Cimdos un zeķēs ieada mīlestību

2008. gada 26. oktobris 10:26

2471

Kad vien ir brīvs brīdis, apenietes Ievas Kubuliņas rokas mierā nestāv un pirkstos ņirb adāmadatas – top atkal kaut kas mīksts, mīļš, krāsains un silts.

„Adu jau sen – kopš piedzima bērni. Darba alga toreiz nebija liela, bet veikalos neko daudz nopirkt nevarēja, jo nebija piedāvājuma. Kad dēli bija mazi, viņiem ziemās ļoti patika spēlēt hokeju – slidoja, spēlēja spēles. Tad adīju viņiem garās vilnas zeķes ar musturiem, lai var bikšu galus ielocīt. Tolaik modē bija jaciņas ar cilpiņām – adīju arī tās un džemperus,” atceras I.Kubuliņa.

Vēroja pār plecu

Adīt viņa iemācījusies no mammas, pār plecu skatoties un paklusām ņemot mammas adīkli un mēģinot pati adīt. “Kad man bija gads un daži mēneši, jau tiku laista darbā – brālis un māsas aizgāja uz skolu, bet mammai bija jāgana 30 kolhoza teļi. Lai mamma pagūtu sarūpēt barību pašas govīm, man esot iedevusi katrā rokā pa viciņai, lai sargājot dārzu no teļiem. Toreiz neviens nedomāja par to, ka mazu bērnu var nomīdīt. Kad mammai bija brīvs brīdis, viņa ņēma rokās adīkli un adīja saviem četriem bērniem. Kad mamma bija adīkli nolikusi malā un aizgājusi kaut ko darīt, es paklusām to ņēmu un mēģināju adīt. Mamma pēc tam vienmēr pamanīja, ka es atkal esmu adījusi. Tā arī sākās mana adīšana,” atminas I.Kubuliņa.

Viņa atzīst, ka skolā bija darbmācības stundas, arī tad bija jāada. „Visos laikos ir bijuši pārtikuši cilvēki un trūcīgāki. Arī mūsu klasē bija meitenes no pārtikušām ģimenēm, kurās ne mamma adīja, ne meita adīja. Bet es jau pratu adīt un ar to lepojos,” saka apeniete.

Vissiltākā – nebalināta vilna

Adīšanai I.Kubuliņa izmanto pārsvarā vilnas dziju. “Brālis iedeva trīs maisus vilnas, tagad pa vasaru to izmazgāju, plucinu, lai var Alūksnē samainīt. Diemžēl veikalā vilnas dzija ir dārga – 100 grami maksā latu, turklāt dzija ir diezgan tieva. Nebalinātas vilnas zeķes ir vissiltākās, krāsotās vilnas zeķes vairs nav tik siltas. Man vecākais dēls vienmēr lūdz adīt baltas zeķes, jo tās ir vissiltākās. Turklāt sintētiskie materiāli ir neveselīgi – pietiek jau, ka mums pārtika ir ķimizēta, lai es vēl savos darbos liktu sintētiku. Tiesa, ir kas prasa tieši šādus darinājumus, jo, redz, vilnas zeķe „kož”. Tādēļ adu nedaudz arī no sintētikas. Daudzi kļūmīgi dara, ka iemet vilnas zeķes mazgāt automātiskajā veļas mašīnā un tad brīnās, ka par mazu palikušas, jo, protams, ir sarāvušās. Vilnas zeķes jāmazgā ar rokām, pievienojot nedaudz šampūna – pēc tam zeķes ir ļoti mīkstas un pūkainas,” saka I.Kubuliņa.

Pielāgojas modes tendencēm

Viņas rokas ir adījušas gan jakas, džemperus, cimdus un zeķes. „Meita uz skolu ir gājusi manos adītos džemperos un jakās. Veikalā jau tagad pārsvarā var nopirkt tikai sintētiskus apģērbus,” secina rokdarbniece. Pielāgojoties laikam un modes tendencēm, I.Kubuliņa meitai ir adījusi arī ko citu. „Vienubrīd modē bija pirkstaini cimdiņi bez pirkstiem – adīju arī tādus. Tiesa, pirkstaiņus ir grūti adīt, tomēr adīju. Ja meita vēl ko modernu noskata – adu arī to ar visu sirdi un dvēseli,” saka I.Kubuliņa.

Rakstus adījumiem izdomā gan pati, gan adīšanas grāmatā pasmeļas idejas. „Apmeklēju gadatirgus un piedāvāju savus darinājumus – cilvēki tos iegādā labprāt. Nesen biju gadatirgū Siguldā, tur daudz izpirka. Pieprasītas ir mazuļu zeķītes un cimdiņi, bet tos ir visgrūtāk adīt, jo jāizada maza, maza zeķīte vai cimdiņš. Ir cilvēki, kas mazās zeķes nopērk lellēm. Piedalos arī gadatirgos Apē, nedēļas nogalēs reizēm aizbraucu uz Alūksnes tirgu,” norāda I.Kubuliņa.

Adot gūst mierinājumu

Adāmadatas viņas rokās pārsvarā nonāk vakaros, kad darbi apdarīti un atpūšoties var adīt. Tad viņas rokas ritina dzijas kamoliņu, bet domas – domu kamoliņu. „Adot var ļoti daudz ko pārdomāt. Adīšana man ir kā mierinājums, piemēram, ja esi ar kādu sastrīdējies, adot var visu mierīgi pārdomāt. Jāatzīst – ja nebūtu nepieciešamība, varbūt arī neadītu, vismaz ne tik daudz, jo tā ir slodze sirdij un rokām,” neslēpj apeniete.

Viņa atzīst, ka ar rokām darinātam apģērbam ir daudz lielāka vērtība, nekā veikalā iegādātam. „Pirmkārt – to, ko cilvēks pats ir darījis, viņš nekad negandēs un nepostīs. Ja kaut kas izdilst, tiek salāpīts līdz pēdējam. Man mājās nepatīk vilkt kājās čības, tādēļ staigāju ar zeķēm – tā ir visērtāk un siltāk,” priecājas rokdarbniece.

Ada arī meita

Tagad arī I.Kubuliņas meita gan ada, gan tamborē. „Viņa pēdējo gadu mācās Paula Stradiņa koledžā par medicīnas māsu. Meitai saku: „Dodies tik pasaulē projām – brīva, jauna!” Ne Apē, ne Alūksnē viņai nebūtu ko darīt. Manuprāt, šeit nav nekādas perspektīvas. Arī Dzemdību nodaļa Alūksnē ir likvidēta... Meita vēlas mācīties arī tālāk – tad jau pati varēs strādāt un pelnīt naudiņu, es kā māte vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem – izskolot – būšu izpildījusi,” saka apeniete.

Viņa neslēpj, ka bijusi stingra un nešpetna, mudinājusi meitu mācīties. „Mani mamma nelaida - abas manas mācas mācījās medicīnu, es arī gribēju, bet mamma noliedza teikdama, ka pietiek jau ar divām. Varbūt tas sagandēja manu dzīvi, jo aizgāju mācīties par zootehniķi, bet tas man nepatika, nebeidzu, absolvēju pārdevēju skolu. Ja būtu izmācījusies par medicīnas māsu, vēl tagad būtu darbs un nebūtu bijuši tādi briesmu laiki, kā brīvās Latvijas sākumā deviņdesmitajos, kad biju bezdarbniekos. Līdz tam strādāju mazbērnu novietnē, to likvidēja un es paliku bez darba. Tā ir ļoti nepatīkama izjūta. Bet nepazudu, izsitos dzīvē un tagad esmu brīnišķīgā darbā. Apes mūzikas skolai ir ļoti jauka vadītāja – Lāsma Tomiņa, arī skolotājas ir kā saulītes. Ar prieku nāku uz darbu. Sevī domāju, ka laikam ir tā – jo izglītotāks cilvēks, jo vienkāršāks,” secina I.Kubuliņa.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Cimdos un zeķēs ieada mīlestību

Kategorijas