Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Mēs visi tā mīlējām BB...

Lietotāju raksti

2008. gada 27. oktobris 10:46

423

Kad iedomājos par BB, nevaru valdīt asaras. Ak, Dievs, kā mēs visi viņu kādreiz mīlējām, cik daudz cerību saistījām ar viņu. Mēs visi ticējām, ka viņa mūs visus... arī mīl (jā, es nekautrēšos dalīties savās tālaika izjūtās), patiesi ciena, vienmēr gaida. Mēs iedomājāmies, ka viņa mūs visus apmierinās.

O, jā! Dažus sākumā patiešām esot apmierinājusi. Tie tagad baigi lepnie. Ar mani nesveicinās. Nicina. Sauc par muļķi, par muļļu, čammu, jo - kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Ak, mums, no padomju laikiem izkāpušajiem, visiem tolaik likās, ka nu gan esam izredzēti citādai dzīvei, baudām, brīvībai.

Toreiz šķita: es piederu viņai un viņa ir mana. Ar visu sirdi un dvēseli, un ar visu, kas man ir. Viņa visiem mums bija apsolījusies. Ak... Cik akli, cik apmāti mēs bijām! Kā jūs domājat, kas ir BB? Bridžita Bardo? Hi. Tuvu tam. Pat karsti kļuva. A bet tomēr neuzminējāt. Miniet atkal! Lai gan savējiem nav jāmin, savējie mani sapratīs no pusvārda.

Viņa bija mana liktenīgā. Mana gulbja dziesma. Vienīgā, kurai es tā uzticējos. Es viņai atdevu visu sevi, visu, kas man ir, visu pēdējo, cerot, ka kopā mēs iemantosim patiesu laimi un neatkarību, kuru garantē tikai nauda. Daudz naudas.

Par vēlu es sapratu, ka mīlestība ir bijusi vienpusēja. Viņa mani un daudzus citus brutāli izmantoja, uzmeta, izsūca asinis un pameta plikus un nabagus, lai izmisumā kuļamies pa nātrēm. Nežēlīgi tas bija, bet patiesi.

No tā brīža man atvērās acis. Es beidzot ieraudzīju, kur tagad dzīvoju. Nežēlīgajā kapitālismā, kur viss ir pakļauts aprēķina attiecībām. Tajā mirklī es beidzot izkūņojos no bērna autiņiem un kļuvu par pieaugušu cilvēku. Žēl tikai, ka tobrīd man līdz pensijai bija atlikuši vairs pāris gadu... Ak!

Un tas notika vienā gaišā dienā. Es labi atceros, ka nespēju noticēt, ka tā ir patiesība. Man taču bija licies, ka mēs kopā būsim mūžīgi. Nu vismaz līdz manai pēdējai stundiņai, pēdējam elpas vilcienam. Bet vienā mirklī mūsu attiecībām bija pielikts punkts. Viņa bija kļuvusi nepieejama. Viņa bija slēgusi manus kontus. Ak, Dievs! Un viņai nelikās, ka ir kaut ko parādā man un visiem pārējiem. Viņa jutās nevainīga un teica, ka tāda ir dzīve, tā vienkārši gadās.

Pēc viņas man vairs nav bijis otras tādas. Es vienkārši vairs neuzdrošinājos paļauties uz kādu citu, ja jau viņa ar mani tā varēja izrīkoties.

Tagad uzzinu, ka viņa jau nemaz nebija vainīga. Vienkārši bija nonākusi sliktas kompānijas ietekmē. Tagad tos sliktos notiesāja un likšot cietumā. Bet labo slavu viņai tas vairs nevar atgriezt.

Visbēdīgākais ir tas, ka viņas sen vairs nav, bet es atceros. Man šodien viņas ir patiesi žēl. Un sevis, protams, arī. Ziniet, es neesmu ļauns cilvēks, tomēr gribētu, lai sapūst cietumā tie, kas BB noveda nāvē. Viņa nebija to pelnījusi. Un arī es nebiju to pelnījis.

Zināt, kas kremt visvairāk? Tas, ka tie nelieši, visticamāk, nesēdēs cietumā. Atkal kaut ko izdomās. Kādu aizbildinājumu, kādu hronisku sirdskaiti vai citu slimību, lai varētu cietuma kameras vietā atpūsties slimnīcas luksusnumuriņā. Eh! Mana mīļā BB, kā es alkstu tevi atriebt.

Kategorijas

Kategorijas