Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kas aizsedz man sauli?

2008. gada 30. jūlijs 09:00

579

Tie, kam sirds ir krūtīs, jūt saules aptumsuma tuvošanos. Eh, sirds burtiski skrien kā negudra. Esmu seniors… Var teikt, ka tas ir dzīves saulriets, bet pagaidām vēl neesmu bezsirdis. Vasarā, mīļuprāt, metu acis uz meitiešu plikumiem. Lai to darītu bez kauna, es gatavojos laikus, apbruņoju savas acis. Nopirku te, mārketā, plastmasas brilles ar tumšiem stikliem. Kā policistam. Sieva gan pukstēja, ka es pēc sprikstiņa izskatoties un naudu tērējot visādiem sū… Bet pati sāls šajā sakarā taču ir pilnīgi cita! Es jums saku – vienreizēji! Sākumā neviens, pat mana laulātā draudzene, neredzēja, uz ko es metu aci. Un tad viendien…

Aizeju es uz parciņu. It kā pastaigājos ar suni. Tad uz soliņa ar avīzi rokās pasēžu. Tad atkal ar suni… A tur meitieši, skuķi, dāmas – nu cita par citu kuplāka, krāšņāka. Eh! Ķīķerēju pa labi un pa kreisi. Tiesa, ik pa brīdim suns man pēdas jauc. Gribu tā ilgāk nolūkoties uz dāmu, kas laiza saldējumu un sauļojas uz soliņa, plecus atkailinājusi, bet mans Duksis velk mani tuvāk strūklakai, jo viņam, makanam, gribas padzerties ūdeni vai bērnus izdzenāt. Viņš jau pats man bērna prātā, kucēns. Viņam tikai pa smilšu kasti vien dzīvoties. Bet es – nopietns vecis. Man pavisam citas intereses. Es palaižu suni skrieties bez uzpurņa. Viņš man, ziniet, ir bezšķirne. Nav bīstams. Un pats nostājos tuvāk dāmai, metu aci pāri šās plecam – kā no kalna lejā līdz zināmajai bedrītei, aizai, eh… Un prātoju, nezin, vai tas būtu 80 C izmērs. Manējai tāds bija pirms gadiem 25, bet tagad… bezformas maksimums. Jūtu, kā sviedri man pa pakausi birst zem krāgas. Burtiski slapja mugura! Es reibstu… Es cepos.

Te piepeši dāma pikti izgrūda: “Kas aizsedz man sauli?” Jā, patiesi, kas!? Sāku skatīties apkārt. Neviena nebija, mēs divi vien. Duksis kaut kur tālumā pa pļaviņu kovārņus dzenāja. “Nu paejiet taču malā, tāds kā miets!” ļauni skanēja dāmas valoda. “Piedodiet, esmu nožilbis,” buldurēju es. Dāma noburkšķēja: “Jūsu vecumā saules iedarbība var kaitēt. Jums jādzīvo ēnā. Dabūsiet vēl saulesdūrienu!”

Ak, šitā gan, ja? Norādīs, ka mana vieta ir ēnā… Pasaucu Duksi un tinām makšķeri, astes kājstarpē iežmieguši.
Mājās sieva man saka: “Vecais, tuvojas saules aptumsums. Tas būs 1.augustā. Cilvēka organisms to sajūt jau iepriekš kā smagu triecienu pa nerviem, aknām, sirdi. Tu jūti, vecais?”

Kālab lai melotu? Jūtu. Un kā vēl! Bet es nepadošos! Kamēr vīrietība manī nav galīgi pamirusi, tikmēr mana hroniskā kaite – tieksme pēc daiļā dzimuma – liks man iekarst ikreiz, kad ieraugu skaistu sievieti. Esmu gatavs riskēt kaut vai ar saulesdūrienu, cerība mirst pēdējā. Varbūt izdosies tomēr nocopēt…

Kategorijas