Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Spodrina latvisko kultūras mantojumu

Mārīte Dzene
Sarunas par dzīvi

2012. gada 2. jūlijs 11:19

522

Ja jums jautātu, kāda ir latviska arhitektūra un ainava, telpu noformējums, nacionālie ēdieni un dzērieni vai virtuve, daudzi droši vien samulstu un klusētu. It kā jau zinām, bet... Turklāt Kurzemē, Latgalē, Zemgalē un Vidzemē, kā arī katrā novadā  ir savas atšķirīgas nianses gan dabā, gan paradumos un tradīcijās. Tieši atšķirīgās “odziņas” ir tās saldākās, kuras meklē gan pašmāju, gan citu valstu tūristi, ekskursanti un ciemiņi.

“Lauku ceļotājs” kopā ar Igaunijas lauku tūrisma asociāciju īsteno projektu, kura mērķis ir dot iespēju iepazīt īstas lauku mājas, īstus latviešu ēdienus un visu, kas veido nacionālo kultūras mantojumu, lai to popularizētu. Dažu projekta konsultāciju dalībnieku piedāvājumā un iecerēs bija ļauts ieskatīties žurnālistiem. Atstāj pēcnācējiem tēvzemes mīlestību
Par Limbažu novada skaisto Bīriņu pili šoreiz nestāstīšu, lai gan muižas kompleksa tapšanas vēsture ir interesanta. Varētu domāt, kas kopējs vācu muižkungu atstātajam ar latvisko kultūru. Taču patiesībā ir ļoti grūti nodalīt, kas gadsimtu gaitā tajā ir saglabājies autentisks un kas pārņemts no vācu vai kaimiņu – lietuviešu un igauņu – vai citu tautu kultūras. Savukārt vācu baroni nav bijuši tikai ļauni mūsu tautas paverdzinātāji. Bīriņu pils fasādē ir uzraksts latīņu valodā: “Atstāj pēcnācējiem tēvzemes mīlestību!”, kas liecina, ka  tās īpašnieks piektajā paaudzē tiešām ļoti mīlēja Latviju. Tās plašajā parkā ir Mīlestības ozols, pie kura bija pils saimnieka dēla Ērika un viņa mīļotās  meitenes,  latviešu kalpones, tikšanās vieta. Tagad te ierodas jaunlaulātie, kuri atstāj dāvinājumu ozolam – kopā sasietus zvaniņus. Radies ticējums – ja zvaniņi paliek ozola zaros ar pirmo metienu, tad dzīve būs saskanīga kā zvaniņiem, kuri sasaucas vējā.  Ja tie neaizķeras, tad acīmredzot ir palicis kāds neatklāts noslēpums. To tad vajag izstāstīt un mest vēlreiz. Tiesa, jaunlaulātiem tādi gadījumi ir reti, bet kādam sudrabkāzu pārim esot bijis jāmet 7 reizes.
Bīriņu muižas ūdensdzirnavas, kurās tagad iekārtots krodziņš un muzejs, protams, bija saistītas ar latviešu zemnieku darbu un tā augļiem. Tur viņi veda pārstrādāt izaudzētos graudus, šo procesu joprojām var iepazīt. Taču paredzēts atveidot arī to, ar ko viņi nodarbojās ārpus darba. Tagad iecere ir tikai sākumā – var pasēdēt dzirnavu kafejnīcā gan telpā, gan āra terasē, ārā ir liels katls, kurā vārīt zāļu tēju vai zupu viesiem. Dzirnavu otrajā stāvā iekārots senlietu muzejs, to iecerēts pārveidot ar domu, lai tas būtu latviskāks.

Staicele glabā senākās vēstures liecības
Staiceli dēvē par Ziemeļvidzemes pērli. Tās simbols stārķis rotā pilsētas karogu, turklāt daudz kas liecina – Staicele ir “Eiropas stārķu pilsētu organizāciju” biedre. Taču šoreiz par citu būtisku niansi, kas raksturīga tikai šai vietai. Staicele pieder pie senā Metsepoles novada, kas jau no 12. līdz 13.gadsimta ir bijusi lībiešu apdzīvota teritorija. Lībieši ir Latvijas pamattauta ar stipri atšķirīgu valodu, kas radniecīga igauņu un somu valodai. Vairāku gadsimtu garumā lībieši ir saplūduši ar latviešiem, arī viņu kultūras iezīmes ir cieši savijušās ar mūsu kultūru. 1898.gadā Staicelē darbu sāka papīrfabrika, kuras strādniekiem būvētās mājas ir saglabājušās. Lielā iela, kurā tās atrodas, kādreiz bija lauku ceļš. Kopš pagājušās vasaras tā ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis – senākās vēstures lieciniece. Septiņdesmitie gadi bija fabrikas ziedu laiki, kad cēla jaunas vairākstāvu mājas, bet vecās bija paredzēts nojaukt. Par laimi, tas nenotika. Staicelē cenšas saglabāt lībisko. Lībiešu muzejs “Pivalind” iepazīstina ar šīs tautas vēsturi un kultūru. Muzejā – krogā var baudīt miežu putraimu biezputru ar grauzdētu speķi. Mute paliek vaļā, kad no mazas glāzītes iedzer pašbrūvēto škaļiku. 20.gadsimta sākumā Staiceles apkārtnē bijuši 10 krogi,  ekspozīcija iepazīstina ar krogu atmosfēru 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. Savukārt ekspozīcija “Šis brīnišķīgais ceļš uz tēva mājām” stāsta par apkārtnes lauku sētām no 17.gadsimta līdz pat mūsdienām. Kartē atzīmētas lauku sētas, kas līdz 1940.gadam bija apdzīvotas. Tajā iezīmētas vairāk nekā 200 mājas: pelēkā krāsā tās, kuru vairs nav vai arī neviens tajās nedzīvo, brūnajās mājās vēl pastāvīgi dzīvo cilvēki vai vasarnieki. Kādreiz ir bijušas vairāk nekā 500 mājas. Par katru ir iekārtota mapīte, kurā apkopota informācija par tajās dzīvojošajiem cilvēkiem. Pēc pēdējās  tautas skaitīšanas datiem Staicelē ir 1948 iedzīvotāji, bet novadā – gandrīz 6000 iedzīvotāju. Staicelē saviem trīsgadīgajiem bērniem dāvina stārķus, uzņemot viņus staiceliešu pulkā, tomēr tas pagaidām nav palīdzējis uzlabot demogrāfisko situāciju. 

Kategorijas

Kategorijas