Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Uzklausa visas cilvēku lūgšanas

Agita Auziņa

2008. gada 13. septembris 09:00

525

Reizi gadā Alūksnē viesojas Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats. Arī šis gads nav izņēmums, turklāt šīs vizītes laikā Sv.Bonifācija Romas katoļu baznīcā bija iespēja tikties, lai uzzinātu kardināla viedokli vairākos jautājumos, kas saistīti ar ticību un aktualitātēm.

- Kā jūtaties Alūksnē?
- Alūksne ir neliela, bet sakopta pilsētiņa ar skaistu augstieni un brīnišķīgu ezeru. Cilvēki te ir sirsnīgi un atvērti. Pilsētā ir maza, mīļa baznīciņa, kuru es pats esmu izauklējis. Mēs saņēmām baznīcas skici, kurā bija daudz nepilnību – nebija paredzēts dzīvoklis prāvestam un pagrabstāvs. Kopīgi izlabojām trūkumus un radījām baznīcu pēc savas patikas. Ļoti interesanti šeit ir izdevušies griesti un interjera noformējums. Šī man ir mīļa vietiņa, ko ir patīkami kaut reizi gadā apciemot.

- Dievu var lūgt jebkurā vietā, kāpēc ir jābūt baznīcā?
- Lūgšanu vietas ir bijušas visos laikos, pat vēl pirms Kristus dzimšanas. Cilvēki pulcējas ticības vārdā, viņiem visiem ir vajadzīgs dievkalpojums. Un baznīca ir vieta, kas radīta šādam mērķim. Ne jau vienmēr debesīs ir saule, tāpēc būtu neprātīgi dievkalpojumus noturēt ārā. Baznīca ir pastāvīga vieta, noslēgta telpa ar visiem piederumiem, kur var lūgties, nolikt lūgšanu grāmatu, raudzīties uz altāri... Baznīca ir ticīgo cilvēku kopība. Dievs dzīvo ne tikai šajās četrās sienās, sakramenta zīmēs, bet arī cilvēku dvēselēs. Cilvēka dvēsele ir īstais Dieva templis.
Man ne tikai kā mācītājam, bet arī kā cilvēkam tīk baznīcas miers. Ir sajūta, ka visas cilvēku lūgšanas tepat vien ir. Šāda sajūta mani pārņem ikreiz pēc dievkalpojuma. Priesteris esmu jau vairāk nekā 50 gadus. Viesojoties draudzēs, lielās un mazās baznīcās, vienmēr ir patikusi tā apziņa, ka dievmaizei klātesošs ir Dievs tas kungs, uguntiņa deg uz altāra dienu un nakti kā Dieva klātbūtnes zīme. Tad nevar nelūgties, dvēsele veldzējas katram, kas nāk ar ticību. Baznīca ir neatņemama cilvēku dzīves, arī valsts un sabiedrības sastāvdaļa.

- Vai, jūsuprāt, cilvēki pietiekami pievēršas ticībai?
- Domāju, ka skolās vajadzētu ieviest ticības mācību kā obligātu priekšmetu. Skolotājiem būtu daudz vieglāk strādāt, ja vairāk skolēnu pievērstos ticības lietām. Ja paši skolēni neapzinās un nenovērtē savu uzvedību, nedarbus, izaicinošu izturēšanos, tad skolotājiem vajadzētu mācīt, ka ir viens, kas skatās uz cilvēka sirdi, kas novērtē un kura priekšā visi ir atvērti. Ja bērni sāktu to apzināties, tad viņu uzvedība kardināli mainītos. Pašlaik skolotāja profesija ir viena no grūtākajām. Ir šausmīgi, ka pirmā skolas diena jāuzsāk policijas uzraudzībā. Tāpēc jārod cita pieeja. Tā ir nelaime, ka skola ir attālinājusies no baznīcas un evaņģēlija. Ir nepareizi, ka paši skolēni raksta sev noteikumus, jo, ja paši savu rakstīto pārkāpj, tad tas netiek uzskatīts par grēku. Turpretim, ja apzināmies, ka Dieva baušļu pārkāpšana ir grēks un par to būs sods, tad attieksme un skatījums ir pavisam cits.

- Kas šobrīd ir svarīgākais, par ko vajadzētu lūgt? Liekas, ka daudzi vēlas galvenokārt materiālas vērtības. Varbūt tas ir saprotams laikā, kad nomāc inflācija.
- Bieži saka, ka dzīve ir viena, tāpēc grābj, ko var. Tā ir egoisma augsne. Neticīgajiem nav pamatojuma, kāpēc vajadzētu aizliegties jeb atteikties, ja viņi var paņemt. Ja būtu ticība mūžīgajai dzīvei un Dieva atalgojumam par taisnīgu, morāli tīru dzīvi, tad katram būtu impulss nokļūt debesīs. Kas no tā, ka uz zemes nodzīvoju 50 vai pat 100 gadus, ka mani aprok un netieku debesīs? Reliģijai ir pamats. Ja tā nebūtu, tad jau sen ticības būtu iznīkušas. Bez mūžīgās dzīves dzīve uz zemes tiešām būtu bezjēdzīga.
Jāmēģina atdzīvināt sevī šo pamatu - Dieva atzīšanu. Pamatu pamatos katram jāsāk pašam ar sevi, jo ir paruna: „Ja gribi, lai viss mežs ir zaļš, tad katram kokam ir jābūt zaļam”. Nav māksla izraisīt karu, nobeigt simtiem, tūkstošiem cilvēku un būt par uzvarētāju. Bet kur paliek atbildība tautas un Dieva priekšā? Ja zinātu baušļus “Tev nebūs nokaut” un “Tev nebūs zagt”, tad nekādas inflācijas un karu nebūtu.

- Katrs darbs kalpo labajam vai ļaunajam. Kā, jūsuprāt, ir vairāk?
- Zināms, ka labā ir vairāk. Ja ļaunā būtu vairāk, tad cilvēce pati sevi būtu iznīcinājusi. Laime, ka katra jauna paaudze sāk dzīvi no nulles un visi mazie bērniņi ir tīri, svēti. Jā, reizēm gadu gaitā viņi kļūst ļauni, varaskāri, bet viņu bērni atkal visu sāks no nulles. Tas ir cilvēces mūžīgās atjaunošanās un dzīvības ceļš. Ja vieni un tie paši cilvēki dzīvotu mūžīgi, ne ar ko labu tas nebeigtos. Tāpēc labi vien ir, ka cilvēkus Dievs paņem pie sevis. Reizēm liekas, ka Dievs nežēlīgi ir paņēmis pavisam jaunu cilvēku, bet varbūt tas tika izdarīts tieši laikā, jo paredzēja, ka viņam būtu bēdīgs dzīves nobeigums. Viss, kas notiek, jāpieņem no Dieva rokas.

- Kas atbilst vai neatbilst likuma normām, par to lemj tiesa. Vai ir tādi noziegumi, par kuriem vajadzētu piespriest nāves sodu?
- Bez tiesu sistēmas valsts nevar pastāvēt, lai gan nāves sodam nebūtu vietas kristīgā valstī. Drīzāk jāmaina tiesu sistēma, tai vajadzētu būt vairāk audzinošai. Slepkava pēc viņa ielikšanas karcerī labāks nepaliks. Cietumā viņš iepazīst sev līdzīgus draugus un patiesībā kļūst pat vēl ļaunāks. Tāpēc cietumā viņus vajadzētu izglītot, ierīkot bibliotēkas un mazas baznīciņas. Ja apcietinājumā vienai personai jāatgriežas trīs un pat četras reizes, tad tai atsēdēšanai nav bijis nekādas jēgas. Domāju, ka vairāk vajadzētu pievērsties Dievam, jo tieši Dievs ir galējais tiesnesis.

- Bet tēvs nogalina savu bērnu...
- Tās ir neticības sekas. Cilvēks rīkojas pēc pirmā instinkta, nemaz nebremzējot sevi. Pēc tam jau var nožēlot, bet izdarīto neatgriezīsi. Tas sāk līdzināties zvēru uzvedībai. Pašdisciplīna ir tas, ko mūsu sabiedrībai vajag kā sāli.

- Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā pulcē visu konfesiju ticīgos un arī neticīgos. Kā šo tendenci varētu veicināt, jo Dievs taču visiem viens?
- Visiem Dievs ir viens, un sašķelšanās nereti rodas vienīgi pašu cilvēku dēļ. Jā, šobrīd ir tendence, ka visas ticības ir vienotas. Tas ir labi. Vienotas visas tradicionālās konfesijas bija arī jautājumā par homoseksuāļu gājienu. Jāatzīst, ka tam bija būtiska loma, jo, ja būtu paši savā starpā sākuši kašķēties, tad diez vai izdotos šo gājienu atcelt. Kopā varam vairāk!

- Cilvēki vienmēr gribējuši zināt, kas notiek pēc nāves.
- Pēc nāves ir nemirstība. Dievs pēc nāves cilvēku paņem savās rokās, viņš gaida ticīgos. Dievs uzņems mūs, dubļu bridējus, savā plašajā valstībā. Iedomājieties vien, kāda ir Dieva valstība! Kāda tur būs dzīvošana! Vai nav vērts cīnīties, lai tur tiktu? Pašu cilvēku interesēs ir vairāk pievērsties garīgām lietām, tāpēc tieši to gribētu vēlēt visiem cilvēkiem – pievērsties Dievam, reliģiskām un garīgām lietām.

Kategorijas