stāju
un sirsnīgo smaidu,
kurš nāk man pretim un saka:
„Turies mana tauta, TURIES!”
Patriots. Jā.
Šejienietis. Malēnietis.
Tas vīrs, kas nāk
man pretim pa lapegļu gatvi
un smaida.
Smaida, pavisam vienkārši
un sirsnīgi smaida.
Savējais.

Anna Langrāte,
Ernsta Glika Valsts ģimnāzijas 12. klase

Bez skaņas krīt lapas

Bez skaņas krīt lapas,
Pasaule klusē.
Es gribu šo rudeni
Nesajust.

Bez skaņas krīt lapas.
Apturiet to!
Es gribu šo rudeni
Aizraidīt prom.

Bez skaņas krīt lapas,
Apkārt tik drūms.
Es gribu šo rudeni
Izkrāsot.

Tajā gadā arī
Bez skaņas krīt lapas,
Velti bija cerēt,
Ka apmānīsi rudeni.
Tas pienāca nemanot
Un atņēma tev tavu vasaru.

Bez skaņas krīt lapas…

Monta Vērse
E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 12. klase

Bez skaņas krīt lapas

Bez skaņas krīt lapas
Ar blīkšķi krīt zars
Uz sen mītās takas
Stāv pacilāts gars

Viņš laimīgu seju
Te cilvēkus vēro
Kas dzejnieka ceļu
Te meklē un mēro

Šis ceļš jeb šī taka
Ir dzejnieku dzīve
Kur visā ko saka
Ir jūtama brīve

Šīs lapas ir dzejnieku klusākās domas
Kas aptver it visas šīs pasaules jomas
Bet zari ir dzejoļi panti un rindas
Un atskaņas skanīgas kārtīgas vingras

Un gars šis cēlais
Daudz darījis pārcietis
Ir neviens cits
Kā Ojārs Vācietis

Sandis Stapkēvičs
E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 12. klase

***
Dod man tikai minūti laika,
Un es tev pastāstīšu,
Cik neaprakstāmi skaisti šorīt uzleca saule.

Dod man tikai minūti laika,
Un es tev pastāstīšu,
Cik krāsainas man šorīt šķita debesis.

Dod man tikai minūti laika,
Un es tev pastāstīšu,
Cik ļoti es vēlētos, lai ilgāk tu paliktu.

Dod man tikai minūti laika,
Un es tev pastāstīšu,
Kā šorīt izmainījās pasaule un es.

Kristīne Ozoliņa
Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas 9. klase

Agrais rīts

Kļavas lapa skaisti mirdz,
Rasas piliens atspoguļo rītu,
Saules gaisma silda mani,
Un uz brīdi iestājas klusums…

Ieklausos klusumā, sajūtu tur
Tavu mūžīgo dzejnieka dvesmu,
Kas ved uz brīnumu pasauli,
Kur apkārt man riņķo dzejas rindas.

Tā gribētos, lai klusums ir mūžīgs
Un brīnumu pasaule neizzūd,
Jo tajā mīt spēks un gudrība,
Ko dzīvei man sniedz.

Adrija Rubina
Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas 5. klase

Rudens Gaujienā

Tās sārtās, dzeltenās un zaļās kļavu lapas
Kā mākslinieka krāsu palete,
Tās izkrāso mums Gaujas krastu
Kā varavīksne debesis.

Mēs krāsojam tā savu dzīvi
Ar krāsām dažādām,
Un Gaujiena ir mūsu glezna,
Ko šeit mēs veidojam.

Paula Pelaka,
Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas 6. klase

Ojāram Vācietim

Ar pūces spalvu
Rakstīt un izrakstīt dvēseli savu.
Tikt uz vientuļas domu salas,
Kad sirdī mājo lapkritis zeltains.
Domās aizceļot pie pelēkā zvirbuļa
Un aplūkot, vai tas vēl joprojām
Ir tik neparasti pelēks.
Redzēt un izjust,
Vai Tava Vidzemes asins saite
Burbuļo un krāc tāpat kā vakar.
Izdomāt un saprast
Tavu mūžīgo spalvu u otu.
Kā es gribētu tikt uz vientuļas domu salas,
Kad sirdī mājo lapkritis zeltains,
Un klausīties Tavas dzejas.

Inese Rezgoriņa,
Ernsta Glika Valsts ģimnāzijas 11. klase

Brīnums

Sēž Ojārs Vācietis pie skolas lauvām
Un raksta brīnumainu dzeju
Par Gauju, pilskalnu un zelta rudeni,
Kas licis vējam uzsākt neprātīgu deju.

Lai protam dzīvē dziedāt gaišu dziesmiņu,
Uz sveču balli aicina ikvienu,
Tur katrai svecei sava liesmiņa
Un katrai būtnei silta sirsniņa.

Eva Kauliņa
Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas 6. klase

***
Novadniek- vai dzirdi tu?
Kā rudenī pār kalniem salna skrien,
Un lapas krīt ar katru dienu…
Arvien, arvien.

Novadniek- vai redzi tu?
Kā bērni skrien pa krastmalu,
Kā kaija dzied šo dziesmu viedo
Par cilvēku,
Kas dzejoļus šai tautai ziedo.

Nav viņam ne bronzas, ne sudraba,
Ne zelta lietu pjedestālu,
Bet tas nekas,
Jo piemineklis- tas veidojas
No tautas lietām asarām.

Novadniek- vai zini ko viņš teicis?
„Visas zīmes rāda labu laiku,
Tātad rītu ceļš tev tālāk ies”-
Tad cerēsim uz labu laiku,
Kad Ojārs Vācietis mūsu sirdīs lies.

Renāte Ribaka
E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija 8.a klase

Rudens niķi

Rudens plosās, rudens knosās,
Visu laiku nemierīgi rosās,
Kokus atstāj plikus un vēl sasit stiklus,
Rāda savus īstos niķus.

Rudens lietus lāses mētā,
Dārzā ābolus tas nēsā.
Nebaidos es rudens lietu,
Man ir zābaki, lai dietu.

Nebīstos es rudens vēju,
Silto jaku sameklēju;
Tā, lūk, draiskais rudentiņ,
Nekaitēs man tava lietus pātadziņ’!

Ernests Jeremejevs,
Gaujienas speciālā internātpamatskolas 7.a klase

„Bez skaņas krīt lapas”

Bez skaņas krīt lapas krāsainas,
Un miglā zūd rozes rasainas.
Visapkārt ir klusums starojošs,
Un sirdī ir tukšums pārejošs.
Tu paej soli un ieklausies vērīgāk,
Patiešām viss apkārt ir kļuvis daudz mierīgāk
Nav putniņu kas čivina,
Nav neviena, kas spārnus plivina
Nav cilvēku ir tukšas ielas,
Un sirdī sakāpj skumjas lielas.
Nerej suns, kad garām tam eju.
Tik tumšā dienā, nevar dzirdēt pat vēju.
Visapkārt klusums un klāt nav neviena.
Klusumā pārciesta man ir šī diena.
Miglā zūd rozes rasainas,
Bez skaņas krīt lapas krāsainas.

Estefānija Bogdanova,
Pededzes pamatskolas 7.klase

***
Mēs sākām dzīvot dzīvi šo, nemaz nezinot, kāda tā būs,
Vai viegli ceļš ejams būs vai arī pievils kāds mūs…
Diena pēc dienas, tāpat arī gadi iet,
Mēs skrienam pa dzīvi, kaut gan reizēm pavisam negribas skriet.
Mēs palaižam garām skaistāko, jo pienākums mūs sauc,
Mums nav laika pat apstāties, lai redzētu, kā gājputni prom trauc.
Aust rītā saule, vakarā tā atkal riet,
Pret sauli griežas saulgrieze, jā, skaisti gan tā zied…
Tik retais spēj saskatīt šo brīnumu,
Tik lai zvaigzni redzētu, atmest visam ar roku, paiet garām ar līkumu.
Es spēju saskatīt gan zvaigzni spožāko,
Gan visu šajā pasaulē skaistāko…
Man īstenībā žēl to cilvēku, kas nespēj saulei uzsmaidīt,
Putna dziesmā klausīties un citiem skaisto parādīt…
Mums uz brīdi vajag apstāties, nevienam neko nesakot paklusēt,
Lai redzētu, cik pasaule ir skaista, ja, protams, kāds spēj noticēt…

Simona Apetri
Liepnas vidusskolas 9. klase

PROZA

Bez skaņas krīt lapas

Pasaka

Reiz dzīvoja kāds zēns, vārdā Jānis, kuram pašam likās, ka viņš visu zina, tomēr viņš gribēja zināt, vai ir lietas, ko viņš nezina. Viņš domāja, kā to pārbaudīt un izdomāja, ka ies pie ļaudīm un prasīs, lai uzdod viņam jautājumus.
Vienā dienā viņš aizgāja pie sava kaimiņa un prasīja, lai uzdod jebkādu jautājumu. Kaimiņš jautāja: „Vai Tu zini, kā sauc mūsu valsts prezidentu?”
„Viņu sauc Valdis Zatlers,” Jānis atbildēja.
Nākamajā dienā Jānis gāja pie sava drauga un teica:
„Uzdod man jebkādu jautājumu!”
Draugs piekrita.
„Cik ir 23x14? ” draugs jautāja.
Jānis brīdi padomāja un atbildēja: „Tas ir 322.”
Trešajā dienā viņš gāja pie veca vīra, kurš bija izslavēts par lielu gudrinieku. Vīrs katru dienu sēdēja pie dīķa un baroja pīles. Jānis teica: „Uzdod man jebkādu jautājumu, un es uz to atbildēšu.”
Vecais vīrs padomāja un atbildēja: „Kāda skaņa ir, kad krīt lapas?” Jānis apstulba, jo nevarēja izdomāt. Viņš izmisumā iekliedzās: „Klusi? Skaļi? Ai, es nezinu!”
Vecais vīrs smaidot paskaidroja: „Lapas krīt bez skaņas. Tā arī tu- jo gudrāks būsi, jo mazāk lielīsies!”
Nu vairs Jānis neuzskata, ka zina visu, un viņš nekad neaizmirsīs, ka skaistākās lapas rudenī krīt bez skaņas.

Raitis Ezeriņš,
Malienas pamatskolas 7. klase

Bez skaņas krīt lapas

MINIATŪRA

Rudens, dzejnieks, laiks , lapkritis… Šiem vārdiem ir kaut kas kopīgs. Rudens nosauļotas lapas vēja putenī virpuļo, saulē skaisti spīd rasas lāsītes tajās. Dzejnieks- mākslinieks iemūžina šo laiku. Ojārs Vācietis teicis: „Klusi nosniga kļavas…”
Rudenim brūnas lapu acis, tik dzeltenas un spožas kā blūzītes brošas. Elpa, tā ir auksta, bet svaiga! Rudens uzlicis oranžas brilles! Rudenim ap kaklu ir sava skaistākā rota- lapu šalle. Ausīs- zīļu auskari. Kājās nav kurpju, tāpēc tas nāk tik klusiņām un viegliņām, lai nevienu netraucētu. Ietinies lielā, sārtā un zeltītu lapu šallē, dodas apgleznot Latviju, gluži kā dziesmā: „nāk rudens apgleznot Latviju”. Bet tālāk ir vārdi: ”...nepūlies, necenties tā, man viņa ir visskaistākā tik un tā!...”.
Latviju nevar padarīt vēl skaistāku kā viņa jau ir. Vienā pusē tai zilganzaļi ūdeņi plūst, otrā smaidīgi cilvēki kaimiņvalstīs. Latvija katra sirdī ir skaista pati par sevi, tomēr rudens to padara vēl skaistāku. Tikai žēl, ka lapu skaistums saglabājas neilgu laiku. Tās nokrīt bez skaņas, bet lietus, vējš, aukstums tās sapūdē, samīca, sasaldē…Gribas skaļi raudāt no žēluma!
Rudens nāk un iet, bet Latvijas skaistums mums paliks mūžam…
Bez skaņas krīt lapas, bet Ojāra Vācieša „dzelteni nosnigušās kļavas jau stāv kailas”…

Simona Kozlova
Malienas pamatskolas 8. klase

Serenāde klusumam

…Bez skaņas krīt lapas- tik lēni, tik žēli. Mums uzplaiksnī atmiņas- skumjas, smeldzīgas un dzīvas. Bet retam tās tīras, skaistas un nedziestošas. Tādām pat šādā laikā ir viegli- vējainā, skarbā un raudošā, kad aiz loga sērīgi spēlē beku maršs un karuselī griežas čiekurdancis. Tas ir avots, kur smelties spēku, mācīties un saskatīt dzīves jēgu.
Cilvēks un Cilvēka radīta dzeja. Cilvēks- lepnums Latvijai.
Gaujienai, Trapenei. Cilvēks- „liela dāvana mazai tautai”.
Bez skaņas krīt lapas- ne vairs lēni, ne žēli. Tās šķirtas viena pēc otras- zaļajos vākos, ar degsmi un nepacietību iztaustītas. Un kādam ir viegli, jo Cilvēka dzejā izteiktā kristāliskā doma un iekšējais mirdzums liek garam dziedāt, tā ir valoda no dvēseles uz dvēseli.
Bez skaņas krīt lapas- mēs jau redzam, mēs jūtam. Bet kādam atkal ir viegli- oktobra pustumsā, zem sveces, ar dzeju zaļajos vākos. Kādam ir viegli, jo viņš jau redz, viņš tic rītam, viņš jau jūt, kā elpu, viņš nav viens- ar viņu ir Cilvēks- savā godā un brīvībā. Savā garā.
Cilvēks, kurš nepazudīs. Cilvēks- gods un atmiņa.
Un šis Cilvēks ir šeit- pie Gaujas. Bez skaņas, bet šeit…
Kā aiz simtās slāpes, kā atbalss…

Santa Ragaine
Sikšņu pamatskolas 9. klase

Laiks ir nežēlīgs
(O. Vācietis)

Laiks ir nežēlīgs. Tas vienmēr ir kustībā, dodas uz priekšu un nenāk atpakaļ. Sliktākais ir tas, ka laiks šo ceļu nevar iet viens. Tas ņem sev līdzi visu, bet atpakaļ nedod neko.
Pavasarī kokiem plaukst lapas. Saule ar lielu mīlestību tās silda un audzē. Vasarā tās pašas lapas zaļo un atdzīvina dabu, taču pienāk arī rudens.
Rudenī ar dabu notiek brīnumainas pārvērtības. Lapas iekrāsojas dažādās krāsās, ar to priecē cilvēkus.Bet cilvēki nav vienīgie, kam lapas patīk. Arī laikam lapas patīk, un viņš tās paņem sev. Kā? Tā vienkārši.
Laiks traucas cauri koku zariem un tās norauj. Mēs redzam vien to, kā lapa vējā lido lejā no koka un nokrīt uz zemes. Laiks paņem lapas dvēselīti, lai ar to izrotātu savu ceļu. Tiesa, pavasarī kokiem atkal plauks lapas, taču tās būs savādākas. Tas, kas reiz ir noziedējis, neuzziedēs vēlreiz. Tie būs citi pumpuri, citi augi, bet ne tie, kurus laiks jau ir paņēmis sev. Tāpat ir arī ar cilvēkiem…
Laiks ir nežēlīgs. Ja tas reiz kādu noskatījis, tad paņem viņu sev. Laiku neinteresē cilvēku skumjas vai sāpes. Tas ir ieinteresēts tikai uz savu mūžīgi ejamo ceļu. Bieži vien mums šķiet, ka kāds labs un mīļš cilvēks aiziet pārāk ātri. Taču laiks jau arī nav ieinteresēts savu ceļu iet sliktā kompānijā.
Arī Ojāru Vācieti laiks paņēma pie sevis. Tagad ar laiku vienmēr kopā ir spilgts dzejnieks, kas izdaiļos tā mūžīgo ceļu. Taču ar mums vienmēr kopā būs Ojāra Vācieša- mūsu novadnieka- talanta zvaigzne, kas rādīs mums ceļu nākotnē.
Ar cilvēkiem ir tāpat kā ar lapām. Otrreiz tāds pats cilvēks nepiedzims, tāpat kā otra tāda pati lapa neuzplauks. Taču mums vienmēr atmiņā paliks vasaras un rudeņi, kurus šie cilvēki ir darījuši krāšņākus. Vienmēr arī paliks atmiņā tie cilvēki, bez kuriem vasaras nebūtu vasaras, un rudeņi nebūtu rudeņi.

Paula Petrikalne
E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija 9.a klase

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

„Bez skaņas krīt lapas”

Kategorijas