Ekstrēmais sports Alūksnes ielās

2008. gada 15. augusts 13:51

2875

Jādomā, ka ikviens alūksnietis ielās ir pamanījis puišus, kas dienās, kad ārā labs laiks, parādās uz skeitborda dēļiem. Saulainajā trešdienas pēcpusdienā gāju uz tikšanos ar trīs alūksniešiem – skeitbordistiem. Ierodoties norunātajā vietā mani sagaidīja trīs smaidīgi jaunieši, Toms Mintāls, Ivars Orlovs un Pēteris Ausējs. Puiši katrs ir no savas paaudzes, katrs ar savu pieredzi un stāstu par skeitbordu.

Sports vai dzīvesveids?

Pēteris Ausējs, jaunākais no puišiem, ar skeitbordu nodarbojas jau 4 gadus. Pats Pēteris saka, ka sākumā to nevarēja nosaukt par skeitbordu, tā esot bijusi ripināšanās no kalna un ākstīšanās pie mājas ar drauga dēli. Tā nopietni trenēties Pēteris sācis tikai tad, kad iegādājies pats savu dēli. To visu, ko viņš ir iemācījies un pieprot šobrīd, to tagad varot saukt par skeitbordu.

Arī Ivars Orlovs ar skeitbordu nodarbojas 4 gadus. Ivaram brālēns esot nodarbojies ar skeitbordu, bet tajā laikā viņu pašu tas neesot interesējis. Pēc tam, kad sācis spēlēt Tony Hawk Pro Skater datorspēli (Tony Hawk ir profesionāls pasaules mēroga skeitbordists), neesot paticis tas, ka pats reālajā dzīvē no skeitborda neko nesaprotot. Tā Ivars sācis pats kaut ko mācīties, ņēmis dēli no brālēna un braucis. Sākums esot bijis smags.

Savukārt Toms Mintāls ar skeitbordu nodarbojas visilgāk no šiem trim puišiem. Tomam pieredze skeitbordā ir nu jau 7 gadus, pats gan viņš vairs līdz neskaitot, jo tas esot dzīvesveids. Jau bērnība Toms esot skatījies, kā puiši pie mājas ar „Ripo” dēļiem vizinās, arī esot gribējies, bet mamma neesot pirkusi dēli. Kādus gadus vēlāk kopā ar Ivaru Rāviņu sākušu spēlēt jau iepriekš pieminēto Tony Hawk datorspēli. Spēles iespaidā puiši izdomāja, ka jāizmēģina pašiem. Tajā laikā Tomam bijis „Ripo” dēlis, kuru no kāda nopircis pa lētu cenu. Pēc tam, kad dabūja dēli ar abiem uzliektiem galiem, sāka mācīties lēkt, pamazām trenējās. Sākumā gan neesot sapratuši, kas īsti jādara, lai palēktos. To mācījušies skatoties video palēninājumā un no informācijas, ka bija atrodama internetā, tikai toreiz internets nebija tik pieejams. No sākuma lēkuši pāri zariem un akmeņiem, pudelēm, līdz augstākiem šķēršļiem. Toms atzīst, ka tad, ja tu esi vidē, kur cilvēki jau māk skeitot, tad līmenis aug ļoti ātri, Ivaram un Pēterim ir daudz vieglāk, progress viņiem ir daudz ātrāks.

Kopā ar puišiem noskaidroju, ka skeitbords ir sporta veids. Pēteris to dēvē par ekstrēmo dēļu sportu. Pēc puišu domām skeitbords ir sports veids, kas īstenojams gan uz ielām, gan tam speciāli paredzētos parkos. Tas esot sports ar ierobežojumiem, bet bez trenera. Ja pārsvarā visos sporta veidos režīmu un treniņus nosaka treneri, tad skeitbordā treneris ir katrs pats sev. Toms uzsver, ka skeitbords esot dzīvesveids. Tiem cilvēkiem, kas skeitbordu neuzskata par sportu kā labs arguments varētu būt Ivara teiktais: „Ja mēs 4 – 5 stundas dienā braukājam, nolecam un nogurstam, tad tas, manuprāt, skaitās kā sporta veids.”

Aprīkojums un izaugsmes iespējas

Kā ikvienā sportā, arī skeitbordistiem ir savs aprīkojums, tajā ietilpst dēlis, gumijas riepiņas, gultņi, apavi, kā arī apkārtējā vide. Smejoties Toms piemin, ka aprīkojumā ietilpst arī ūdens, ko padzerties. Jautājumā par to, kas finansē puišu sportošanu, visi kā viens norāda, ka galvenie sponsori ir vecāki, tikai Toms tagad jau pats mazliet savu dzīvesveidu sponsorējot.

Diemžēl neviens no puišiem nav piedalījies sacensībās. Toms un Pēteris norāda, ka neesot īstais līmenis sacensībām, bet Ivars atzīst, ka neesot laika. Nepieciešamo līmeni sacensībām ievērojami kavē mazais atbalsts no pilsētas puses. Skeitbords nav populārs sporta veids Alūksnē, līdz ar to tā attīstībai netiek piešķirti pietiekoši līdzekļi. Norādot uz pašdarinātajiem paaugstinājumiem lēcieniem puiši paskaidro, kādēļ nav iespēja iegūt tik augstu līmeni, lai piedalītos sacensībās.

„Ja pie angāra laukumā tiktu noliets jauns asfalts, jau būtu ļoti labi,” skaidro Toms, „Vairs nebūtu jābraukā uz vietiņām, kur asfalts ir kaut cik labs, jo šobrīd sanāk savas spējas iesprostot skeitbordam neatbilstoši mazos laukumiņos”. Arī konstrukcijas nodrošinātu izaugsmi, puišiem esot bijusi kaste, taču pēc Jauniešu dienas tā esot pazudusi. Tomēr, neskatoties uz mazajām izaugsmes iespējām, puiši paši savā starpā spēlē spēli „game of skate”, kad viens uztaisa triku ar dēli, pārējiem dalībniekiem jāatkārto. Ja kāds nevar atkārtot, tad saņem 1 burtu, kad savākti 5 burti, dalībnieks no spēles izstājās. Uzvar tas, kurš paliek pēdējais.

Kad nebija uzstādīta rampa un paaugstinājumi pie angāra, puiši skeitoja pie veikala „Agre”. Ivars stāsta, ka pensionārēm, kas gājušas garām, esot bijis bail, ka tā lēkājot varot sabojāt bruģakmeni. Tāpat arī Toms atceras atgadījumu, kad pie Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas ēkas kāda kundze esot dusmojusies, ka puiši šādā veidā bojājot asfaltu. Tomēr skeitbords nebija ne asfaltu, ne bruģakmeni. Cilvēku attieksme pret skeitbordistiem esot 50 uz 50. Protams, tie kam nepatīk tie izrādot savu negatīvo attieksmi pat draudot, bet tādi gadījumi esot ļoti reti.

Kad jautāju puišiem, kā tuvinieki uztver viņu aizraušanos ar skeitbordu, Ivars atzīst, ka viņa brālis nereti pasmejoties par viņu. Pēteris uzskata, ka viņa tuviniekiem esot vienalga, viņi atbalstot finansiāli un norādot, ka viņam vismaz esot ko darīt. Toms piebilst, ka sabiedrība Alūksnē ir tāda, kas īsti nesaprot kas tas tāds ir – skeitbords, un ka tas nav nekas slikts.

Alūksnē skeitbordam ir perspektīva, lai gan nenoliedzami tā esot atkarīga no atbalsta, kādu sniedz pilsēta. Pēteris paskaidro, ka nupat jau kļūstot garlaicīgi, viss, kas Alūksnē pašlaik skeitbordistam ir iespējams, esot izmēģināts un ietrenēts. Toms atzīst, ka Latvijā infrastruktūra nav piemērota ekstrēmajiem sporta veidiem.

Nākotnes skatījums

Sarunas beigās smaidīgajiem Alūksnes skeitbordistiem jautāju, ko katrs no viņiem vēlas sasniegt. Ivaram ir mērķis kaut reizi piedalīties sacensībās, šobrīd gan viņš atkopjas pēc operācijas, jādomā, ka noteiktais laiks bez sportošanas dos vēl lielāku sparu viņam uzlabot savu līmeni un piedalīties sacensībās. Vēl viens no Ivara mērķiem ir uzņemt kvalitatīvu viedo materiālu par skeitbordu. Tomam skeitbords tagad ir laba laika pavadīšana kopā ar draugiem. Kopā ar draugiem viņš arī vēlās doties uz Barselonu, kas puišu vārdiem ir skeitborda Meka, pateicoties infrastruktūrai, kas esot atbilstoša ekstrēmajiem sporta viediem. Savukārt Pēterim būtiski ir tas, lai viņam neapniktu, lai visu laiku viņš justu savu izaugsmi un tiektos pēc nākošā līmeņa.
Tiem, kas grib, bet nevar sadūšoties sākt nodarboties ar skeitbordu, trijotne iesaka galvenais sākt un nebeigt. Vieglāk esot iesākt tad, kad skeito kopā ar jau pieredzējušiem skeitbordistiem. Pirmais gads esot visgrūtākais, vajag lielu gribasspēku un pacietību. Iesācēji varot droši iet un prasīt viņiem padomu, jo viņi neesot nedz iedomīgi, nedz tādi, kas „rūks” virsū.

Puiši izsaka paldies saviem vecākiem par atbalstu un izsaka vēlmi arī savā dzimtajā pilsētā Alūksnē reiz lepoties ar vienu no labākajiem skeitparkiem Latvijā.
Noslēdzot sarunu, Toms visiem skeitot gribētājiem atklāj, galvenais ir mīlēt, ko tu dari, un ja tu mīlēsi, tad viss sanāks.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ekstrēmais sports Alūksnes ielās

Kategorijas