Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atklāj simtgadei veltītu izstādi

Ilze Bogdanova

2011. gada 7. decembris 19:07

767

Novadnieks Rūdolfs Vētra (1911 – 2006) savā ilgajā mūžā varējis lepoties ar vairākām mūzām: viņš rakstījis dzeju, komponējis mūziku, spēlējis vijoli, gleznojis, fotografējis, filmējis un aizrāvies ar daudzām citām radošām izpausmēm.

Svētdien, 4.decembrī, viņam apritētu 100 gadi. Par godu šim notikumam Alūksnes muzejā tika atklāta viņam veltīta piemiņas izstāde “Vijoles pieskāriens dvēselei”, kas iepazīstina ar vienu no viņa kaislībām – gleznošanu.

“Izstādes nosaukums izdzied iemīļotā literāta, mākslinieka Rūdolfa Vētras – Vētriņas, kā viņu mīļi dēvēja draugi, mūžu. Izdzied to daudzkrāsainā, kolorītā eļļas stāstā – pasakā. Ekspozīcijas nosaukums sasaucas ar personības lielo mīlestību uz mūziku, īpaši uz vijoles skaņu,” saka Alūksnes muzeja komunikāciju speciāliste Līva Liepiņa.

R.Vētra dzimis 1911.gada 4.decembrī Mālupes pagasta “Brūnās”. Mūža pirmajā pusē viņš strādājis dažādus darbus: bijis beķeris, mēbeļu tapsētājs, pastnieks, skatuves iekārtotājs, sakarnieks, strādājis drukātavā, patērētāju biedrības veikalā un citur. Pozitīvas pārmaiņas piedzīvotas 1962.gadā, kad kopā ar ģimeni – sievu Zelmu un meitu Māru – pārcēlies uz dzīvi Rīgā un atradis darbu Valsts mākslas muzejā. Kopš 1965.gada R.Vētra strādājis Aizrobežu mākslas muzejā, 23 gadus bijis noformētājs Mākslinieku nama mākslas fonda izstāžu daļā. Savus pirmos dzejoļus viņš sarakstījis jau skolas laikā. Savulaik ar dažādiem pseidonīmiem publicējies vietējos un valsts laikrakstos. Pašmācības ceļā apgūta vijoles spēle. Jaunībā aizsākusies arī viņa aizraušanās ar glezniecību, taču vairāk tai pievērsies pēc pārcelšanās uz Rīgu.

Meita Māra Amoliņa atklāj, ka pirmā personālizstāde notikusi tikai 68 gadu vecumā. Sākot ar otro izstādi, līdzās gleznām parādījusies arī viņa dzeja. “Šīs divas mākslas viņš visu mūžu nevarēja vienu no otras atšķirt,” atmiņās dalās mākslinieka meita. Pateicoties R.Vētram, ar savu dzīvesbiedru iepazinusies grafiķe Dzidra Ezergaile. Abu draudzība aizsākusies četrdesmitajos gados, turpinoties visu mūžu. “Vētriņu jau tolaik apbrīnoju: kā šīs ārēji rimtais cilvēks var tik daudz paveikt?” grafiķes pierakstītās atmiņas citē L.Liepiņa. “Dzejot, mācīties, pārtulkot Imanta Ziedoņa dzeju esperanto valodā, fotografēt, ceļot ar laivu pa mūsu ūdeņiem, vākt dzejnieku balsis skaņu ierakstā un gleznot. Kad es kādam to laiku māksliniekam to saku, viņi netic, bet mēdz – un es arī zinu, ka mēdz – būt mazo roku darbi lieli.”

Kavēties atmiņās tika aicināti arī citi atklāšanas pasākuma dalībnieki, kam bijis tas gods tikties ar R.Vētru. Starp tiem ir gan mākslinieki Gunārs Ozoliņš un Vēsma Kokle – Līviņa, gan vēsturnieks Jānis Līcis, kurš ar R.Vētru ticies, strādājot ilgus gadus toreizējā novadpētniecības un mākslas muzejā. Viņi mākslinieku atceras kā klusu un noslēgtu cilvēku, kurš maz runājis, bet daudz darījis. Ieskatu simtgadnieka biogrāfijā un plašajā interešu klāstā sniedz speciāli šai izstādei veidots buklets. Tā pēdējās lappusēs var iepazīties ar R.Vētras darbiem, ko viņš dāvājis Alūksnes muzejam. Šie darbi kalpojuši par pamatu mākslinieka piemiņas izstādei, kurā tos var aplūkot restaurētā veidā.

Alūksnes muzeja galvenā krājuma glabātāja Astrīda Ievedniece atklāj, ka tas paveikts sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmijas Restaurācijas katedras speciālistiem. Gatavošanās R.Vētras izstādei pamudinājusi uzmanīgāk ieskatīties muzeja krājumos un tās mākslas kolekcijās, jo, kā norāda A.Ievedniece – novads var lepoties ar daudziem labiem māksliniekiem, kuri vienkārši ir piemirsti vai par kuriem nekas daudz nav zināms. Viņa cer, ka sadarbība ar Latvijas Mākslas akadēmiju turpināsies, ļaujot iznest dienas gaismā arī citu mākslinieku darbus un prezentējot tos publikas acīm jaunās krāsās un ar jaunu spožumu.

Kategorijas