Saullēkta sagaidītāju pulciņš kļūst arvien kuplāks

2012. gada 22. jūnijs 07:32

637

Lieliskas sajūtas, spirgtums dienai un īstās Līgosvētku "garšas" izbaudīšana - šādus iemeslus motivācijai sagaidīt saullēktu astronomisko vasaras saulgriežu rītā min anneniete Gunta Rozīte. Uz saules sagaidīšanas pasākumu Alūksnes ezera krastā viņa dodas jau ceturto gadu. Vairāk foto šeit.

Bez viņas Alūksnes ezera krastā pulcējās vēl vairāki desmiti cilvēku, sākot no pirmsskolas līdz pat pensijas vecumam. Trapenes pagasta folkloras kopas "Gatve" vadībā viņi varēja iesaistīties Līgosvētku dziesmu dziedāšanā, iet rotaļās, uzzināt ar svētkiem saistītus ticējumus, kā arī nobaudīt tiem piedienošu mielastu. Lai gan no Alūksnes ezera krasta visi devās mājup pacilātā garastāvoklī, folkloras kopas vadītāja Sandra Tomiņa atzīst, ka pašiem trapeniešiem pasākums kļuvis par saules sagaidīšanas "ugunskristībām". Kolektīvs darbojas tikai otro sezonu. Ar folkloru saistītās zināšanas tiek apgūtas pamazām, tāpēc katrs jauns pasākums prasa iepriekšēju sagatavošanos. Izņēmums nebija arī saules sagaidīšana Alūksnes ezera krastā, kas ir tradīcijām bagātākais pasākums novadā. Dodas 20 kilometru pārgājienā

Kaut gan visa darbošanās balstīta uz senču tradīcijām un rituāliem, tajā piedzīvotais licis saprast, ka daudz svarīgāka ir atmosfēra un pašu cilvēku vēlme ļauties saules sagaidīšanas burvībai. Pie līdzīga secinājuma nonākuši arī alsviķieši. Atšķirībā no Alūksnes pasākuma, uz kuru visi pulcējās saullēkta brīdī, viņi saules sagaidīšanu atklāja ar gandrīz 20 kilometru pārgājienu. Tas iesākās iepriekšējās dienas izskaņā pie Alsviķu kultūras nama, veda cauri Strautiņiem un Rezakai, līdz noslēdzās Bērtiņa ezera krastā. Pasākuma idejas autori ir Solveiga Selga un Jānis Polis. Abu iniciatīva guva atbalstu ne tikai vietējo vidū, bet piesaistīja arī viesus no Alūksnes, Balviem un Valmieras. Pārgājienu uzsāka vairāk nekā 20 cilvēki. Sasniedzot galamērķi, viņu skaits bija gandrīz dubultojies.

Tie bija cilvēki, kas gājējiem pievienojās pa ceļam Strautiņos vai arī nolēma piedalīties tikai saules sagaidīšanas brīdī. J.Polis atklāj, ka nakts pārgājienā devās, galvenokārt, jaunieši, taču pulciņa vidū varēja manīt arī pirmo klašu skolēnus un cilvēkus pirmspensijas vecumā. "Apsveicami ir tas, ka praktiski visi, kas pārgājienu uzsāka, izturēja līdz galam," uzsver J.Polis. Tā kā par pārgājiena nosaukumu izvēlēts "Pa jāņtārpiņu apmirdzētu ceļu pretī sauleslēktam", ceļā visi devās ar cerību ieraudzīt kaut vienu jāņtārpiņu. Pretēji gaidītajam, izrādījās, ka ceļš tik tiešām ir jāņtārpiņu "apmirdzēts". Līdz pat Bērtiņa ezeram saskaitīti gandrīz 100. Pārgājiena laikā ceļotāji risināja sarunas gan par Līgosvētku tradīcijām, gan guva ieskatu pagasta vēsturē.

"Iesēj" vēlēšanās par ģimeni un valsti

Sasniedzot Bērtiņa ezera, šīs zināšanas liktas lietā, lai veiktu dažādus ugunsrituālus. S.Selga atklāj, ka vislielākā uzmanība veltīta ugunskura aizdedzināšanai. "Saulgrieži ir auglības laiks, kad vīrišķais un sievišķais simbols atrodas pilnbriedā. Tas izpaužas arī senajos rituālos. Saskaņā ar tradīcijām, ir jābūt diviem ugunskuriem, no kuriem viens simbolizē vīrišķo, bet otrs - sievišķo spēku. Vīrišķais ugunskurs tiek veidots kārts veidā. To sauc par pūdeli. Savukārt sievišķais atrodas uz zemes. To ieskauj dažādas zāles vairākās kārtas. Vispirms liek papardes, tad nāk ziedu, jasmīnu un, visbeidzot, ozolu kārta. Vispirms aizdedzina vīrišķo ugunskuru. Pirmā nokritusī pagale tiek izmantota sievišķā jeb zemes ugunskura aizdedzināšanai," skaidro S.Selga.

Saules gaidīšanas brīdī izveidots arī ugunskrusts. Griežot saules virzienā, ikviens tika aicināts izteikt kādu vēlēšanos, jo šajā brīdī ugunskrusts darbojas pēc sējēja principa. "Cilvēks it kā "iesēj" šo savu vēlmi, izsakot to bez noliedzošās formas," piebilst S.Selga. Vēlēšanās izskanēja ne tikai par sevi un ģimeni, bet arī pagastu, novadu un valsti. Beigās ugunskrusts ieripināts Bērtiņa ezerā. Lai gan pasākuma izskaņā ikviens varēja atgriezties sākumpunktā ar autobusu, daži jaunieši tā aizrāvās, ka atteicās no transporta un nolēma arī atpakaļ atgriezties kājām. "No vienas puses gājiens bija grūts. No otras - tas nekas, ka ir nogurums, ka sāp kājas un vēl nez kas, jo tās sajūtas ir vienkārši neaprakstāmas," iespaidos dalās Alsviķu kultūras nama vadītāja Marina Ramane.

Rūpējas par auglības veicināšanu

Viņa pauž prieku par pasākuma ideju, cerot, ka tradīcija tiks turpināta arī nākamajā gadā. Līdzīgi saules sagaidīšanas tradīcija sāk nostabilizēties Jaunlaicenes pagastā. Ja sākumā pagasta folkloras kopa "Putnis" devās sauli sagaidīt citviet, tad kopš pagājušā gada šāda iespēja tiek piedāvāta uz vietas Jaunlaicenē. Šogad saules sagaidītāji tika aicināti pulcēties Luckas ezera krastā. Jaunlaicenes tautas nama vadītāja Māra Svārupe atklāj, ka pasākums sākās ar degoša ritens noripināšanu no krasta nogāzes ezerā. Līgosvētkos šis rituāls jāizpilda vakarā. Tādā veidā saulīte tiek simboliski aizvadīta gulēt, lai rītausmā to varētu ar dziesmām un rotaļām modināt augšā. Šoreiz jaunlaicenieši abas darbības izpildīja rītausmā.

Neizpalika arī plostu laišana ezerā, lai pielabinātu saulīti parādīties pie apvāršņa. Drosmīgākie varēja brist ezerā, lai saņemtu brīnumaino spēku, kāds ūdenim piemīt tikai saulgriežos. Tā kā saulgrieži ir auglības svētki, tad neizpalika arī lēkšana pāri ugunskuram. "Pastāv uzskats, ka, lecot pāri ugunskuram, tiek veicināta auglība," skaidro M.Svārupe. Šajā naktī auglība izpaužas visos iespējamajos veidos. Tā, piemēram, saskaņā ar ticējumiem, saulgriežos Dieviņš ugusnkura pelnos naudiņu ber. "Šajos svētkos neko nedrīkst mest zemē. Ja kaut kas ir lieks, tad tas jāmet ugunskurā, lai sadeg un pārvēršas pelnos. Tas, kas sadedzis ugunskurā, tas vairs nepazudīs, jo kļūst par augsni jaunām lietām," saka M.Svārupe.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Saullēkta sagaidītāju pulciņš kļūst arvien kuplāks

Kategorijas