Humoreska: Svešiniece mājā!

2011. gada 2. decembris 20:46

441

Vienvakar tā pavēlāk vēl nebiju aizgājis gulēt. Viens pats sēdēju virtuvē romantiskā sveces gaismā un sūkāju siļķes asti, un labsajūtā aizsapņojos, varbūt pat iesnaudos, kad piepeši izdzirdu kaut ko grabināmies. “Pele vai?” nodomāju un nelikos zinis. Turpināju zelēt siļķi.

Tad – atkal tā pati skaņa. Pat sabijos, jo prāts man sašķiebās, sāku ticēt spokiem. Grabināšanās nerimās. Tad mana sieva no guļamistabas ierunājās, lai taču beidzot eju klauvētājam atvērt durvis. Gan jau atkal kaimiņienei sāls būšot nakts vidū aptrūcies. Šīberēju ar! Atrāvu vaļā šleperi, a tur aiz durvīm stāvēja sīciņš skuķēns. No auguma tīne, bet seja kā trīsdesmitgadniecei. “Ir meitēns grūtības dzīvē redzējis,” tā es nodomāju. Un biju izbrīnīts, jo klauvētāja – man pilnīgi sveša...

„Labo cilvēk, lūdzu, ielaidiet mani pie sevi palikt pa nakti. Esmu iebraucēja. Mani uz ielas apzaga. Man nav ne naudas, ne telefona. Esmu izsalkusi un ļoti gribu gulēt. Bet man nav neviena, kam lūgt palīdzību!” lūgtin lūdzās meitietis.

Ko darīt? Diezin ko negribējās liekus kreņķus. Turklāt sieva gultā bija visu noklausījusies un brēca: „Dzen viņu projām! Te nav nekāda patversme!”

Nu, jā, nav patversme, bet... Piepeši iešāvās galvā man bērnībā dzirdēta latviešu tautas pasaka par trim tēva dēliem. Katram no tiem savu reizi pie durvīm klauvēja ubags. Divi vecākie brāļi nelaida viņu iekšā, bet jaunākais ielaida, pabaroja, izguldīja un vēl līdzi ceļam iedeva kukulīti. Par to viņš pretī dabūja laimi, jo - dots devējam atdodas. Tā mani mazu mamma bija audzinājusi. Tāpēc par spīti sievas pukstēšanai meiteni vedu istabā, noservēju viņai galdu, kur netrūka ne speķa, ne rupjas maizes un ķiploku, ne ceptu olu, ne šņabīša. Tad ļāvu meitēnam kārtīgi izplunčāties vannā. Guldīju viņu viesiem paredzētajā pašā labākajā mūsmāju gultā baltos palagos. Ak jā, pirms tam ļāvu viņai izmantot savu mobilo tālruni, lai viņa varētu sazvanīt savus piederīgos, ko šī arī izdarīja. Noliku viņai uz naktsskapīša piecus latus – naudu mājupceļam. Un tad mēs visi devāmies pie miera. Es aizmigu ātri un saldi kā pēc labi padarīta darba. Pamodos, kad mani kāds neganti pliķēja, purināja un brēca. Protams, tā bija mana cienītā kundze. Nu kas tad atkal šai lēcies! Slikts sapnis rādījies?

„Skuķis ir prom! Gulta, kur viņa gulēja, ir tukša. Noteikti mūs būs aptīrījusi! Vai es tevi nebrīdināju? Kāpēc viņu vedi mājā?! Celies! Sauksim policiju! Es iešu pārbaudīt, ko viņa mums nozagusi,” caur zobiem sacīja mana sieva. Paskatījos pulkstenī - bija seši no rīta. Es nepaklausīju sievu vēl vienu reizi. Necēlos. Lai notiek, kas notikdams. Nekas nenotika. Sieva arī palika tāda savādi klusa. „Mīļā, vai tev slikti ar sirdi kļuva?” jautāju es, kad jau biju noilgojies pēc dzīvesbiedres balss. Joprojām nekādas reakcijas. Tad gan sabijos un ieskrēju viesistabā. Sieva raudāja. Bez vārdiem. Viņai rokās bija vēstule, kuru pastiepa man, lai izlasu arī es.

„Labie cilvēki! Paldies, ka izrādījāt viesmīlību un uzticēšanos man, svešiniecei. Jūs bijāt pirmie, kuri mani ielaida mājā. Pirms tam klauvēju pie daudziem citiem, pat nezinu, cik to bija. Godīgi atzīstos, ka gribēju jūs apzagt, bet roka necēlās. Jūs bijāt tik labi pret mani. Kaut ko tādu jutusi esmu tikai bērnībā, es uzaugu pie vecmāmiņas. Esiet veseli un palieciet laimīgi! Paldies par visu. Mārīte. P.S. Piecus latus es tomēr paņēmu. Vēlreiz paldies!”

Tā bija rakstīts vēstulē. Ko lai saka... No tā brīža sāku gaidīt, kad mani sasniegs latviešu tautas pasakās piesolītā laime. Tur gan teikts, ka tā nāk tikai un vienīgi negaidīta. Tā arī notika! Debesis atvērās un dažas dienas vēlāk loterijā vinnēju 200 latus. Agrāk nekad man tā nebija veicies. Nu kā lai netic pasakām!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Svešiniece mājā!

Kategorijas