Palīdzēja Latvijai tapt brīvai

2008. gada 18. oktobris 08:00

651

Alūksnietim Ilgvaram Semanim vēl tagad ir spilgtas atmiņas par Latvijas Tautas frontes laikiem, jo arī pats tajā iesaistījās kā Alūksnes rajona iedzīvotājs. Viņam ir gandarījums par sasniegto mērķi – Latvijas neatkarību, tomēr tagadējo valsts politiķu darbā viņš ir vīlies.

Sestdien kopā ar tā laika līdzgaitniekiem I.Semanis bija Rīgā uz Tautas frontes 20 gadu jubilejas pasākumu. Apmeklēja dievkalpojumu, konferenci, koncertu pie Brīvības pieminekļa un bija pieņemšanā pie Valsts prezidenta Valda Zatlera.

Kādēļ jūs nolēmāt iesaistīties Tautas frontē?

Pēc akadēmijas absolvēšanas, kad sāku strādāt Alūksnē, manīju nebūšanas, kas slēpās aiz Komunistiskās partijas. Tad pievērsos politikai. Padomju laikos man bija jāatbalsta notiekošais, lai gan iekšēji pretrunu bija daudz, piemēram, par to, kā var būt tikai viena partija. Jutu, ka daudziem līdzcilvēkiem idejas, mērķi nesakrita ar darbiem. Darba kolektīvā bija daudz apzinīgāki darbinieki, nekā partijas biedri. Stingri sekoju partijā notiekošajam, bet pats nevienā partijā nekad neesmu bijis. Nākot pie varas Mihailam Gorbačovam un sākoties atklātumam, arī aktīvi sekoju līdzi sabiedrībā notiekošajam. Kad pēc rakstnieku savienības plēnuma Alūksnē veidojās Tautas frontes atbalsta grupa, arī es tajā iesaistījos. Tuvojās kongress, bija jāizvirza delegāti. No Alūksnes rajona braucām vairāki, Tautas frontes pirmajā domē ievēlēja darboties mani un Lidiju Glazkovu. Protams, saviļņojums toreiz bija liels.

Bija cilvēki, kas Tautas frontē darbojās aktīvāk par mani. Piekrītu, ka katrs ceturtais latvietis bija tautfrontietis – pieļauju, ka Alūksnes rajonā atbalstītāju bija pat vairāk.

Tautas fronti veidoja, lai atgūtu Latvijas neatkarību.

Protams, sākumā nedrīkstēja skaļi teikt, ka Tautas frontes galvenais uzdevums bija cīņa par neatkarīgu Latviju. Tolaik valdīja arī cīņa starp radikāļiem un prokomunistiem. Tautas fronte bija tam pa vidu un noturēja, lai viss nenotiktu pārāk strauji vai pārāk brīvi. Radikāļi gribēja neatkarību uzreiz, prokomunisti gribēja neatkarību, bet ne tādu, kā Tautas fronte. Ja Tautas fronte būtu pakļāvusies radikāļiem, pieļauju, ka mums būtu kā Gruzijā, ar asins izliešanu. Ja būtu gājuši prokomunistisko ceļu, tad mēs tagad būtu kā kazaki, uzbeki, turkmēņi. Manuprāt, Tautas frontes ceļš bija pareizs un tā savu mērķi galvenajos virzienos sasniedza.

Pirmajā kongresā daudzi vēlējās, lai Tautas fronte būtu Komunistiskās partijas paspārnē. Tomēr panācām, ka Tautas fronte būs patstāvīga organizācija, kas nepakļaujas partijai. Tolaik veidojās arī Interfronte, kas bija liels spēks. Tuvojās vēlēšanas. Gribējām, lai tās būtu demokrātiskas. Mums vietējais uzdevums rajonā bija izvēlēt kandidātus Augstākajai Padomei, kas nobalsotu par Latvijas neatkarību. Kandidātus rūpīgi izvērtējām un izvirzījām Ivaru Cauni, Andri Apini un Viktoru Kalnbērzu. Visi mūsu kandidāti tika ievēlēti Augstākajā Padomē.

Mani izvirzīja arī darbam Centrālajā vēlēšanu komisijā, biju atbildīgs par Alūksnes rajonu, skatījām, lai nebūtu pārkāpumu vēlēšanās. Piedalījos divos no četriem Tautas frontes kongresiem, biju Tautas frontes pirmajā domē. Jāatzīst, ka jau toreiz varēja izjust cilvēku tieksmi pēc augstiem amatiem. Starp domniekiem bija tādi, kas cerēja, ka līdz ar pārmaiņām mainīsies vadošo amatu personālijas un ka viņi varētu ieņemt šos amatus. Bet, kad neievēlēja, tad pamazām sanāksmes sāka apmeklēt arvien retāk un pavisam nemaz.

Vietējā vara tautfrontiešiem neizrādīja pretestību?

Alūksnes rajonā nē. Partijas Pirmais sekretārs bija Edvīns Fricis Svars, bet arī viņš iesaistījās mūsu aktivitātēs. Toreiz bija jādzied korim līdzi, ja gribēji dzīvot padomju iekārtā. Ja 1991.gadā pučs nebūtu izgāzies, tad nebūtu runa par dzelzs aizkaru, bet būtu uzlikts dzelzs jumts. Tad mēs dzīvotu kā Ziemeļkorejā. Cik dzirdēju, ka arī Alūksnes rajonā drošības orgāni bija apzinājuši, cik daudz būtu vietas, kur izvietot aizturētos. Ja pučs būtu īstenojies, pieļauju, ka Tautas frontes vadoņi dzīvotu citās pilsētās, bet visus sīkos gariņus, arī mani, ieliktu cietumā.

Vai šodien dzīvojat Latvijā, par kādu toreiz cīnījāties?

Daļēji jā, jo galvenais mērķis – neatkarība – tika sasniegts. Tagad varbūt mūs baida ar “lielo lāci” - Krieviju. Manuprāt, ja Latvija ir NATO, tad “lielais lācis” baidīsies šeit likt savu ķepu.

Bet ir lietas, kurās esmu vīlies. Manuprāt, tāda tautas neuzticība parlamentam un valdībai kā tagad, atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā nav bijusi nekad. Esmu vīlies partijā “Tēvzemei un Brīvībai”, kas apvienojās ar LNNK. Tagad tēvzemieši ir iejaukti daudzos skandālos, arī “jūrmalgeitā”. Šodienas politikā visvairāk sāpina nerēķināšanās ar tautu. Piemēram, Tautas partija jau nav tautas partija, bet bagātnieku partija, jo neatbalsta tautas, bet bagātnieku intereses. Man nepatīk politiķi, kas skaisti runā, jo aiz tādiem vienmēr slēpjas kaut kas netīrs. Cilvēkus vērtēju pēc darbiem.

Tagad politiķi iedzīvotājiem mudina dzīvot taupīgāk. Bet Latvijā ir tik daudz pilnvarnieku un valdes locekļu, kas saņem tūkstošus par to, ka varbūt vienreiz mēnesī aiziet uz sapulci! Uzskatu, ka tā ir politiķu ņirgāšanās par tautu. Piekrītu, ka ministriem vajadzētu lielas algas, bet ne jau tiem darbiniekiem, kas „stāv” aiz viņiem. Negatīvi ir arī tas, ka Saeimas deputātiem nav nekādas atbildības tautas priekšā par pieņemtajiem lēmumiem. Viņu mērķis ir par varītēm noturēties līdz sasaukuma beigām – tas ir skumji.

Man simpatizē politiķi Sandra Kalniete, Artis Pabriks, Visvaldis Lācis, Ilma Čepāne un citi, jo, manuprāt, viņi ir godīgi cilvēki. S.Kalniete daudz darīja arī Tautas frontes dibināšanā – viņa ir “dzelzs lēdija”.

Jūsuprāt, jaunā paaudze prot novērtēt, ka dzīvo neatkarīgā Latvijā?

Pietrūkst patriotiskās audzināšanas. To vajadzētu atjaunot tādu, kā padomju laikos, tikai, protams, citā virzienā. Padomju iekārtai bija arī pozitīvas iezīmes, piemēram, skolās bija disciplīna. Tagad bērniem tiek atļauts pārāk daudz.

Kā, jūsuprāt, varētu atgriezt tautas uzticību politiķiem?

Iedzīvotājiem ir jāvērtē politiķu darbi, nevis runas. Un jādomā, par ko viņi balso. Ir tomēr arī mūsdienās politiķi, kas nav sakompromitējuši sevi. Pašlaik daudzu likumu pieņemšana dēļ valdošās koalīcijas ar tautas partiju priekšgalā. Tautas partija cenšas noteicošos valsts amatos iecelt sev labvēlīgus cilvēkus. Vēl tikai “jādabū” sev labvēlīgs ģenerālprokurors, lai “nepieviļ” Tautas partiju, kā to izdarīja Aleksejs Loskutovs un Ingūna Sudraba, jo viņa godam dara savu darbu un nepakļaujas politiķiem. Domāju, ka V.Zatlers tomēr būs Tautas prezidents, lai gan arī viņu izvirzīja Tautas partija, bet viņš tai nepakļausies. Man ļoti simpatizē Valsts prezidents. Uzskatu, ka viņš ir godīgs un cienījams cilvēks. Arī viņš savulaik bija Tautas frontes pirmās domes loceklis.

Domāju, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās tauta pratīs novērtēt pareizos politiķus. Uzskatu, ka Latvijā vajadzētu būt trim- četrām politiskajām partijām, nevis tik daudz, kā tagad. Politiķiem vajadzētu apzināties, kāda ir viņu kompetence, un neuzņemties pienākumus, par kuriem viņiem nav ne mazākās saprašanas. Arī tas, ka miljonāru skaits valstī nemitīgi palielinās, neveicina tautas uzticību politiķiem.

Vai arī šodien būtu gatavs iesaistīties kādā organizācijā, lai aizstāvētu tautas tiesības?

Protams! Ja neies, nepaudīs savu viedokli, tad arī nekā nebūs. Cilvēkiem ir jābūt aktīviem. Es pašlaik politikā neiesaistos, bet cītīgi sekoju līdzi valstī notiekošajam. „Panorāma” ir mana maize, tāpat arī „Nekā personīga” un „Kas notiek Latvijā?” Es nenoliedzu, ka kādreiz iesaistīšos kādā politiskajā organizācijā.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Palīdzēja Latvijai tapt brīvai

Kategorijas