Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Humoreska: Nekad nesaki - nekad!

Tenis Nieze
Lietotāju raksti

2011. gada 30. decembris 08:53

559

Mūsu mājā, kurā ir dikti aktīva dzīvokļu īpašnieku padome, es esmu tāds kā štata Salavecis. Ne jau par naudu, aicinājuma pēc! Vienkārši neprotu cilvēkiem atteikt. Tā ir mana vājība, no kuras nākamgad būtu jāprovē tikt vaļā. Tāda ir mācība, kuru guvu šā gada nogalē. Paga, par visu pēc kārtas stāstīšu...

Mums ir tāda tradīcija. Visus mazos mūsu mājā gadumijas gaidās apciemo Salavecis. Tātad es. Līdz šim pietika, ja dāvanas bērneļiem ienesu pa durvīm. Taču šoreiz mājas vecākā man aizrādīja, ka tagad vairs neviens bērns tādam Salavecim neticot. Vajagot kaut ko ekstrēmāku. Tāpēc vecāki pieprasīja, lai nolaižos no jumta un stiepju dāvanu maisu iekšā caur logu. Protams, labāk būtu caur skursteni, bet daudzdzīvokļu mājā tas neesot iespējams. Tā – caur dzīvokļu logiem - man bija pasūtījums iekļūt kopskaitā sešos mājokļos, kuros ir pirmsskolas vecuma bērni. Dāvanas, ko likt maisā, protams, deva mājas vecākā. Salaveča tērpu man aizlienēja no vietējā Tautas teātra. Jumta margām piekarināmās vītņkāpnes pa kluso iedeva ugunsdzēsēji. Drosmei man ielēja pirmos 100 gramus brandavīna, un 24.decembra vakarā es laidos no piektā stāva uz trešo... Godīgi teikšu, ka tas nebija vienkārši. Vajadzēja tomēr iepriekš rīkot ģenerālmēģinājumu. Derēja arī laikus noskaidrot savu ķermeņa masu, drusku pabadoties. Kad tomēr pieklauvēju pie kāda virtuves loga, mani negribēja laist iekšā, uz-šļāca aukstu ūdeni, apsaukāja, noturēja par zagli un solīja izsaukt policiju... Nācās noņemt bārdu, lai kaimiņi spētu mani identificēt. Vārdu sakot, pārsteigums patiešām izdevās. Neriskēju kāpt iekšā dzīvoklī, tikai aši padevu dāvanu un kāpu atpakaļ uz jumta, lai nomērķētu kāpnes iekļūšanai pa nākamo logu. Turpmāk gāja labāk, jo vēsts par Salaveča gaitām ātri izplatījās, mazie mani sagaidīja ar dzejoļu un dziesmu skandēšanu, bet viņu vecāki - ar brandavīnu, dabiski. Beigās biju labi satrenējies. Veicās itin labi. Jautrība bija liela. Sevišķi tad, kad vienā dzīvoklī spītīga maza meitenīte man paziņoja, ka dāvanas vietā vēlas pelnīto žagaru. Es kategoriski atteicos. Bet, kad mazā tomēr uzstāja, teicu, ka tādā gadījumā labāk noslānīšu viņas vecākus, ko arī izdarīju, un rezultātā pats dabūju pa aci. Tiku izlidināts pa durvīm (nevis logu). Un tad notika pats trakākais. Laikam biju galīgi sareibis. Koplietošanas kāpņu telpā gāju no piektā stāva uz pirmo un apmaldījos. Ziemassvētku rotām greznotu logu otrajā stāvā noturēju par ārdurvīm un izgāju, pareizāk sakot, izlidoju cauri stiklam. Piezemējos uz ieejas durvju jumtiņa. Ir tāds teiciens, ka spārni aug lidojot. Tas ir par mani. Labi, ka labi. Saskrēja visi mājas iedzīvotāji. Smējās, vēderus turēdami. Nu kur vēl ekstrēmāk! Pašiem savs lidojošais Salavecis! Bēni teica, ka šie viņiem būšot neaizmirstami Ziemassvētki. Ak, Dievs! Kādi ir secinājumi? Labi, ka vēl nepieprasīja, lai ar dāvanu maisu pār plecu atlidoju uz slotas!

Kategorijas

Kategorijas