Liberāļi iznīcina konservatīvos

2011. gada 15. novembris 13:18

548

Jau labu laiku Eiropā un visā „Rietumu” pasaulē notiek nežēlīga cīņa starp liberālās ideoloģijas piekritējiem un konservatīviem spēkiem. Šī cīņa notiek jau sen, bet pēdējā laikā tā ir pārgājusi no salīdzinoši miermīlīgiem strīdiem un domu apmaiņām, līdz karam uz dzīvību un nāvi, kurā savu plānu panākšanai netiek smādēti nekādi līdzekļi. Pašreiz pārsvarā lietā tiek likti tikai tendenciozas interpretācijas, safabricējumi, meli, iebiedēšana un dezinformatīva propoganda, bet Silvio Berluskoni piemērs rāda, ka nepieciešamības gadījumā šai cīņā tiek izmantota arī fiziska ietekmēšana.

Ierindas cilvēkam varētu likties, ka, lai jau tie politiķi cīnās, mani tas neskar, bet tā tas diemžēl nav. No šīs cīņas iznākuma ir atkarīga ne tikai vairuma pasaules iedzīvotāju labklājība, bet daudz kas vairāk – viņu iespējas turpināt gan dzīvot vispār, gan arī dzīvot cilvēcīgā sabiedrībā, kurā valda cilvēcīgas (humānisma) vērtības. Lai saprastu šīs cīņas būtību un kādēļ tā ir tik svarīga, ir jāsaprot, kas ir liberāļi un kas konservatīvie.

Pirmie (klasiskie) liberāļi bija humānisti, kas feodālisma norieta laikos iestājās par cilvēku brīvību. Mūsdienu liberāļi (neoliberāļi) ir cilvēki ar diametrāli pretējiem uzskatiem. Neoliberāļi ir liberāļi pēc formas, bet antihumānisti pēc būtības, viņu precīzāks apzīmējums būtu neodarvinisti, tas ir cilvēki, kuri grib pilnībā piemērot dabiskās atlases principu sabiedrībā. Ko tas nozīmē? To, ka stiprākie uzvar un izdzīvo, bet vājākie iet bojā. Ļoti vienkāršs un nežēlīgs princips, kurā nav vietas līdzcietībai, iecietībai un tuvākā mīlestībai. Mūsdienu liberāļu izpratnē liberālisms ir brīvība no jebkādiem ierobežojumiem, kas traucē strādāt dabiskās atlases principam. Viņuprāt klasiskais, humānais liberālisms ir kļūdains, kas cilvēci ir novedis līdz esošajām problēmām, tāpēc visi ierobežojumi jālikvidē un jāļauj dabas neredzamajai rokai (dabiskās atlases likumiem) paveikt savu darbu (iznīcināt liekos, dzīvībai nepiemērotos). Tā ir teorija, bet liberāļi arī ir cilvēki un šādi viņi uzskata līdz mirklim, kamēr ir pārliecināti, ka atrodas stiprāko, jeb precīzāk būtu teikts – labai dzīvei izredzēto pulkā. Bet tiklīdz pastāv iespēja, ka viņi varētu nonākt vājāko pulkā, tā jelkāda ideoloģija zaudē nozīmi un spēkā stājas visprimitīvākais pielāgošanās un savas ādas glābšanas/pasargāšanas likums.

No augstāk minētā arī izriet mūsdienu liberāļu divu veidu darbības virzieni. Viens virziens ir jelkādu sabiedrisko struktūru, kārtības un ierobežojošo mehānismu noārdīšanas process, pirmām kārtām tas attiecas uz tikumiskajām normām, sociālo aizsardzību, izglītību, kultūru un veselības aizsardzību. Liberāļi to visu tiecas pēc iespējas lielākos apmēros bojāt vai iznīcināt vispār. Pats iznīcināšanas process tiek maskēts ar reformu nepieciešamību, kurām Orvela Okeānijas labākajās tradīcijās tiek izdomāti viscēlākie un visskaļākie mērķi. Otrs virziens ir savas ideoloģijas un personisko interešu aizstāvība. Darbojoties šai virzienā, ja tas ir izdevīgi, liberāļi darbojas pretēji, nevis noārda ierobežojumus, bet tieši rada tos. Ja kādam ekonomiskam spēkam, kas ir saistīts ar mūsdienu liberālo spēku aprindām, nepieciešams iznīcināt savus konkurentus, tad liberāļi labprāt pakalpos un radīs viņiem mākslīgus ierobežojumus. Ja liberāļi grib kaut ko privatizēt, tad viņi iestājas par brīvo tirgu un pārdod valsts īpašumus par sviestmaizi, bet, ja liberāļu lieluzņēmums bankrotē, tad ir jāiejaucas valstij un uz visas sabiedrības rēķina jāglābj neveiksminieks. Ja liberāļi ir opozīcijā, tad viņi kritizē daudz un nežēlīgi, nevairoties no meliem un tendenciozitātes, bet, ja viņi ir pie varas, tad sev algas nesamazinās un savas privilēģijas neierobežos, pat vairāk, viņi tās tikai pavairos. Un kādēļ, lai viņi tā nedarītu?! Viņi taču ir stiprākie, viņi ir dabisko atlasi izturējušie, viņi ir zemes sāls, kas var droši darīt ko grib uz pārējo vārguļu rēķina. Un ja dēļ tā vārguļi iet bojā, lai – dabiskā atlase.

Konservatīvie savukārt ir cilvēki, kuri aizstāv esošo lietu kārtību, esošos tikumus, esošās tradīcijas, esošos sabiedrisko iekārtu, visu to, kas ir, kas eksistē, kas darbojas. Ja liberāļi ir likvidatori, kas grib iznīcināt viņuprāt liekās sabiedriskās struktūras, tad konservatori pret to iestājas. Šī metodoloģiskā pretruna tad arī ir galvenais liberāļu un konservatīvo cīņas iemesls. Neiznīcinot konservatīvos, liberāļi nevar iedibināt savu (ne)kārtību.

Eiropas Savienībā liberāļi grib ievērojami samazināt sociālā sfērā izmantojamos resursus un pievilkt grožus (pāriet uz autoritārāku valsts pārvaldes formu), lai tiktu galā ar neapmierinātajiem. Silvio Berluskoni bija viens no izdzīvot un pielāgoties spējīgākajiem konservatīvajiem politiķiem, kas traucēja realizēt šos nodomus. Līdz ar viņa atkāpšanos liberāļi ir pārvarējuši vēl viena konservatoru barjeru ceļā uz antihumānas diktatūras iedibināšanu Eiropas Savienībā.

Latvijā liberāļi pie varas ir kopš neatkarības atjaunošanas, tādēļ nav jābrīnās, ka lielākā daļa no pietiekami augsti attīstītās Latvijas sabiedriskajām struktūrām ir sagrautas, nepieredzēti lielas cilvēku masas emigrē un to, kas vēl kaut kādu iemeslu dēļ ir saglabājies, turpina visiem iespējamiem līdzekļiem nīdēt laukā. Ja Latvijas Ceļš un Tautas partija vēl bija liberāļi ar konservatīvu piegaršu, tad Vienotība ir galēji, bet Zatlera Reformu Partija ir ultragalēji liberāļi. Tāpēc tas ir tikai loģiski, ka Latviju pārstāvošie galējie liberāļi ar sadistisku labpatiku izpilda visas SVF prasības un labprāt tās izpildītu vēl lielākos apmēros.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Liberāļi iznīcina konservatīvos

Kategorijas