Priecīgu dzimšanas dienu!

2011. gada 18. novembris 09:10

801

Pēc dažiem gadiem mēs atzīmēsim 100 gadus kopš 1918.gada 18.novembra, kad Kārlis Ulmanis Tautas padomes vārdā pasludināja par nodibinātu Latvijas valsti kā demokrātisku republiku. Tie, kas pēc vairāk nekā 70 gadiem 4.maijā stāvēja Vecrīgā un krastmalā, klausījās radio un gaidīja Latvijas neatkarības atjaunošanu, zina tās izjūtas, to lepnumu, prieku un kopības izjūtu - būt klāt savas valsts dibināšanā un atdzimšanā.

Mūsu valsts ir jauna, un varbūt mēs dažbrīd neesam mācējuši tikt galā ar atbildību, dažbrīd kļūdījušies, dažbrīd trūcis prasmes un izlēmības. Bet mums ir sava valsts. Un jau tas vien, ka mums ir tiesības strostēt politiķus un saukt pie atbildības negodīgas amatpersonas, ir sasniegums.

Mēs ļoti ātri esam aizmirsuši, kā bija. Kā visiem obligāti bija jāsoļo 1. un 9.maija mītiņos, kā jau bērnudārzā mēs iemācījāmies Ļeņina biogrāfiju - pat nezinu, kā būtu, ja kāds atļautos dižo vadoni kritizēt, atmaskot vai apstrīdēt viņa tēzes. Mēs skaidri zinājām, kas jāraksta sacerējumā par „Lauztajām priedēm", zinājām, ko nedrīkst rakstīt vēstulēs radiem Amerikā. Vairākas reizes pēc kārtas apturējām darbus un mācības, lai kolektīvi klausītos televīzijā „Gulbju ezeru", kura pavadībā kārtējais Padomju Savienības bijušais dižais vadonis tika nests pa Sarkano laukumu.

Mazie bērni nezināja, kāpēc jau 24.decembrī vectēvs mājās nes eglīti un kāpēc jāklāj ciet logi, aizdedzinot šajā vakarā svecītes. Viņi arī nezināja, kāpēc vārdi ′Stūra māja′ un ′Sibīrija′ tiek izrunāti čukstus.

Tālākās ārzemes bija Ungārija, un arī tad vajadzēja pierādīt savu uzticamību, naudu samainīja tik, ka pietika labi ja pāris diegu spolītēm, ko pārvest mājās. Uz mašīnu vajadzēja stāvēt rindā gadiem. Cilvēkam vienkāršam. Bija cilvēki - ideoloģiski pareizie - ar lepniem, savulaik budžiem un tautas nodevējiem atņemtiem, plašiem dzīvokļiem, mašīnām, ceļazīmēm, specveikaliem, specpoliklīnikām un sanatorijām.

Un nevienam pat prātā neienāca, ka varētu atļauties par to runāt. Tie, kas atļāvās, dažreiz pazuda, dažreiz mainīja dzīvesvietu uz kādu tālu plašās savienības nostūri, bet labākajā gadījumā pēc šādas atļaušanās no pasniedzējiem un inženieriem kļuva par krāvējiem un sētniekiem.

Tas viss ir aizmirsies. Veselīgai tautai ir jāzina sava vēsture, jāsaliek pa plauktiņiem un jādzīvo tālāk. Bet nav jāaizmirst. Katra tauta kā cilvēks sāk ar pirmajiem soļiem un mēģinājumiem, iemācās staigāt, lasīt, rēķināties ar citiem, līdz sasniedz attīstītas apziņas līmeni.

Mēs esam nogājuši zināmu ceļa gabalu, un tagad tikai jāiet tālāk. Tas nekas, ka varbūt mēs esam paguruši mācīties, ka ir iegūti daudzi puni un zilumi, ka bieži esam vīlušies, dusmojušies. Tā tam jābūt, mūsu mazie ķipari iziet tam cauri un kļūst stiprāki ar katru dienu, un mēs tam gājām cauri un esam ar to tikuši galā.

Mēs kā tauta ar to tiksim galā. Jo mēs varam dusmoties uz vienu vai otru valstsvīru, bet ne jau viņi ir Latvija.

Latvija ir Vecrīgas saulē uzkarsušais bruģis un liepziedu medainā smarža, majestātiski apsnigušas egles mēnesnīcā, migla no rīta pār ezeru, saules liesmas jūrā, pirmais spirgtais bērzu zaļums. Tikko no plīts izņemtie vecmammas karstie pīrādziņi, saulē siltas zemeņu ogas dobē, pirmā bērnudārza simpātija, pirmā buča skolā un atmiņu klade. Pirmais miestiņš Jāņos un degošu skujiņu smarža Ziemassvētkos. Tā ir mūsu Latvija, un tas nav ar prātu, bet tikai ar sirdi sajūtams. Latvijā mēs esam savējie, te mēs esam mājās, mums citas zemes nav. Lai Tev priecīga dzimšanas diena, māte Latvija, mēs esam ar Tevi!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Priecīgu dzimšanas dienu!

Kategorijas