Humoreska: Mazā uzņēmējdarbība

2011. gada 21. oktobris 13:38

634

Tagad visiem grūti laiki un vējš kabatās svilpo. Man – tikpat bieži kā visiem pārējiem vai pat biežāk, jo draugi mani pierunājuši pensiju noslīcināt alkoholā. Taču tāpēc nekad vēl neesmu gājis naudu aizņemties. Iztieku, kā ir. Ēdu mājās putru un piekožu klāt asos vārdus, ko sieva netaupoties ber man pār galvu. Gaidi, ka iedos man kādu latiņu salāpīties! Nemūžam! Bet te atnāk ciemos kaimiņiene, pačukstas ar manu kundzi virtuvē aci pret aci minūtes 10 un aiziet šī ar desmit latiem nagos.

„Kas tad nu, vai tu šai biji parādā?” izbrīnīts noprasīju. Sieva piesarkusi piepeši no priekšauta apakšas izrāva atvērtu alus pudeli un deva man dzert. Tavu brīnumu! Iztukšoju puslitru vienā rāvienā un sajutu netīkamu pēcgaršu. „Kas tas par draņķi ?” noprasīju. Sieva atmurmināja kaut ko tamlīdzīgu: „Ēzeļa mīzeļi. Tagad tev alkohols vienmēr šitā garšos.”

Sagribējusi, ne? Kā dzēru, tā dzeršu! Paga, saņemšu pensiju un tad pāris dienas mēnesī es pats sev būšu kungs...

To, kas īsti notiek, sāku saprast tikai nākamajā, aiznākamajā un aizaiznākamajā dienā. Katru dienu sieva man turpināja dot to pretīgo alu, līdz beidzot es no tā atteicos. Ja nav mantas, tad lai nav! Ievēroju, ka kaimiņiene mūsu mājā kļuva bieža viešņa. Patiesībā viņa nāca pie manas sievas katru dienu un kaut ko nesa. Ko, to es neredzēju. No mums projām kaimiņiene vienmēr gāja ar naudu rokās. Sapratu, ka šām abām ar manējo večiņu ir kopīgs bizness. Un tad es sievai izvirzīju ultimātu: „Vai nu jūs abas mani ņemat lietā, vai arī es jūs abas nosūdzēšu ieņēmumu dienestam!”

Sieva, to dzirdot, sāka raudāt un skrēja pie kaimiņienes sūdzēties, ka man esot dzēruma delīrijs. Bet es metos pakaļ! Kaimiņienei stingri pateicu, ka mana sieva izstāsies no viņu biznesa, ja abas nepiekritīs mani iesaistīt. Kaimiņiene bija pikta. Viņa dzina projām mūs abus un sacīja, ka šitais esot tikai viņas vienas bizness.

Mājās sievu tincināju, kas tas par biznesu. Lai pasaka un vismaz manu ziņkārību apmierina! Un tad viņa man pavēstīja, ka mūsu kaimiņienei šogad esot atvērusies trešā acs, viņa tagad varot palīdzēt cilvēkiem. Arī mūsu ģimenei esot palīdzējusi. Kad sievai prasīju, kādā veidā, viņa, šķiet, norija krupi. Neteica neko vairāk.

Nākamajā dienā saņēmu pensiju un pamatīgi nodzēros. Kad vakarā pārnācu mājās, sieva neticēja savām acīm. „Kā, vai tad tev alkohols nav kļuvis pretīgs? Vai tad veltīgi tevis ārstēšanai es kaimiņienei 100 latus samaksāju?” viņa vaimanāja. Vienā rāvienā kļuvu skaidrs kā stikliņš. Tā smējos, ka, likās, mājai jumtu noraus.

Pret kaimiņieni man tagad ir baigā cieņa, kad satieku, godbijīgi sveicinu, vienmēr apvaicājos, kā šai sviežas viņas mazajā biznesā un kā viņai izdevās apvārdot manu kundzi. Talants, velns parāvis!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Mazā uzņēmējdarbība

Kategorijas