Humoreska: Bija klikšķis

2011. gada 4. novembris 16:58

597

Diena kā diena. Manējā kundze posās apciemot savu ģimenes ārstu. Kā parasti. Uzcirtās un aizgāja, smaržu mākoni aiz sevis atstādama. Es biju mēms. Savādi. Kā kaut kādas sen nejustas... Kas tā par dvesmu?! Kā kaut kādas tur dāmu smaržas var uzjundīt veca vīra galvā sen aizmirstas maigās jūtas, it kā vēl tikai vakar būtu iemīlējies. Un kurā? Savā sievā!

Brr. Nolēmu pretoties tādām muļķībām. Ar veļas knaģi degunā sagaidīju sievu atpakaļ pārnākam mājā. Pa vidam uzvilku kādu dūmu. Ieslēdzu televizoru un vēl piedevām risināju krustvārdu mīklu “Labirintā”, lai tikai kaut kā novirzītu domas no jaunības atmiņu neprāta. Bet tas nelīdzēja! Tiklīdz sieva pārkāpa durvju slieksnim, es atkal sajutu to pašu aromātu. Tas sūcās visās manās ķermeņa porās. Un veļas knaģis tam nebija nekāds šķērslis. Vārdu sakot, es padevos. Sniedzos pēc sievas neatlaidīgi kā suns pēc desas luņķa. Rezultātā kopā ar kundzi piedzīvojām romantisku vakaru un es atkal viņai gluži kā jaunībā sasolīju zelta kalnus, lai tikai viņa piekristu būt mana uz karstām pēdām un mūžīgi mūžos.

Tā tas turpinājās mēnesi, kuru mēs pavadījām lieliskā saskaņā. Es atkal kā jaunības dienās biju greizsirdīgs uz katru veci, kas manai sievai uzmeta acis kaut garāmejot. Un meta jau arī! Nudien! Ne tikai seniori manos gados, bet pat puikas spēka gados. Es sajutos tik lepns, ka man ir tik iekārojama sieva, ka vai pušu plīsu. Man sagribējās itin visur pavadīt savu sievu. Gan uz veikalu, gan pie daktera, gan uz bankomātu, gan ejot ciemos pie viņas draudzenēm! Es gozējos blakus savai dzīvesbiedrei gluži kā pāvs. Visi kaimiņi gvelza, ka mūsos abos esot atmodusies otrā jaunība. Vēl neesot redzēta tādu mīla mūža otrajā pusē starp laulātajiem, kuri kopdzīvē pavadījuši gandrīz pusgadsimtu!

Un tad viendien kaut kas izbeidzās. Kā ar nazi nogrieza. Vairs manī nebija ne dedzības, ne maiguma, ne entuziasma. Atkal sāku klusībā žūpot, ko nebiju darījis mēnesi... Sieva visādi centās mani iespaidot – gan apģērbta, gan plika, gan ar labu, gan ar ļaunu. Nekas nelīdzēja. Pat viņas asaras un lūgšanās! Es pats par sevi biju nepatīkami pārsteigts. Izrādījās, ka varu būt visai cietsirdīgs vecs vecis.

Un tad nejauši noklausījos, kā mana sieva zvanās kādai tur savai draudzenei un čukstus lūgtin lūdzās, lai šāds dēls, kurš dzīvo Zviedrijā, atsūtot manai večiņai vēl vienu pudelīti ar “veču pieburšanas ūdeni”. Esot bijis dikti labs, ticis sasniegts neaizmirstams efekts, kuru griboties atkārtot.

Še tev nu bija. Uz ko gan mēs, veči, iekrītam? Uz importa smaržām!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Bija klikšķis

Kategorijas