Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kaimiņiene: “Man aizkrita durvis...”

2008. gada 5. septembris 11:29

444

Esmu diezgan aizrautīgs makšķernieks. Kā jau daudzi pensionāri. Te viendien, paņēmis savu metamo rīku, tā pavēlāk izeju no dzīvoklīša, lai dotos copēt uz tuvējā parka dīķi. Nokāpju stāvu zemāk, skatos – kaimiņiene.

Koridorā sēd uz trepēm un asaras slauka. Būdams lāga vīrs, prasu: “Mīļā sirds, ko nīksti? Ejam labāk zivīs!” A šī iešņukstas balsī, tver mani pie rokas un lūdzas tā, ka dvēseli rauj laukā: “Teni, glāb!”

Nudien. Nodomāju, ka tā kaimiņiene ir mani iekārojusi. Patiesībā sen jau biju nojautis. Mūždien viņa tā skatās, smaida. Bet nu arī lūdzas raudādama. Ko lai daru? Panika pārņem mani. Kā lai atsaku? Un, ja neatteikšu un ja to uzzinās sieva, kas tad notiks? Piepeši aptveru, ka neko negribu savā dzīvē vairs mainīt. Gribu mieru un saskaņu. Uzstājīgi un nelokāmi raujos ārā no kaimiņienes tvēriena, lai šmauktu prom.

“Man aizkrita durvis, netieku dzīvoklī, palīdzi atmūķēt!” šī nelaiž mani laukā no tvēriena. 

Sajūta tāda... kā lācim, kas dabūjis ar zīli pa pieri. Tikmēr kaimiņiene turpina klārēt: “Biju aizskrējusi uz taksofonu. Zvanīju glābējiem, tie atteicās braukt atmūķēt durvis. Viņiem finansējums limitēts. Zvanīju policijai, teica, ka viņi ne ar ko tādu nenodarbojas. Izpalīdzētu, ja tuptūzī būtu ielikts kāds kramplauzis, bet šodien kā reiz viss policijas ķurķis kā izslaucīts.”

Man beidzot pielec: “Ak, durvis...” Pats sabīstos, cik sāji skan mana balss. It kā es būtu vīlies. Samāksloti pasmaidu un solos glābt kaimiņieni. Izvelku no savas kabatas saliekamo nazi. Drusku paķimerēju slēdzeni un tā vaļā. Kaimiņiene saka paldies un vienlaikus šausminās, ka atslēga dzīvoklim jānomaina, ja jau to tik vienkārši – ar kabatas nazi – var dabūt vaļā. Pavadot mani zvejā, viņa bilst, lai atceļā ienākot ar zivīm. Šī mums abiem uzcepšot. Ko viņa ar to domā?

Kategorijas